Ļeņina sauklis “Māksla pieder tautai” 50. gadu pašās beigās ieguva pavisam reālu apveidu. Sociālistiskās ideoloģijas propagandai tika nolemts organizēt jaunus svētkus – Mākslinieku, vēlāk Mākslas dienas. Pie dažādām izklaidēm nepieradušajiem padomju cilvēkiem bija iespēja ielūkoties mākslinieku darbnīcās, satikties ar viņiem rūpnīcās un skolās, vērot izstādes ielās un mazo pilsētu kultūras namos.
"Dabiskā veidā izveidojās tas, ka mākslinieki strādā līdzās sabiedrībai un ka viņi viens otram ir vajadzīgi. Sabiedrība skatījās uz mākslu, jo tā izteica kaut kādas garīgās gaidas un nojautas, bet māksliniekiem bija vajadzība, ka viņi var izmantot šo brīvo atmosfēru un eksperimentēt," stāsta mākslas zinātniece Sniedze Sofija Kāle.
"Tā bija savā ziņā kultūrpropaganda, ne tikai kultūrpolitika un veids, kā realizēt šo sociālisma saukli, ka mākslai jābūt tuvāk tautai, bet tas paradokss, kas laika gaitā noritēja, ka šī propagandas funkcijas pilnībā mainījās," tā savukārt mākslas zinātniece Ieva Astahovska.
Vairs nebija runas tikai par vizuālo mākslu, ielās bija redzami tēlniecības un lietišķās mākslas darbi, noritēja teatrāli uzvedumi. 80. gadu sākumā Mākslas dienas piedzīvo lielāko sabiedrības atsaucību – ielās iziet desmitiem tūkstoši cilvēku. Un šie mākslas svinēšanas svētki kļūst par platformu, kur piedāvāt sabiedrībai laikmetīgās mākslas akcijas.
"1984. gadā Pēterbaznīcā notika izstāde “Daba. Vide. Cilvēks”, kas svarīga ar to, ka pirmo reizi izstāžu telpā redzējām instalāciju, performatīvo darbību, un tas bija brīdis, kad vairs nebija šīs karnevāliskās noskaņas, bet cilvēki tiek aicināti skatīties uz to kā uz mākslu, mākslas vidē," stāsta Ieva Astahovska.
90. gadu sākumā Mākslas dienu notikumi apsīkst, jo – kā saka mākslas zinātnieces – sabiedrības garīgās gaidas, nemierīgums ir apklusis. Tomēr Mākslinieku savienība ik gadu rīko Mākslas dienu izstādes, kur satiekas pieredzējušie, profesionālie mākslinieki un jaunie topošie talanti.
"Šobrīd mākslinieks ar savu izteiksmes brīvību un savu atraisīto skatu ir tik brīvs, ka varbūt nav vairs tik ļoti propagandas pieskatīts, bet viņam ir nozīmīgi apliecināties, būt apliecinātam gan sev, [gan citiem], ka viņš nav tikai pasūtījumu izpildītājs, ka viņš ir brīva persona, kura radošajā procesā ir saikne ar visas pasaules notikumiem," rezumē Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins.
Katru gadu Mākslinieku savienība kādam no izstādes dalībniekiem dod iespēju sarīkot personālizstādi. Šogad tas ir Aldis Dobenbergs, savukārt Izabella Krolle saņems balvu par mūža ieguldījumu.
