Jaunā ekspozīcija pirmkārt dod iespēju klātienē apskatīt izcilu autoru meistardarbus. Līdzās tam ir ļoti interesanti izsekot, kā fotomāksla mainās laika posmā no 20. gadsimta 60. līdz 90. gadiem.
Ja mūsdienās fotogrāfijai ir sava pilntiesīga vieta kā mākslas žanram, tad 60. gados tā tikai šo vietu sāka iekarot. Tolaik ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē fotogrāfija bija vairāk amatieru nodarbošanās. Tam bija arī vairāki plusi, jo tādējādi fotogrāfija arī pie mums bija mazāk pakļauta cenzūrai nekā citi mākslas žanri un mūsu fotogrāfi visai brīvi varēja darboties starptautiski, ko viņi arī aktīvi darīja, ne reizi vien izpelnoties balvas.
60. gados kopējā tendence bija fotogrāfijas veidot kā mākslas darbus bieži vien ar sakāpinātiem kontrastiem un ekspresīviem tēliem. Latvijā tam visraksturīgākais piemērs ir Gunāra Bindes veikums, ne velti viņa radītais Eduarda Smiļģa portrets ieguva zelta medaļu Buenosairesā 1965. gadā. To varēs apskatīt arī jaunajā ekspozīcijā, stāsta tās kuratore Elita Ansone: "Protams, tas ir jau Smiļģis lielā vecumā, faktiski viņa darbs Dailes teātrī ir beidzies, bet viņš joprojām ir liela personība, ekspresīva personība. Smiļģis jau būtībā pats ir teātris ar visu savu žestu valodu, runu. Tādu šo portretu mēs paši esam kanonizējuši. Jā, Gunārs Binde ir viens no godalgotākajiem fotogrāfiem starptautiskajās izstādēs. Viņš kā režisors būtībā režisē fotogrāfiju."
Dokumentālo fotogrāfiju Gunārs Binde savukārt par mākslu neuzskatīja. Taču izstādē ir eksponēts arī ļoti interesants viņa dokumentālais cikls "Hallo, Maskava!" Tas tapa 1965. gadā kā pasūtījums reklāmas filmai par Maskavu, ko izrādīt ārzemju auditorijai. Binde safotografēja daudz vairāk nekā tika izmantots filmai, un tieši sadzīviskās Maskavas ainas no šodienas skatupunkta ir visinteresantākās.
Elita Ansone stāsta: "Te var redzēt tādu īstu 1965. gada Maskavas dzīvi ar iebraucējiem no austrumu republikām, ar milzīgu rindu uz Ļeņina mauzoleju, ar kvasa dzeršanu, ar iepirkšanos. Teiksim, sieviete nes tepiķi uz pleca. Un tas viss ir pilnīgi cits skats nekā oficiālais, šis ir tāds īsts un patiess skats."
60. gadu fotogrāfijai piederīga arī Zenta Dzividzinska, bet viņu interesē avangarda parādības un netipiska sievietes tēla interpretācija, kas kontrastē ar estetizētajiem vīrieša skatiena veidotajiem tēliem.
Ja 60. gados dokumentālo fotogrāfiju uzskata par žurnālistikas lauku, tad 70. gados tas sāk mainīties, un spilgtākā atslēgas personība šai ziņā ir fotomodernists Egons Spuris, kurš savu darbības veidu pats dēvē par subjektīvo dokumentu. Elita Ansone skaidro: "Spuris ir estēts un fotomodernists, un viņš veido tādas minimālistiskas ģeometriskas kompozīcijas. Nav šaubu, ka viņš veido modernisma mākslas darbus. Bet tai pašā laikā tā ir dokumentāla fotogrāfija. Viņš sāk 1975. gadā vadīt Ogres Foto klubu un pulcēt ap sevi jaunus fotogrāfus, un tur arī tajā Ogres Foto klubā izveidojas Spura ideju iedvesmoti fotogrāfi. 80. gados viņi ir aktīvi – Kajons, Grants, Ruka, Kleins. Viņu visu darbi arī ir šajā izstādē. Viņi visi pievēršas tieši dokumentālajai fotogrāfijai."
80. gados fotogrāfijā ienāk konceptuālajai mākslai raksturīgais seriālisms. Gvido Kajons sāk veidot ielu fotogrāfijas sēriju "Tēma 011", kas atspoguļo padomju vidi un arī tās absurdumu. Vairākiem fotogrāfiem top sērijas, ko Elita Ansone raksturo kā humānisma fotogrāfiju, to vidū, piemēram, ir slavenais Intas Rukas cikls "Mani lauku ļaudis", Aivara Liepiņa cikls, veltīts Siksalā dzīvojošajiem vecticībnieku pēctečiem, un Valta Kleina sērija "Gribu būt laimīgs". "Viņš brauca uz bērnu internātiem, faktiski tās bija gandrīz tādas kā ieslodzījuma vietas grūti audzināmajiem bērniem, kuri tika sodīti un uz kādu laiku ievietoti šajās kolonijās," stāsta izstādes kuratore. "Šī sērija ir milzīgi plaša. Un tas jau iezīmē izmaiņas fotogrāfijas izmantošanā mākslā. No unikāla viena attēla, kas ir īpaši veidots, īpaši inscenēts – kā Bindem – līdz sērijai, kas ir simtos, kur ideja tiek pausta tieši ar šo milzīgo klāstu, parādot problēmas sabiedrībā."
Līdzās jau pieminētajiem vārdiem izstādē pārstāvēti arī Māras Brašmanes, Ulda Brieža, Andreja Granta, Gunāra Janaiša un Sarmītes Kviesītes darbi.
