Kultūras rondo

Kultūras rondo gads: satikšanās, sarunas un cilvēki

Kultūras rondo

Teātra muzejā skatāma izstāde "Režisore Māra Ķimele Laimoņa Stīpnieka portretējumos"

Mākslīgā intelekta klātbūtne vizuālajā mākslā: kurš kuram ir līdzautors

Mākslīgais intelekts un cilvēks – kurš kuram ir līdzautors? Diskutē eksperti

"Tas, ka mēs šodien lietojam jaunās tehnoloģijas, lielā mērā ir pateicoties mākslas vēsturei. Es domāju, ka mums nebūtu tik viegli adaptēt savā sabiedrībā, kultūrā un sapratnē šos pašus mākslīgā intelekta ģenerētos attēlus, ja nebūtu bijis dadaisms, ja nebūtu bijis sirreālisms, nebūtu bijusi konceptuālā, minimālā māksla, nebūtu bijuši 50., 60. gadu ģeneratīvās mākslas mēģinājumi. Tas viss radīja priekšnoteikumus, ka tas viss nenāca kā pārsteigums. Vienlaikus ir gan šis optimisms, gan pesimisms, un mēs esam atvērti šajā brīdī, lai saprastu, kas notiek," par mākslas radīšanas un mākslīgā intelekta mijiedarbību Latvijas Radio 1 raidījumā "Kultūras rondo" skaidro Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Andris Teikmanis.

"Tas, ko mākslīgais intelekts paver, ir iespēja nodarboties ar mākslu lielai daļa sabiedrības, kuri to iepriekš nevarēja tehnisku iespēju vai prasmju dēļ, tas varētu arī radoši pārveidot sabiedrību," viņš piebilst.

Kopā ar viņu mākslīgā intelekta klātbūtni radošajā procesā un to, kas ir mākslas darba autors, sarunā apspriež fotogrāfs Arnis Balčus un mediju māksliniece, ilustratore un pasniedzēja Līga Vēliņa.

ĪSUMĀ:

  • Viss jau ir radīts iepriekš. Mākslīgā intelekta priekšvēsture.
  • Kas ir mākslas darba autors? Ideja, interpretācija un gala rezultāts.
  • Ko mākslīgais intelekts dod un ko atņem jeb iespējamā stulbuma kultivēšana.
  • Tendence meklēt kļūdas – vai neesam pārāk skeptiski?
  • Visiem ir kaut kādas bažas, pat mākslīgā intelekta tehnoloģiju attīstītājiem.
  • Ļaušanās spēlei un savu spēku izmēģināšana jeb sabiedrības radošās pārvērtības.

Mākslīgais intelekts un mākslas radīšana

Gustavs Terzens: Iesākumam, es pats sevī nevarēju atrast to līdzsvaru starp pesimismu un optimismu saistībā ar mākslīgo intelektu, jo pietiekami daudz mākslīgas informācijas par to apkārt klejo. Es uzdūros publiskā intelektuāļa Juvāla Noa Harari (Yuval Noah Harari) bažām par to, ka "ziepes" būšot tad, ja mākslīgais intelekts sadraudzēšoties ar biohakingu uz savu galvu, un tad nu mēs, cilvēce, redzēšot, ko tas īstenībā nozīmē. Bet ārpus bažām, kā māksla, konkrēti vizuālā māksla, var pārbaudīt mūsu uztveri attiecībā pret jaunajām tehnoloģijām? Kādi tilti starp tām pastāv, tie ir brūkoši vai spēcinoši?

Andris Teikmanis: Te ir jāskatās no tās perspektīvas, kas man ir, [tā] vairāk saistīta ar mākslas vēsturi. Varētu pat teikt tā, ka tas, ka mēs šodien lietojam jaunās tehnoloģijas, lielā mērā ir pateicoties mākslas vēsturei. Es domāju, ka mums nebūtu tik viegli adaptēt savā sabiedrībā, kultūrā un sapratnē šos pašus mākslīgā intelekta ģenerētos attēlus, ja nebūtu bijis dadaisms, ja nebūtu bijis sirreālisms, nebūtu bijusi konceptuālā, minimālā māksla, nebūtu bijuši 50., 60. gadu ģeneratīvās mākslas mēģinājumi. Tas viss radīja priekšnoteikumus, ka tas viss nenāca kā pārsteigums. Tajā pašā laikā tas ir pārsteigums, ņemot vērā to, cik būtiski mākslīgā intelekta ģenerētā māksla atšķiras no 60., 70., 80. gadu ģeneratīvās mākslas, no abstrakti ģeometriskajiem vingrinājumiem. Vienlaikus ir gan šis optimisms, gan pesimisms, un mēs esam atvērti šajā brīdī, lai saprastu, kas notiek.

Gustavs Terzens: Mēs esam atvērti?

Andris Teikmanis: Nu, pietiekami. Līga ir mākslas pētniece, viņa ir valsts pētījumu programmā, kur trīs mākslas augstskolas – Mākslas akadēmija, Kultūras akadēmija un Mūzikas akadēmija – kopā īsteno valsts pētījumu programmu "CERS", kur viena no sadaļām ir mākslīgā intelekta ietekme uz kultūru, mākslu, norisēm un radošumu un kā tas iekļaujas mākslas izglītības procesos.

Gustavs Terzens: Atskatoties, piemēram, pagājušajā gadā Vācijā bija lielas diskusijas par to, ka fotogrāfiju konkursā uzvarēja mākslīgā intelekta, bet caur foto mākslinieku ideju, radīta fotogrāfija. Šajā gadījumā mēs runājam par Borisa Eldagsena darbu "Pseidoamnēzija: Elektriķis", kas uzvarēja šajā konkursā. Kad uz bildi skatās melnbaltā izteiksmē, nepateiksi, bet runa ir par autorību.

Līga Vēliņa: Es saprotu, ka autors atteicās no šīs balvas.

Gustavs Terzens: Viņš atteicās, bet šajā gadījumā jautājums par autorību, vai es ar savu iniciatīvu, rakstot atslēgvārdus internetā, radu foto darbu, Arni?

Arnis Balčus: Tas populārākais priekšstats ir mākslīgo intelektu uztvert kā rīku tomēr, ka tas ir tāds vēl viens instruments darbā. Ja skatās uz fotogrāfiju, tad pagaidām nešķiet, ka tas kaut kā nenormāli izmainīs to kopainu tādā aspektā, ka mēs visur redzam tos mākslīgā intelekta attēlus un tas kaut kā absolūti ir apgāzis mūsu priekšstatus par realitāti. Tas, kur tas mainās, ir arī dažādi rīki, kas nenozīmē radīt fotogrāfiju no nulles, bet palīdzēt apstrādāt attēlu, palīdzēt tos kategorizēt, viss, kas saistīts ar datiem. Tajā situācijā, kur ir radīts attēls no nulles, skaidrs, ka viņš rada šos attēlus, izmantojot to, kas jau eksistē. Attiecīgi, mēs par mākslīgo intelektu arī runājam, ka tā ir tāda apropriācijas māksla, tā ir māksla arī, vai tu izmanto atsauces, vai tu nozodz, vai piesavinies. Tas viss, protams, ir ļoti relatīvi, jo tie darbi, kas tiek izmantoti, viņus jau arī ir radījis kāds iepriekš.

Savā ziņā varam teikt, ka viss jau ir radīts iepriekš. Kad mēs kā cilvēki izsakām domas, tas viss jau kaut kur eksistē. Mēs arī esam kā mašīna, kas atražo jau sen zināmas idejas, frāzes un ar jaunradi nodarbojas nosacīti.

Kas ir mākslas darba autors?

Gustavs Terzens: Līga, atceroties jūsu darbu 2019. gadā (Borderlines I, II), kur bija tāda kā pretenzija neredzēt tikai vieninieciņus un nullītes datu plūsmā – par to pesimistisko cerību, ka te līdz 2090. gadam neviens vairs nebūs. Tā Latvijas forma. Tur radās diskusija par to, vai starp datu un mākslas tēlu ir pārrāvums. Mākslas tēlu, nu, kādu mēs to varam redzēt, tu ieraugi kā kaut ko skaistu, un tu zini, ka tas turpināsies, uzliec garo ekspozīciju un tad gaidi. Tas ir tavs spontānais, autentiskais mākslas darbs šajā gadījumā, bet šis datu ģenerators ņem to no jau gatava, esoša, kāds cits jau to ir radījis.

Līga Vēliņa: Jā, bet tāda ģeneratīvās mākslas forma jau, kā Andris Teikmanis minēja, pastāv no 60. gadiem. Piemēram, tāda pirmā mākslīgā intelekta sistēma, kas zīmē abstraktus zīmējumus, arī jau 60. gados tika izgudrota, tā kā tas viss ir līdzās pastāvošs. To bieži dēvē arī par mediju mākslu, kā tehnoloģijā balstītu mākslu, un tā ir tāda līdzās pastāvoša mākslas forma. Problēma ir tā, ka šobrīd ir ļoti pārsātināts ar šiem mākslīgā intelekta rīkiem, ka mēs jau kā mākslinieki un cilvēki kopumā nespējam atšķirt, kas ir labs un kas nav labs, kas ir sintētisks un standartizēts Tas, ko es mācu, piemēram, arī Mākslas akadēmijā, ir strādāt ar saviem datiem, savu saturu un mākslīgo intelektu, piemēram, programmu "Stable Diffusion". Manuprāt, tur mēs varam pietuvoties tādai lielākai autorībai, ja mēs strādājam, apmācam ar saviem attēliem, saviem datiem, nevis izmantojam šīs programmas, kas sniedz jau gatavo, sintētisko rezultātu.

Gustavs Terzens: Bet vai šī digitālā pieejamība, varam vilkt paralēles ar to, ka, līdzko telefonos iebūvēja fotokameras, katrs jutās kā fotogrāfs. To būtu grūti nosaukt par mākslu. Vai ar mākslīgā intelekta mākslas ambīcijām arī nav līdzīgi, ka tās ir tādas kā masaliņas, kas jāpārslimo?

Andris Teikmanis: Jautājums tad ir, ko jūs sakāt, kas ir māksla. Mēs zinām, no Džordža Dikija (George Dickie) institucionālās teorijas, ka ir kaut kādas institūcijas, kas piešķir objektiem mākslas statusu. Tiklīdz pieņemam, ka šie objekti ir mākslas statusā, un tas ir jautājums par to, kuri pieņem un kuri nepieņem, mēs to varam uzskatīt par mākslu, vai gluži otrādāk, neuzskatīt kā mākslu. "Midjourney" šobrīd ir populārākais no mākslas attēlu ģeneratoriem, 16 miljoni lietotāju ir uz šo brīdi. Pagājušajā gadā kopumā vairāk nekā 600 miljonu ģenerētu attēlu. Interesanti ir tas, ka statistika liecina, ka lielākā daļa no lietotājiem neizmanto šos attēlus publiski, bet dara to kaut kādas savas intereses vai hobija dēļ. [..]

Atslodze smadzenēm vai stulbuma kultivēšana

Gustavs Terzens: Kādreiz ir paaudžu konflikti un inertums attiecībā pret jaunajām tehnoloģijām, bet tas mūsdienu ātrums, ar kādu tehnoloģijas nāk un kā mainās to pielietojums, pat dažas profesiju klasifikācijas nāk iekšā tādas, kas vēl pirms pieciem gadiem nebija. Kā jūs no akadēmiskā skatu punkta redzat, kas ir tas pirmais kurss un kas ir tie maģistri? Starp viņiem ir pieci seši gadi, bet nāk jauna paaudze, viņi ir gatavāki? Ir paaudze, kas nezina, ka kādreiz nebija interneta, piemēram.

Līga Vēliņa: Man personīgi ir Latvijas Mākslas akadēmijas otrā kursa studenti [programmā] "Kustība. Attēls. Skaņa", atsevišķi no studentiem varbūt bija mazāk pieņemoši un skeptiskāki, bet

es mēģināju šo procesu pārvērst par eksperimentālu procesu, rotaļīgu un brīvu procesu, kur students strādā ar savu materiālu. Viņi kļuva atvērtāki un spēja saskatīt tās iespējas, kā viņi var izmantot tālāk šos rīkus.

Gustavs Terzens: Man tas atgādina diskusiju par to, vai datorspēles kaut kādā mirklī ir labas bērna attīstībai, radošumam, tur tika skaldīti sērkociņi…

Arnis Balčus: Iedomājies jaunieti 15, 16 gados bez telefona, atņem viņam telefonu, un cik viņš ir spējīgs un kā viņš izdzīvos mūsdienu laikmetā bez tālruņa? Es domāju, ka tieši tas pats būs ar mākslīgo intelektu kādu dienu. Man patīk tas salīdzinājums, ka

19. gadsimtā bija industriālā revolūcija, tas deva atslodzi mūsu fiziskajam darbam, padarot to efektīvāku, savukārt šī varētu būt intelektuālā revolūcija, kas dod atslodzi mūsu smadzenēm.

Ko tas nozīmē, ka mēs arvien mazāk izmantosim savu intelektuālo darbu, daudz ko deleģēsim [mākslīgajam] intelektam – visu, kas saistīts ar atcerēšanos, atmiņu, analītiku, kas globālākā mērogā nozīmē, ka kļūsim savā ziņā stulbāki. To pašu gan varam teikt par telefoniem, mēs taču arī bez telefona esam pilnīgi nejēgas, piemēram, karti cilvēki nemāk lasīt, lai kaut ko atrastu. Principā, mēs jau esam tur, nav tā, ka mākslīgais intelekts fundamentālā ziņā kaut ko mainīs, vienkārši ies tikai tālāk un padarīs mūs vēl atkarīgākus.

Kļūdas meklēšana

Gustavs Terzens: Es pamanīju, ka, līdzko kaut kas tiek rādīts, ko ir radījis mākslīgais intelekts, mums ir tendence meklēt uzreiz to kļūdu. Tas kaut kādā veidā atšķiras no tā, kā mēs baudām un vērtējam cilvēka radītu mākslu?

Andris Teikmanis: Varētu teikt, ka kļūdu meklēšana ir viena no pirmajām metodēm, ko var pielietot, ieviešot izglītībā ChatGPT, studentiem dot uzdevumu atrast kļūdu ģenerētajā tekstā, materiālā. Tas, kāpēc šeit aizgāja diskusija par tiem sešiem pirkstiem, tas tāpēc, ka varbūt mums, cilvēkiem, gribas zināt, ka mēs esam mazliet labāki, ka tas mākslīgais intelekts vēl kļūdās. Tas tā kā nomierina mūs līdz kaut kādam brīdim.

Arnis Balčus: Viņš jau droši vien kļūdīsies vienmēr kaut kādā ziņā, mēs to varbūt vairs nepamanīsim. Es arī nesen lasīju rakstu, ka Amerikā ļoti daudz izmanto sejas atpazīšanas programmas, un uz šī pamata tiek notiesāti cilvēki, reizēm arī nepatiesi notiesāti. Viņi ir paļāvušies, ka mēs uzticamies šai programmai, bet tā pieļauj kļūdas. Plašāk varam teikt, ka medicīnā droši vien arī būs tā, ka būs ārstam jāpieņem lēmums, vai uzticēties šim mākslīgajam intelektam, kur šķiet, ka diagnoze ir pareiza, bet ārsts intuitīvi jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Ko tajā brīdī darīt?

Gustavs Terzens: Vācu žurnālists Jens Henriksens, viņš ar tādu subjektīvu spriedumu pauž tēzi, ka to notikumu priekšā, ko rada cilvēks, mākslīgais intelekts stipri iepaliek ļaunumā, attiecībā pret to, ko spēj radīt cilvēks. Tur ir tā ēnas puse un korelācija starp mākslas pasauli. Jautājums ir, cik daudz enerģijas mēs patērējam pesimistiskajā vīzijā un cik daudz enerģijas mēs patērējam optimistiskajā vīzijā?

Līga Vēliņa: Man liekas, ka vienmēr būs diskusijas par to, un šobrīd pētnieku un mākslinieku vidū ir diskusijas, vai tas marginalizēs cilvēka lomu, vai tieši atvieglos mūsu darbu un veicinās jaunus radošus procesus. Tas ir normāli un labi, ka ir šī diskusija, ka mēs to nepieņemam vienkārši par labu esam.

Arnis Balčus: Ja skatās tieši uz mākslu, tad skaidrs, ka viss šis digitālais, gluži tāpat kā fotogrāfijā, tev ir interese arī par to analogo, par to parasto, īsto, cilvēka radīto. Fotogrāfijā ir bums ar šo analogo, ar filmiņu fotografēt, tur šķiet, ka tas ir kaut kas mākslinieciskāks, jo pats esi to radījis, esi tur piedalījies. Tāpat es domāju, ka būs plašākā kontekstā ar mākslu, kas ir radīta ar tehnoloģijām. Noteikti mums būs daudz mākslas, kas radītas ar mākslīgā intelekta rīkiem, bet arī tur, tāpat kā ar roku radītajā, būs neliels procents, kas būs vērtīgi. Nedomāju, ka piedzīvosim brīdi, kurā māksla pazudīs.

Var jau būt, ka tas beigu beigās būs vienīgais, ar ko cilvēks atšķirsies no mašīnas, ka viņam būs tā iztēle, varēs nodarboties ar radošo darbu, jo pārējo viņa vietā kāds cits darīs.

Gustavs Terzens: Mākslīgais intelekts ar savu spēju ģenerēt no milzīga datu apjoma, tas palīdzētu kritiskajai domāšanai?

Arnis Balčus: Tā ir datu apstrāde, ar to viņš palīdzētu. Tikt galā ar datiem, bibliotēkām, visu, kas saistīts ar arhīviem, ar krājumiem, aprakstīšana, kategorizēšana.

Vai ir pamats baidīties?

Gustavs Terzens: Kur slēpjas tā morāli ētiskā problēma, tiešām tikai tā autorība, vai ir kāds dziļāks līmenis?

Līga Vēliņa: Tur ir ļoti daudz aizspriedumu. Šajos attēlos, kas, piemēram, ir radīti "Midjourney" un šobrīd ir ļoti izplatīti "Instagramā", šī anime kultūra, kaut kāds stereotips par to, kas ir skaists cilvēks, kas ir tipisks vīrietis, sieviete, cilvēks. Tur veidojas stereotipiski tēli, un domāju, ka tā arī ir viena no lietām, ka ir ļoti pārsātināta attēlu kultūra tādā sintētiskā estētikā.

Gustavs Terzens: Tam it kā mēs kā rietumu civilizācija esam jau gājuši cauri – ķermeņa kultam, žurnālu vāku perfekcionētajam cilvēkam, fotošopa antirealitātes, kur cilvēki, nesastopot šo iespēju kļūt par tādiem dzīvē, iedzīvojas depresijās. Tad nāk māksla, kas par to reflektē un ar spēju parādīt to no otras puses atved atpakaļ pie tās jēgas. Mākslīgais intelekts var nonākt pie kaut kā šāda?

Arnis Balčus: Es domāju, ka mums ir bailes no tā, ka mākslīgais intelekts var kļūt autonoms. Ja skatāmies mākslā, tad viņš pats varbūt kļūs kā individuāls, autonoms mākslinieks, viņš pats izdomā, ko ģenerē. Šobrīd ir tas, ka dzīvs cilvēks dod viņam komandas un izmanto kā rīku.

Gustavs Terzens: Tu minēji atslēgas vārdu – bailes, tātad mums ir mazliet bail.

Arnis Balčus: Bailes ir tāpēc, ka, ja cilvēks zaudē kontroli un viņš [mākslīgais intelekts] pats pieņem kaut kādus lēmumus, pat ja tie ir abstrakti un cilvēku labā, pa vidu var būt soļi, kas nenāk mums par labu. Ja mākslīgajam intelektam teiktu – samazini klimata pārmaiņas, tad skaidrs, ka viens no galvenajiem risinājumiem ir likvidēt cilvēci. Ja dod tādu uzdevumu, viņam, labu gribot, ir skaidrs, kas ir jādara.

Arī tie, kas ir bijuši klāt pie mākslīgā intelekta radīšanas, baidās. Izskan, ka tas ir tāds džins, kas ir no pudeles izlaists. Visiem ir kaut kādas bažas.

Gustavs Terzens: Kāds būtu jūsu vēlējums 2024. gadam?

Andris Teikmanis: Es droši vien domātu un teiktu, ka vairāk nebaidīties un tomēr uztvert to kā spēli, kā radošu spēli, un visiem izmēģināt savas spējas. Tas, ko mākslīgais intelekts paver, ir iespēja nodarboties ar mākslu lielai daļai sabiedrības, kuri to iepriekš nevarēja tehnisku iespēju vai prasmju dēļ, tas varētu arī radoši pārveidot sabiedrību.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti