Itālijas latviešu laikmetīgā māksliniece Ieva Klingenberga gūst ievērību pasaulē

Latviešu komponisti Ievu Klingenbergu uz Itālijas pilsētu Triesti aizveda vēlme un pasniedzēju ieteikumi studēt audiovizuālo mākslu. Nu jau paskrējuši septiņi gadi, Ieva joprojām dzīvo un strādā skaistajā Triestē, viņas sirds pieder Latvijai, bet darbi ceļo pa dažādām pasaules izstādēm.

Šobrīd Ievas Klingenbergas darbs “5 elementi” skatāms Venēcijā, iespaidīgajā izstādē “The Body Language” (“Ķermeņa valoda”), kurā piedalās augsta līmeņa mākslinieki no daudzām valstīm. Bet par pašu Ievu nu interesējas arī Itālijas plašsaziņas līdzekļi. Šķiet, no latviešu laikmetīgajiem māksliniekiem Itālijā Ieva šobrīd ir vienīgā.

Latvijā Ieva Klingenberga ieguvusi maģistra grādu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kompozīcijas studiju programmā, un arī uz Triesti Itālijā viņu aizveda studijas: “Jau Latvijā mācoties, es izmantoju katru iespēju, lai brauktu uz meistarklasēm, atvērtajām darbnīcām. Tā ir nenovērtējama pasaules pieredze, ko nekur citur nevar gūt. Tieši meistarklasēs man pasniedzēji ieteica iet mācīties tālāk audiovizuālo mākslu, un mani pašu arī interesēja mūzikas sasaistīšana ar vizuālo. Triestē, Dž. Tartini Mūzikas konservatorijā pērn ieguvu otro maģistra grādu tieši audiovizuālajā mākslā.”

Jau Latvijas studiju gados Ievai galvā rosījušās dažādas idejas par mūzikas un vizuālo tēlu apvienošanu, tikai, kā pati atzīst, tolaik audiovizuālās mākslas pasaule pašai bijusi vēl neapgūta un nezināma. Bet allaž viņas iekšējais radošais nemiers licis meklēt ko jaunu.

Nolaižas apziņas dzīlēs

Ieva komponējusi dažādos žanros, rakstījusi mūziku filmām, piedalījusies elektroniskās mūzikas festivālā Portugālē, jaunās mūzikas festivālā ASV, video festivālā Slovēnijā un vēl daudzos un dažādos projektos: “Jā, laikam var teikt, ka man patīk izmēģināt dažādus žanrus un jomas. Sākumā biju vairāk kā pianiste, man patika klaviermūzika. Pakāpeniski sāku interesēties par vairākām mākslas jomām un sapratu, ka mani interesē tieši dažādu virzienu apvienošana. Var šķist, ka, redz, komponistam nepietiek ar mūzikas radīšanu vien, viņš grib klausītājam vēl priekšā parādīt, kā tā mūzika jāuztver, kas ir “jāredz”, bet tā nav – mani video ir pietiekami abstrakti un atstāj daudz vietas fantāzijai un interpretācijām.”

Interesanti, ka Ievu ļoti saista psiholoģija, un viņa atzīst, ka darbos jūtama, piemēram, Karla Junga, arī citu psiholoģijas un filozofijas dižgaru ietekme. Sava loma arī misticismam, ezotēriskam pasaules uzskatam, atbilstoši kuram “mūzika ir Visuma sākums un gals”. Tas viss prasa lielu iedziļināšanos gan skatītājam/klausītājam, gan arī radītājam:

“Audiovizuālā māksla ir konceptuāls darbs, tur notiek mēnešiem ilga domāšana, meklēšana. Jabūt iekšējai dramaturģijai, vēstījumam, stāstam.

Man laikam vairāk patīk darboties vienpersoniski, tad neesmu tik atkarīga no citu mākslinieku vīzijām, redzējuma. Pati arī komponēju, filmēju, fotografēju, montēju. Muzikālā daļa, protams, padodas vieglāk, pārējo vēl joprojām turpinu apgūt, zinu savus limitus un saucu kādu palīgos, ja vajag.”

No autoritātēm šobrīd Ieva nosauc Parīzē mītošo japāņu mākslinieku Rjodzi Ikedu ar viņa algoritmiskajiem darbiem (viņa audiovizuālais koncerts, starp citu, pirms sešiem gadiem bija skatāms arī Rīgā). Bet konceptuāli viņu aizrauj visi, kas mūzikā un mākslā paplašina apvāršņus un atrod kardināli jaunus ceļus – vai tas būtu mūsdienu Ikeda vai roka grandi “Led Zeppelin”, mākslinieks Salvadors Dalī vai kinorežisors Kventins Tarantīno.

Ieva Klingenberga

Mākslas darbi, kas liek domāt

Venēcijas apjomīgajai izstādei, ko veidoja grupa “ITSLIQUID”, māksliniekiem bija iespēja pieteikt savus darbus pašiem. Ieva to izmantoja un tika cauri kuratoru smalkajai sijāšanai – arī viņas darbs līdz 12. martam aplūkojams izstādē, kas vienlaicīgi norit divās vietās  – Triestes mākslas telpā “The Room” un iespaidīgajā, 16. gadsimtā būvētajā Kazanardi pilī.

“Izstādē ir visdažādākie mākslas darbi – gleznas, skulptūras, videoinstalācijas un tā tālāk. Dažādos mākslas objektus apvieno, satur kopā tēma – “Ķermeņa valoda”. Izstādes veidotāji pēta, analizē – un ļauj to darīt arī skatītājiem un klausītājiem – mūsu identitātes slēptākos sektorus, iedziļinoties apziņas tumšākajos nostūros. Mēs visi esam saistīti, un cilvēces ķermenis ir kā tāda apmaiņas un sakaru sistēma, kas mijiedarbojas ar ārējo pasauli. Ķermeņa valoda ir mūsu komunikācija,” stāsta Ieva. Viņa izstādē piedalās ar darbu “5 elementi”.  Tas ir audiovizuāls darbs piecās daļās, kas simbolizē enerģētiskās fāzes, piecus elementus: Koku, Zemi, Uguni, Metālu, Ūdeni. Darbā savijušās ietekmes no alķīmijas simbolisma, psiholoģijas un filozofijas darbiem, mistiskā islāma ticības virziena sūfisma, arābu poēzijas, Tuvo Austrumu dejām, Hieronīma Bosa gleznām.

“Mans audiovizuālais darbs būtībā ir par cilvēka identitāti, par to, kā mēs sadzīvojam ar pasauli, kā tie elementi ietekmē mūs.

Tradicionālajai mūzikai un alķīmijai, kā jebkurai sakrālai mākslai, ir viens un tas pats mērķis: cilvēka atdzimšana. Gribēju parādīt, atgādināt, ka pasaule sastāv no šiem pieciem elementiem, un mēs arī, un viss ir saistīts,” savu dalību pamato Ieva, piebilstot, ka viņas darbs ir atšķirīgs no daudziem citiem izstādē redzamajiem: “Daudzi mākslinieki bija izvēlējušies diezgan tiešus izteiksmes veidus, piemēram, performances par vardarbību pret sievietēm, kur tiešām arī ir kails sievietes ķermenis. Bija arī dokumentāli veidoti materiāli, kuri arī uztverami tieši un viennozīmīgi. Man cilvēki teica, ka mans darbs liek iedziļināties, domāt, un tas jāskatās vairākas reizes. Jo ir ļoti svarīgi, kā vari koncentrēties uz mākslas darbu, izstādē tas ne vienmēr ir iespējams – kāds paiet garām, kāds troksnis iztraucē. Kaut kādā brīdī pazūd mākslas darba ziņojums, vēstījums skatītājiem, klausītājiem. Tāpēc manus darbus pēc tam daudzi meklē internetā, lai noskatītos mājās, mierā un klusumā.”

Uz izstādēm – sevi parādīt un citus iepazīt

Izstādes atklāšanā Ieva gan jutusies kā pavisam jauniņa iesācēja, jo tajā piedalās īsti grandi no visas pasaules, piemēram, no Venecuēlas pat nacionāla mēroga zvaigznes. “Kā vienmēr, sapazinos arī ar māksliniekiem no citām valstīm, bet jutos kā pavisam jauniņa iesācēja, jo daudzi dalībnieki ir jau ar vārdu, ar saviem aģentiem, menedžeriem, tūkstošiem sekotāju sociālajos tīklos. Augsta līmeņa mākslinieki.

Mainījāmies ar vizītkartēm, un man saka – šis ir mana aģenta numurs, bet es tev iedošu savējo, privāto. Bet man vispār ir tikai mans numurs, es pati sev esmu gan aģente, gan menedžere!” Ieva smejas.

Viņa uzsver, ka ikvienam māksliniekam, gan iesācējam, gan pieredzējušam, jāizmanto jebkura iespēja piedalīties dažādās pasaules valstu izstādēs, jo tikai tā nereti iespējams iepazīties ar citu valstu māksliniekiem, apmainīties ar pieredzi, iegūt kontaktus un likt sevi pamanīt izstāžu kuratoriem. Tieši tā faktiski sācies arī Ievas ceļš – piedalījusies Latvijas vēstniecības atbalstītā izstādē 2015. gadā Romā un tur pamanīta. Sekoja uzaicinājums piedalīties izstādē Neapolē, tad – Somijā un tā tālāk. Lielu paldies Ieva saka arī Itālijas un itāļu Šveices latviešu biedrībai ALISI par atbalstu.

Latviešiem ir “bonusa kvalitāte”

Ieva joprojām ir Latvijas Komponistu savienības biedre, darbojas studenšu korporācijā “Imeria”. Saites ar Latviju joprojām ir stipras un dzīvas: “Tas man dod… nezinu, kā pateikt, ko īsti – spēku? Piepildījumu? Kad esmu Latvijā, apmeklēju Komponistu savienības pasākumus, ja izdodas, piedalos 18. novembra studentu korporāciju gājienā. Esmu patriote, un nav jau svarīgi, kur šobrīd vai citbrīd dzīvoju, piederības sajūta paliek. Arī citiem daudz stāstu par Latviju, par tās kultūru un dabu. Itāļi, kas iepazinuši mani un manus draugus, saka – latvieši ir ļoti interesanti cilvēki! Mums esot tāda kā “bonusa kvalitāte”, kas pie citiem neesot vērojama. Un man prieks, ka mūs tā redz. Varbūt tas tāpēc, ka mums ir ļoti stipras saknes – lai arī kādi vēji pūš pāri, saknes paliek.”

Ieva atzīst, ka Latvijas pietrūkst, bet viņa iemīlējusi arī Itāliju, turklāt Trieste ir gan skaista, gan ļoti interesanta pilsēta ar savu īpašu vēsturisko gājumu.

Interesanti, ka Triesti mēdz dēvēt par “visnenovērtētāko Itālijas pilsētu” – iespējams, tāpēc, ka itāļi to joprojām neuzskata īsti par savu, jo Itālijai pilsēta un atbilstošais reģions tika vien pēc Pirmā pasaules kara. Otrā pasaules kara laikā to okupēja, pēc tam tā kļuva par brīvo teritoriju, ko kontrolēja ASV un Lielbritānija, un tikai 1954. gadā tā atgriezās Itālijas sastāvā.

Netipiskā piejūras pilsēta Trieste

Bet pašai pilsētai, kas ērti ierīkojusies starp kalniem un Adrijas jūru, ir visai sena vēsture - jau Romas impērijas laikā te darbojās attīstīta osta, bet Oktaviāna Augusta laikā pilsētu apjoza mūra sienas. No tiem laikiem skatāms visnotaļ labi saglabājies amfiteātris sešiem tūkstošiem skatītāju, kur mūsdienās mēdz notikt koncerti.

Agrīnajos viduslaikos pilsēta tika iekļauta Venēcijas republikas sastāvā, bet no 1382. gada teritorija kļuva par Habsburgu dzimtas īpašumu. Pilsētā parādījās pilis un pasaulē lielākais laukums ar skatu uz jūru un unikālu strūklaku.

Tieši tāpēc, ka Trieste ilgu laiku bija Austroungārijas impērijas galvenā jūras osta un arī kūrortpilsēta, tā ir Dienvideiropai ļoti netipiska piejūras pilsēta – te neredzēsiet laivas ar zivīm, mazas, līkumainas ieliņas, haotisku apbūvi, greizus, vecus zvejnieku namiņus. Triestes šarms ir absolūti citāds – te viss ir monumentāls, simetrisks, klasisks, ar impēriskām ambīcijām atbilstošu arhitektūru, kuru skārusi dienvidu dvesma: pilsēta ir kā cukurrozēm klāta torte, neticami dekoratīva, pompoza, pārpilna ar smalkām detaļām.

Trieste, īpaši 20. gadsimta sākumā, bija arī slavena kultūras pilsēta, te uzstājās labākie Eiropas orķestri un mākslinieki, kafejnīcās tikās literāti.

Trieste

Iedvesmu var smelties jebkur

Mūsdienās Trieste pārveidojas, aug un attīstās, te ir daudz studentu, daudz jaunu cilvēku. Šogad Trieste ir izvēlēta par Eiropas zinātnes galvaspilsētu.

Arī latvieti Ievu aizrauj gan tas, ka Trieste ir neparasta, skaista un daudzveidīga, gan tās ģeogrāfiskais novietojums, gan tas, ka te draudzīgi sadzīvo gan dažādas reliģijas, gan dažādi cilvēki. Starp citu, par dažādu cilvēku un kultūru bagātību ikdienā Ieva nevar sūdzēties, jo viņas pamatdarbs šobrīd saistīts ar ienākošo tūrismu – tas sniedz finansiālo stabilitāti un brīvību darboties ar mākslas projektiem, un, kas nav mazsvarīgi, ir pietiekami saistošs un interesants, lai nerastos nekāda “psiholoģiskā berze”.

Komponiste saka – iedvesmu var smelties jebkur! Tiesa, ar jaundarbiem Ieva pagaidām iepauzē, ideju esot daudz, bet šobrīd prasoties nedaudz klusuma un miera:

“Esmu tādā kā reģenerācijas procesā, lai gan paralēli ir idejas, notiek sarunas ar vairākiem māksliniekiem par jauniem projektiem.

Iespējams, vasarā piedalīšos vienā projektā Dienvidfrancijā. Bet vispār pēdējā laikā esmu ieinteresējusies par mūzikas terapiju, nākotnē domāju tai pievērsties nopietni, jo tā ir lieliska joma, kur apvienot mūziku un psiholoģiju, un kā radošam komponistam meklēt varbūt jaunas harmonijas un frekvences, kas varētu dziedināt, palīdzēt cilvēkiem. Bet pagaidām esmu diezgan apmierināta ar to, kā viss notiek. Un esmu gatava, ka viss var arī mainīties, bet… tikai uz to labāko! Esmu optimiste!”

Laikmetīgās mākslas, dizaina un arhitektūras komunikācijas platformas ITSLIQUID veidotā izstāde “The Body Language”, kurā ir arī latviešu audiovizuālās mākslinieces Ievas Klingenbergas darbs, skatāma līdz 12. martam Venēcijas mākslas telpās “The Room” un “Palazzo Ca`Zanardi”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti