Aivars Liepiņš ir laikraksta "Diena" fotoreportieris. Arī pirms nākšanas uz interviju Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" paspējis sabildēt Ukrainas bēgļus Vecrīgā, bēgļu atbalsta centrā. Protams, viņam rokās fotokamera, un viņš ir precīzs, nekavē ne minūti.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ekspozīcijā ir divas Liepiņa foto sērijas. Vispirms izstādes kuratore Elita Ansone raksturo fotogrāfa darbus un rokrakstu: ""Teiču purvs. Siksala" – par nomaļu, pilnīgi no ārpasaules nošķirtu vietu purva vidū, kur vecticībnieku kopiena savulaik ir pārvākusies un izolējusies no apkārtējās pasaules. Protams, pēcteči un mājas tur pavisam nelielā skaitā bija vēl saglabājušās arī 80. gados. Liepiņš ir apmeklējis šo vietu un ilgstoši bijis šo cilvēku vidū, viņu īpašos paradumus, visi, dzīvesveidu, tipāžus fotografējis. Tā ir tāda tendence, kas uzsākās 80. gados – pievērsties arī marginālām sabiedrības grupām, tām, par kurām neviens īsti neinteresējas, kuras nevienu īsti neuztrauca. Bet tas jau liecina par, pirmkārt, sociālas domāšanas ienākšanu, un kas vēlāk pieauga aizvien vairāk – sabiedrība kļūst arvien atvērtāka pret visiem sabiedrības slāņiem.
Otrs cikls ir "Bērnu pansionāts Nr. 2. Baldone". [Viņš] ir fotografējis 90. gadu sākumā šī pansionāta iemītniekus – bērnus, viņu ārkārtīgi traģisko dzīvi, invaliditātes un garīgās atpalicības zīmogu.
Liepiņš ar humāna cilvēka acīm skatās uz šo vidi, bērniem, un ar to viņš kā fotožurnālists pievērš sabiedrības uzmanību
(tāpat kā Teiču purva ciklā) [..]."
Tagad no paša fotogrāfiju autora uzzināsim, kā bildes tapušas. Liepiņš atklāj, ka uz Siksalu devies kopā ar dabas fotogrāfu Andri Eglīti: "Vienmēr, kad Andris brauca fotografēt zvērus, vaboles vai ko viņš tajā purvā fotografēja, es braucu līdzi. Viņš mani aizgādāja uz Siksalu. Es tur pafotografēju šo un to. Nākamajā reizē, kad es tur braucu, aizvedu tiem cilvēkiem bildītes, un tad viņiem bija prieks un bija pilnīgi vienalga par mani, viņi dzīvoja savu dzīvi, es tur vadīju laiku pats, absolūtā klusumā [..]."
Ik pa laikam Siksalā tapušās fotogrāfijas dažādās komplektācijās ceļojušas uz dažādām valstīm. Fotogrāfs atceras gadījumu no viņa personālizstādes kādā prestižā Londonas galerijā: "Uz atklāšanu bija atnākuši briti. Es jau nezinu, kas viņi, droši vien smalki ļauži. Viens pienāk un saka: "Kā uz turieni var aizbraukt?" (par Siksalu). Es saku: "Kāpēc jūs uz turieni gribat aizbraukt?" Viņš saka: "Es gribu redzēt to vietu, kur dzīvo cilvēki ar tādām sejām!""
Lūgts pastāstīt, kādas tad ir tur reiz sastapto cilvēku sejas, fotogrāfs atbild: "Viņas ir jaukas. [..] Viņi ir nesamāksloti, dabiski, tādi, kādi viņi ir. Tāpēc es arī es ļoti labi jutos tur."
Uz Siksalu Liepiņš pārtrauca braukt tad, kad uz turieni aizveda skatu torņa konstrukcijas. Pirms pāris gadiem bija atkal turp aizbraucis un pie uzslietā torņa nakšņojis. "No rīta atlidoja dzērves. Vēl saule nebija uzlēkusi, un tās dzērves šausmīgi skaļi tai klusumā gar purva malu lēkāja un kliedza. Tur tagad ir elektrība, tur ir internets, tur viss ir. Cilvēku nav," teic fotogrāfs.
Foto sērijā "Bērnu pansionāts Nr.2. Baldone" tapa 1991. gadā. "Tajā laikā mani satika Inguna Ebela no organizācijas "Glābiet bērnus". Viņai bija jābrauc uz lielu šīs organizācijas starptautisku kongresu, un viņa gribēja aizvest sev līdzi pāris [fotogrāfiju] kolekcijas no Latvijas. Viņa sarunāja ar mani un ar Valtu Kleinu. Mēs taisījām katrs savu kolekciju. Starp citu, Valta fotogrāfijas arī ir muzejā," stāsta Liepiņš. "Man kādreiz vaicāja, kura bildēšana ir bijusi visgrūtākā, vissmagākā. Es vienkārši sakot, esmu visādos caurumos bildējis, esmu bijis, kā tās tagad sauc – konflikta zonās [..].
Bet, ja tā godīgi, tad grūtāk un smagāk par bildēšanu Baldonē man nav bijis.
Es [biju] tā kā enerģētiski izsūknēts. Es pat neatceros, kā es atbraucu mājās. Divas dienas es no rīta līdz vakaram tur dzīvoju un fotografēju bērneļus, kā viņi tur dzīvo. Viņiem bija interese. Tie mazie pirkstiņi… Mans objektīvs nepārtraukti bija nospeķots ar tiem pirkstiņiem. Tie pirkstiņi ķērās apkārt un mīļojās, un objektīvs atkal taukains. Tur viss nepārtraukti kustas. Fotogrāfijā to tā nejūt. Turklāt kustības ir tādas nekoordinētas. Kādreiz esmu skatījies ūdenszāles tad, kad ir straume, pretstraume. Tās kustas vienas uz vienu pusi, otras uz otru. Tur tāpat. Es vienkārši gribēju parādīt… Ko es tur parādīju? Patiesībā es tikai bildēju. Man patīk stāstīt stāstus. Tie cilvēki stāsta stāstus, es tikai piefiksēju tos."
Vaicāts, vai, viņaprāt, mūslaikos šādu fotostāstu varētu uzņemt, Liepiņš pārliecināts, ka ne, un piebilst: "Tagad fotožurnālistam vispār ir, es pat teiktu, neiespējami strādāt. Reāli nav iespējams." Viņš dalās ar piemēru no nesenajiem spāru svētkiem Rīgas cirkā:
"Mani nolika laukumiņa vidū un teica – lūk, šeit. Bet es esmu žurnālists, es gribu redzēt, es gribu fotografēt, pētīt, stāstīt stāstus.
Es negribu, ka mani tādā bariņā sapulcina, noliek kaut kādā vietā un pasaka – lūk, no šejienes un jāfotografē uz to pusi tas. Pagaidi, es neesmu atnācis pie jums kaut kādu publicitāti, reklāmu vai vēl kaut bildēt. Es esmu žurnālists. Es gribu nofotografēt ne tikai to vaiņagu augšā. Es gribu nofotografēt, kā tajās jaunajās konstrukcijās izskatās tie vecie zīmējumi [..], kā tie strādnieki tur strādā. Es gribu pastāstīt stāstu par to, kas pašlaik cirkā notiek. Es to nedrīkstēju."
Aivaram Liepiņam stāsts no iekšpuses vienmēr šķiet interesantāks. Tā reiz izdevies tikt pat slavenā Prāgas pulksteņa iekšpusē un redzēt, kā tur iekšā dzīvo svētie tēli. "Fotogrāfija jau ir tāda sajūtu lieta.
Fotogrāfs jau nefotografē to, ko viņš ieraudzīja. Fotogrāfs fotografē to, ko viņš sajuta, ka viņam ir jānofotografē. Fotogrāfs pogu spiež, pirms kaut kas ir noticis.
Fotogrāfs fotografē to mirkli. Tas nozīmē, ka poga ir jāspiež pirms mirkļa," viņš uzsver.
Aivaram Liepiņam personālizstādes bijušas ne tikai Latvijā un Lielbritānijā, bet arī Vācijā, Dānijā, ASV un citur. Viņš vairākkārt atzīts par labāko preses fotogrāfu Latvijā.
