Jāņa Ziņģīša personālizstāde «Pelēka ainava» - krāsu un sajūtu prieks

„Gleznošana man palīdz saskatīt, sajust un izprast pasauli, un būt daļai no tās” – tā teic mākslinieks Jānis Ziņģītis, kura jaunāko veikumu no šīs nedēļas nogales var aplūkot viņa personālizstādē „Pelēka ainava”, kas atklāta mākslas galerijā „Antonija”.

Jau 10 gadus Jānis Ziņģītis ir Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas direktors, bet paralēli šim darbam vienmēr turpinājis gleznot. Agrāk tās vairāk bija figurālas kompozīcijas, bet tagad tās ir dabas ainavas, kam viņš iedvesmojas, dzīvojot laukos.

„Es nevaru bez gleznošanas dzīvot (laikam tā jāsaka), jo, kad es kādas trīs četras dienas neesmu pagleznojis, tad iekšā tāds nervozums un slikts garastāvoklis. Ja tad dabū pagleznot, tad kaut kā viss nostājas savās vietās, un es kļūstu mierīgs un labsirdīgs,” saka Jānis Ziņģītis.

Mierīgs un labsirdīgs Jānis Ziņģītis izskatās arī Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, direktora kabinetā. Un tiešām – viņš stāsta – vakar atkal esot gleznojis. Nu jau apritējuši 12 gadi, kopš viņš Rīgas dzīvi nomainījis pret laukiem Lielvārdes novadā, un pamazām arī par viņa mākslas galveno iedvesmas avotu kļuvusi daba.

„Līdz tam es taisīju figurālus darbus, bet pamazām mani tā daba pārvilināja pie sevis. Es domāju, ka ikvienu gleznotāju ietekmē tas, kas viņam ir apkārt,'' saka mākslinieks.

Jānis Ziņģītis parasti strādā rīta stundās savā darbnīcā, no kuras pa vienu logu redzama pļava un Aviekstes dzirnavu ezers, bet pa otru – mežs. Daļa no šiem iespaidiem dažādos gadalaikos iekļuvusi arī viņa jaunākajos darbos:

„Jāņu pļava – tā ir pļava aiz mana loga. Tāpat arī glezna „Pie ezera”. Tas nav skats pa logu, bet pieejot pie Aviekstes ezera. Var redzēt, ka tas nav sevišķi plats, abus krastus var redzēt un pārpeldēt. Un tad tie meža skati. Tas ir mans mežs turpat blakus, kur es sēnēs eju vasaras beigās un ziemā slēpoju. Man ir daudz vieglāk uzgleznot, ja es to redzu acu priekšā un varu pasmelties no dabas tajā brīdī”.

Iemīļots tēls Jāņa Ziņģīša gleznās ir putni, to atveidojumā jaušams kas teiksmains un dažkārt tie piešķir darbiem tādu kā iluzoru kustīgumu un dinamiku:

''Starp citu, šodien aizlidoja stārķi. Vakar vēl bija, bet šodien visas ligzdas jau tukšas, braucot no laukiem, es to pamanīju. Varbūt kaut kur citur Latvijā kaut kur vēl ir… Bet variet pierakstīt – 25.augustā aizlidoja stārķi.

Bet man putni patīk ar to, ka viņi faktiski ir visu laiku kustībā, putnu tu faktiski nevari noķert nekustīgu, kad tev acis pie viņa apstājas – tas putns ir un uzreiz atkal nav. Man svarīgi to sajūtu parādīt darbos.

Bet es izlasīju tādu mākslas terapijas grāmatu, kurā teikts, ka putni gleznās simbolizē eņģeļus. Es nezinu, vai tā ir, bet tā ir interesanta lieta, par ko padomāt”.

Dažādu izzinošu grāmatu lasīšana ir Jāņa Ziņģīša iecienīta nodarbe, katru dienu braucot ar vilcienu no savām mājām uz Rīgu. Īpaši daudz viņš lasa grāmatas par mākslas teoriju, glezniecības tehnoloģijām un krāsu uztveri, un izlasītais noder gan skolai, gan radot jaunas gleznas. Jaunākajos darbos ieraudzīsim tā dēvēto miglainības efektu, ko kas balstīts izlasītajos pētījumos par cilvēka redzes īpatnībām.

„Kaut kur dzied lakstīgala”, „Meža ķēniņa valstība”, „Ziema bebru pasaulē” – tie ir daži no Jāņa Ziņģīša jaunāko darbu nosaukumiem, Viņa personālizstāde „Pelēka ainava” apskatāma klasiskās mākslas galerijā „Antonija” līdz septembra vidum.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt