Kultūras rondo

Laika dokumentēšana UNESCO programmā “Pasaules atmiņa”. Papildināta nacionālā kolekcija

Kultūras rondo

"Klavierstāstu sērija" un “Riga Jazz Stage 2022”. Sarunā ar pianistu Kristapu Vanadziņu

"Fotogrāfs un viņa laiks": Uldis Briedis

No mencu zvejošanas pie kadru zvejošanas. Fotogrāfa Ulda Brieža radošais ceļš

Arī dokumentālā fotogrāfija var būt spēcīgs mākslas darbs. To pierāda Uldis Briedis, kurš pazīstams kā ilggadējs laikraksta "Diena" fotogrāfs, strādājis par fotoreportieri laikrakstā "Padomju Jaunatne", bet pirms tam Liepājas avīzēs. Viņa veikums fotomākslā kopā ar citiem 11 fotogrāfiem skatāms Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā

Uldis Briedis fotogrāfu saimei pievienojās pēc tam, kad piecus gadus bija braucis jūrā, izmācījies par traļmeistaru, tad izgājis kapteiņa kursus un braucis par kapteiņa palīgu un reizē traļmeistaru. Bijis liecinieks, kā tikušas nīcinātas mencas un par to glabā sāpīgas atmiņas. Kā straujš pagrieziens viņa dzīvē nāca aicinājums strādāt Liepājas laikrakstā. Pēc tam darbojies dažādos preses izdevumos. Un tieši ar Ulda Brieža vārdu saistās reportāžas fotogrāfijas nozīmīgākie panākumi Latvijā 20. gadsimta otrajā pusē. Saņēmis vairākus apbalvojumus, vairakkārt atzīts par Labāko preses fotogrāfu. 

Šodien 60., 70. gadu sociālā rakstura reportāžas vai ikdienišķie skati ir kļuvuši jau par vērtīgu laikmeta liecību. Ulda Brieža fiksētie kadri laukos, kad Latvijas Kurzemes krasts bija PSRS Rietumu robeža un ikvienā pilsētā bija Ļeņina piemineklis, pastāsta par vēsturi, politiku un cilvēkiem. "Viņš ir ārkārtīgi liels meistars kompozīcijas ziņā. 

Mēs ieraugām tādus aizmirstus skatus, kas šodien jau vairs vispār Latvijā nav iedomājami," 

Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" par Brieža veikumu fotogrāfijā teic izstādes kuratore Elita Ansone. Viņasprāt, vizuālais iespaids par laikmetu var ļoti spēcīgi pastāstīt un dažkārt pat vairāk kā vārdi.

Stāstīdams par fotogrāfijām, kurās komiskos veidos fiksējis "ļeņinekļus" vai apbrīnā iemūžinājis baltā tērptās strādnieces no Jēkabpils puses, meistars aizrunājas arī par sev tuvo, vairākkārt apciemoto Aglonu: "Man tur ir daudz bildes. Man daudzi ir prasījuši, kurā gadā tas ir bildēts. Es teicu – aptuveni 71. vai 72. gads. Toreiz tur brauca ar zirgiem. Pilns tas kalns bija. Tur omulīgi ratos sēž vecīši un iet [uzēst] brokastis, pusdienas un vakariņas, šņabīti iedzer. Ļoti omulīga vide, man prom negribējās iet. Un tie zirgi! Zirgi man ir mīļi no bērnības. Pats ar zirgiem esmu daudz jājis un auļojis. Tā man tuva lieta bija." Viņš piebilst, ka 

fotografējot bija jāuzmanās, jo čekisti tur vienmēr esot "locījušies riņķi": "Ja viņi būtu ieraudzījuši, ka es bildēju, viņi man palūgtu sagaismot filmu. 

Tādi gadījumi man ir bijuši citās reizēs, citā vietā. No tā bija jāuzmanās, nevarēja tā atklāti. Sabildēji un tad pazudi fiksi, un pēc laika skaties vai tur nav neviena, tad ej atkal atpakaļ." 

Uz jautājumu, vai vairāk nācies vienkārši dokumentēt, vai arī dokumentēšanu izdevies sajūgt kopā ar mākslu, Uldis Briedis atbild: "Man tā interese bija abpusēja. Es ar sānu redzi vai pakausi jutu, ka tur kaut kas ir [..]." Kadrus viņš tostarp meklējis un atradis vietās, kas vairumam nebija tik viegli pieejamas vai arī tuvošanās tām prasīja uzdrīkstēšanos. Tā zvejas laikos iemūžinājis vētru jūrā, bet krastā gadus vēlāk – okupantu noecēto pludmali. Par pēdējo fotogrāfam vēl kāds tematiski saistīts stāsts: "Liepājas teātrī bija tikšanās ar Ēvaldu Valteru (viņš savā laikā bija Liepājas teātrī, [tur] sāka savas gaitas). Visi zālē pilnīgi rēca. Viņš jau bija tāds ziķeris uz visādām šitādām lietām. Viņš tagad stāsta vis kaut ko par savām aktiera gaitām, te krass pagrieziens un viņš saka: "Es nevaru saprast, kālab liepājnieki to jūras malu ecē? Tai baltā smiltī taču nekas neaug!" Visā zālē uzreiz ovācijās. Tas vēl bija tajā laikā, kad ecēja, vēl padomju laikā."

Uldis Briedis. Krievu okupantu daudzu gadu garumā katru vakaru ecēta pludmale Ventspilī. 1989.gada 28.jūlijs

Skaists ir fotogrāfa paša secinājums par radošo mūžu: 

"No mencu zvejošanas es kļuvu par cilvēku zvejotāju. Es zvejoju iespējami labākus kadrus, kas varētu derēt kaut kur. Tik vien pagāja 50 gadi."

Pirms 12 gadiem klajā nāca 700 lappušu biezs fotoalbums "Laika mednieks", kurā viņa jūras un Liepājas laiks, arī Rīgas laiks un Atmoda. Uldis Briedis atklāj, ka top grāmatas otrā daļa.   

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt