„Šodien mēs visus jūs aicinājām un ar šo izstādi vēlējāmies, lai jūsu dvēsele, sastopoties ar šīm gleznām, gūst kādu garīgu piepildījumu,” - ar šādiem ievadvārdiem Romāna Skujas izstādi atklāja tās organizatore Ilona Mauriņa. Viņa arī bijusi tā, kas pirms vairākiem gadiem iedrošinājusi garīdznieku savus darbus parādīt atklātībai, jo pirms tam viņš visu mūžu vairāk gleznojis tikai savam priekam. Liels bijis viņas pārsteigums, pirmo reizi ieraugot, cik bagātīgs ir viņa veikums: „Es zināju, ka Miervaldis Ķemers, bijušais mācītājs, ir izcils Purvīša skolnieks, bet vairāk arī mācītājus, kas glezno, nezināju. Romāns Skuja mūsu tikšanās reizē no saviem kambarīšiem nesa un nesa savus darbus, un es biju pārsteigta, jo darbu bija daudz, un tie bija arī labi un uzrunājoši. Es ieminējos, ka jātaisa personālizstāde, sākumā Skujas kungs teica „nē”, bet tad es apķēros viņam ap kaklu un teicu: „Nu, nevajag lauzties, taisīsim to izstādi un dosim prieku arī citiem”."
Romāns Skuja mākslinieka talantu mantojis no sava tēva, kurš arī bijis gleznotājs un viņa pirmais skolotājs. Vēlāk mācījies pie Uga Skulmes, Ārija Skrides un vēl citiem pazīstamiem māksliniekiem. Romāna Skujas darbos nav izteiktu sakrālu motīvu, viņš glezno Latvijas dabas ainavas un ziedus, bet kā pats saka - arī tur vienmēr var ieraudzīt garīgu dimensiju: „Bez šaubām, tur ir arī cita dimensija iekšā. Katra darba pamatā ir kāds dziļi izdzīvots notikums. Redziet, tur ir Tukums, tur Ragaciema būdiņas, kuru tagad jau vairāk nav, šis darbs savukārt tapis pie Baltezera, un ir vairākas reizes pārgleznots, jo man nepatika, kā tās debesis „tur sēdēja iekšā”. Bildīti uzmālēt jau nav nekāda māksla, bet māksla ir ielikt tajā paša pārdzīvoto. Un pārdzīvojums radot ir pats skaistākais”.
Izstādes atklāšanā sastaptie cilvēki stāsta, ka apbrīno Romānu Skuju gan kā gleznotāju, gan mācītāju, jo savulaik - arī padomju laikos - viņš ļoti daudziem cilvēkiem sniedzis ļoti būtisku garīgu atbalstu, tieši viņam pateicoties Rīgas Vecā svētās Ģertrūdes baznīca pasargāta no koncertzāles ierīkošanas baznīcā. Pārdomās dalās Mākslas akadēmijas prorektors Andris Teikmanis: „Kā mācītājs Skujas kungs kalpoja, atklājot mums Rakstus, bet šobrīd kā mākslinieks viņš rāda šo savu skatu uz pasauli caur savām gleznām, un šis skats ir pat vēl pazemīgāks, nekā raugoties uz Rakstiem. Savos darbos viņš atveido vienkāršas lietas un ikdienišķas ainavas, bet lūkojas uz tām ar meditatīvu un garīgu skatienu”.
Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes locekle Aija Teikmane stāsta, ka apbrīno Romānu Skuju par drosmi, kas viņam visu mūžu piemitusi kā garīdzniekam un tagad izrādās - arī kā gleznotājam: „Lai mēs visi spētu turēties tik ilgi, tik gudri un spētu allaž ko dot apkārtējiem cilvēkiem. Arī tad, kad mums jau ir ievērojama gadu nasta. No Skujas kunga ir, ko pamācīties, un ir, ko viņam turēt līdzi!”
Romāna Skujas gleznu izstāde „Mūžam mainīgā Latvijas daba” Vecrīgas galerijā „Mākslas banka” būs skatāma līdz sestdienai, 30.martam - tā veltīta Romāna Skujas 90. jubilejai un gaidāmajām Lieldienām.
