No mūsu muzeja Versaļā izstādīta Orasa Vernē glezna "Andželikas nolaupīšana" (1820), kas ir 1964. gada pirkums muzeja kolekcijai, kā arī "Kabilu bēgšana Alžīrijā" (1839) no Frīdriha Vilhelma Brederlo (1779–1862) kolekcijas.
Versaļas pils – Francijas karaļu kādreizējā rezidence – žilbina ar savu greznību un bagāto vēsturisko mantojumu. Sākotnēji celta kā karaļa Luija XIII medību māja, Saules karaļa jeb Luija XIV laikā tā pārvērtās par greznu rezidenci ar bagātīgi iekārtotām telpām, koptiem dārziem un krāšņām strūklakām.
Izcilais franču akadēmiskās salona glezniecības pārstāvis Emīls Žans Orass Vernē strādājis Parīzē, vēlāk Versaļā, Romā un Pēterburgā. Viņa darbos pārstāvēti visi glezniecības žanri, taču kļuvis slavens, pateicoties batālijas ainām un vēsturiskām kompozīcijām.
Vernē daiļradi augstu novērtēja un atbalstīja gan Napoleons I, gan arī pēdējais Francijas karalis – Luijs Filips.
Versaļas pilī atrodas pasaulē lielākā mākslinieka gleznu kolekcija, kas savulaik bija slavena ar Luija Filipa vadīto kauju triumfālajām ainām. Šo darbu izmēri pārsteidz ar savu grandiozitāti un vērienu, atklājot šī mākslinieka daudzveidīgās talanta šķautnes. Un nu Versaļas pils godina šo nozīmīgo 19. gadsimta gleznotāju ar retrospektīvu izstādi, kas būs skatāma līdz nākamā gada 17. martam.
Lai klātienē piedzīvotu šo notikumu un iepazītu Orasa Vernē radošo mantojumu, Inta Zēgnere 20. novembrī kopā ar Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāju Daigu Upenieci ieradās Versaļas pilī, kur vispirms savā kabinetā abas viešņas laipni uzņēma Versaļas Nacionālā muzeja un Trianonas piļu direktors Lorāns Salomē (Laurent Salomé).
Versaļas Nacionālā muzeja un Trianonas piļu direktors: Nezinu, kā Latvijā, bet Francijā rīkot vēsturisko gleznu izstādes kļuvis daudz sarežģītāk
Inta Zēgnere: Kā jūs raksturotu izstādi, ko redzēsim Versaļā? Kā šis projekts tika īstenots, un no kādām valstīm ir deponēti darbi?
Lorāns Salomē: Vernē izstāde mums ir ļoti svarīgs projekts, jo viņš ir viens no mazzināmajiem 19. gadsimta māksliniekiem, kas publikai būs liels atklājums. Viņš ir patiešām izcils mākslinieks, bet neviens viņu īsti nezina.
Bet kāpēc?
Ir vairāki izskaidrojumi, ko mēs atklāsim izstādē. Pirmkārt – kāpēc mēs rīkojam šo izstādi? Tāpēc, ka viņš bija galvenais mākslinieks Versaļā, Luija Filipa tuvs draugs, vēl pirms Luijs Filips kļuva par karali. Viņš bija viens no galvenajiem māksliniekiem, kad Luijs Filips dibināja jauno Vēstures muzeju Versaļā un gleznoja liela izmēra slavenos darbus, ko redzam Versaļā – īpaši jau "Alžīrijas iekarošana". Tā ka Versaļa ir tas muzejs, kurā šai izstādei bija jānotiek. Neesmu pārliecināts, vai kāds cits muzejs to varētu, vismaz Francijā.
Nezinu, kā tas ir Latvijā, bet Francijā rīkot vēsturisko gleznu izstādes kļuvis daudz sarežģītāk. Nevaru atcerēties nevienu nopietnu izstādi ar šādu saturu Francijā desmitgadēm ilgi! Bet mans uzskats ir, ka šī glezniecība tagad kļūst aizvien pieprasītāka, jo tā izskatās kā filma, tā ir ļoti dzīvīga. Vernē ir gluži kā kino izgudrotājs!
Iespējams, ka jaunākajai paaudzei Vernē darbus uztvert ir daudz vieglāk nekā Kurbē vai pat Delakruā, jo šajās gleznās ir kas ļoti sirsnīgs, priekpilns, arī jautrs. Tā ir ļoti aizrautīga glezniecība, kas tagad var atklāties pat kā moderns glezniecības veids. Bet pirms vairākām desmitgadēm tā nebūt nebija. Vernē neuzskatīja par modernu gleznotāju, un Francijā mums ir tradīcija interesēties tikai par avangardu. Un – ja mākslinieks nav avangardists, tad viņš neeksistē. Vernē nebija avangardists, viņa glezniecību var uzskatīt par akadēmisku, bet tajā pašā laikā viņš glezniecībā ieviesa daudzas jaunas lietas.
Piemēram?
Piemēram, ar savām gleznām viņš vienlaikus bija kā žurnālists, jo viņš daudz ceļoja un atklāja šos notikumus ļoti dzīvi, enerģētiski piesātināti.
Arī veids, kādā viņš izvēlējās stāstīt, piemēram, par karu – tur ir ļoti daudz aizkustinošu momentu. Gleznā, kas atrodas Romā, redzam karavīru, kurš paņēmis aitiņu un tur to tā, lai bērns var dzert tās pienu, un vienlaikus dod padzerties ievainotai sievietei. Viņš attēlo šādas aizkustinošus momentus, kas ir it kā ārpus kara lauka, un izmanto šādus mazus stāstus. Par to cilvēki viņu kritizējuši – ka viņš sniedz anekdotisku notikuma attēlojumu. Bet patiesībā viņš bagātina priekšstatu par notikumu, viņš parāda atsevišķa indivīda likteni. Mēs redzam šos vientuļos cilvēkus dramatisku notikumu vidū, kas attēloti ar dziļu izpratni un izteiksmes spēku. Savā ziņā Vernē bija humānists, kaut arī daudzi viņu uzskatīja par propagandas mākslinieku: uzskatu, ka tas ir pilnīgi aplami.
Jā, tas tiešām ir pārsteidzoši, jo, no vienas puses, mēs varam paskatīties uz šīm gleznām tradicionāli – ak, atkal jau šīs kaujas, pompozitāte. Bet mēs arī varam sākt lasīt šīs gleznas, iedziļināties un pēkšņi atklāt šajos lielformāta darbos dažādas personas, raksturus, emocijas – kā cilvēki reaģē konkrētā situācijā – un ieraudzīt viņus kā dzīvus. Un tas ir fantastiski.
Tā gleznot spējuši tikai daži mākslinieki. Jūs ieraugāt kādu personāžu kopējā ainā, un jums sāk šķist, it kā jūs viņu pazītu vai arī – ka esat šajā situācijā, bet, piemēram, ja jūs uzlūkojat neoklasikas laika mākslinieka Žaka Luija Davida darbus, tie ir lieliski, bet neko tādu jūs nesajutīsiet.
Bet Vernē – viņš cenšas jūs savienot ar realitāti, ko ir gleznojis. Dažkārt caur jocīgiem atgadījumiem, vienlaikus lieliski attēlojot gaisotni un vidi. Viņš patiešām ir ģēnijs attiecībā uz gaismas un kustības attēlošanu. Tāpēc viņa gleznas līdzinās it kā filmai.
Spožums, dūmi, gaisa vibrācija, krāsa, migla, saulriets – tas viss ir attēlots ļoti izsmalcināti, meistarīgi. Šī izstāde būs patiess pārsteigums apmeklētājiem. Cilvēki, kuri domā, ka ļoti labi pazīst 19. gadsimta glezniecību, domāju, atklās, ka šī ir neiepazītā šķautne, kas parāda, kā attīstījusies 19. gadsimta glezniecība.
Un vēl viena lieta, kas mani pārsteidz Vernē glezniecībā: tie ir portreti, jo šie portreti it kā runā, tie nav statiski. Sejas izteiksmes un vaibsti ir kā dzīvi. Tas nav kā parādes portrets, ko tu apskati, bet tas tevi atstāj vienaldzīgu. Viņa gleznotajos portretos ļoti uzrunā personiskais skatījums – tas, kā šie cilvēki izskatās, cik precīzi notverts moments, kas raksturo kaut ko tieši viņiem īpašu. Tie nav bezpersoniski cilvēki.
Jā, portreti ir izcili, un tie visi ir ļoti dažādi. Viņš nekad neizmanto vienu un to pašu pozu vai fonu diviem dažādiem portretiem: tie visi ir individuāli un oriģināli. To izteiksmes spēks atklāj meistara spožo tehniku.
Piemēram, viņa meitas portrets vai kņaza Barjatinska portrets – tik elegants un romantisks. Dažreiz portreti ir iespaidīgi, dažreiz trausli.
Ir vēl kāds portrets – dāņu skulptora Torvaldsena portrets, kurā redzam Torvaldsenu kopā ar viņa radīto Vernē bisti: darbā var just, ka viņi bijuši draugi, kopā strādājuši. Vernē vienmēr pielāgo savu tehniku konkrētajam gadījumam. Piemēram, skulptora Torvaldsena portrets izskatās gandrīz kā skulptūra – viņš ir tērpts baltā kreklā un ļoti atšķiras no citiem Vernē portretiem. Vernē ir atradis savu īpašu veidu, kā radīt viņa portretu.
Mēs tikko runājām par Vernē vēlīnā perioda darbiem – par šiem lielformāta darbiem, tomēr viņš sāka kā romantiķis, un to varam redzēt arī tajos darbos, kas atceļojuši no Latvijas. Ko jūs par tiem varētu sacīt?
Jā, tas patiešām ir pārsteigums – šie divi nozīmīgie darbi, kas atceļojuši no Rīgas. Viens ir no romantiskā perioda un ļoti interesants, jo mākslinieks smēlies iedvesmu no literatūras. Un arī: atklājot šo ar literatūru saistīto sižetu, viņš varēja būt konvencionāls, bet tā nav – Vernē ir atradis īpašu mirkli, kā to attēlot. Tā ir ļoti aizkustinoša aina, kurā redzam lielas klintis un brāzmojošus viļņus. Tā ir patiešām romantiska aina ar visu tās enerģiju, satraukumu un drāmu, kas ir aiz tā visa. Bet tas ir tikai stāsta sākums, un mēs varam iedomāties, kas ir noticis pirms tam. Un tad seko otra epizode, gluži kā kino. Vernē tehnika šajos darbos patiešām ir apbrīnojama, un darbs ar gaismu – izcils.
Francijas daiļamatu skolas "Paris-Ateliers" ģenerāldirektors Žils Bonviāls: Vernē ar vienu roku gleznoja, ar otru – paukojās
Pēc sarunas Versaļas Nacionālā muzeja un Trianonas piļu direktora Lorāna Salomē kabinetā nokļūstam pasakainā vidē, kad vakarā visa pils ir izgaismota, atveras pils vārti un nelielam cilvēku lokam tiek īpašā iespēja izstaigāt un iepazīt šo lielo ekspozīciju, pakavēties pie atsevišķām bildēm un pēcāk dalīties arī savās pārdomās.
Izstādes atklāšanā Inta Zēgnere satiek arī Francijas daiļamatu skolas "Paris-Ateliers" ģenerāldirektoru Žilu Bonviālu (Gilles Bonnevialle), kura vārds mums ir labi pazīstams, jo savulaik Bonviāla kungs bija Francijas institūta direktors. Arī viņam ir savs skatījums uz Orasu Vernē.
Žils Bonviāls: Vernē saistīts ar periodu Francijas vēsturē, ko paši francūži nemīl. Viņš sāka savu karjeru ampīra perioda beigās – laikā, kad Francija starptautiskā mērogā piedzīvo vairākas neveiksmes, un beidz karjeru laikā, kad Francijā notiek revolūcija, kas iznīcina karaļa varu Francijā. Tomēr viņš bija mākslinieks, kurš pārsvarā strādāja pēc karaļa pasūtījumiem. Tas arī bija laiks, kad parādījās daudzas novatoriskas un interesantas kustības: Vernē veikumu lielā mērā izdzēsa impresionisti, kas parādījās nedaudz vēlāk.
Viņš, protams, bija talantīgs mākslinieks – runāja, ka viņš tik veikli darbojās ar otu, ka ar vienu roku varēja gleznot, bet ar otru roku – paukoties. Laikabiedri pārmeta viņam tieši to – ka viņam gleznošana padevās tik viegli, ka viņš to varēja darīt ļoti daudz, ļoti ātri, un viņam bija daudz pasūtījumu.
Protams, ja karalis viņam pasūtīja gleznas, tad arī daudzi citi augstmaņi gribēja izmantot šī paša mākslinieka pakalpojumus. Savas dzīves laikā Vernē bija pietiekami slavens.
Ārzemniekiem Versaļa – tas ir viens stāsts, bet ko Versaļa nozīmē jums?
Es varbūt neesmu tas vidusmēra francūzis, jo man nav paveicies strādāt Versaļā, taču esmu strādājis tepat netālu – Senklū, kas bija Ludviķa XIV jaunākajam brālim piederošā pils. Tāpēc Versaļu pazīstu ļoti labi, ko nevar teikt par citiem francūžiem. Man patīk Versaļa tās dārza dēļ, operas dēļ un, protams, pašas pils dēļ. Versaļa iemieso franču mākslu tās vispārākajā pakāpē. Līdz ar to, ka savā dzīvē esmu bijis arī diplomāts, saprotu, cik nozīmīga bijusi loma Versaļai Francijas diplomātiskajām attiecībām. Tā ir vēl šodien: ja Francija vēlas paspīdēt un ar kaut ko izcelties pasaulē, svarīgākais notiek Versaļā. Francijas prezidents arī tagad Versaļā uzņem nozīmīgākos darījumu aprindu cilvēkus; arī Latvijas vēstnieks Francijā Eduards Stiprais pirms pāris mēnešiem piedalījās šādā pieņemšanā.
Kura ir jūsu iemīļotākā vieta Versaļā?
Varbūt opera, kurā ir brīnišķīga akustika. Bet bija vēl kāda daudz maģiskāka vieta – Marijas Antuanetes nelielais teātrītis Trianonā. Tiešām, pavisam maziņš teātris, kurā savulaik karaliene pati gan spēlēja, gan iestudēja izrādes. Brīnišķīga, reti sastopama vieta.
Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece: Ļoti iesaku atbraukt uz Versaļu – izstāde bagātinās ikvienu!
Visbeidzot, Orasam Vernē veltīto plašo ekspozīciju Versaļas pilī izstaigājam kopā ar Mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāju Daigu Upenieci.
Inta Zēgnere: Pirmo reizi Latvijas vēsturē Versaļas pils ekspozīcijā piedalās arī divas gleznas no Latvijas. Ko mēs tajās redzam?
Daiga Upeniece: Abi darbi ir mūsu kolekcijas dārgums! Kad tika veidota atlase izstādei Versaļā, kuratore konstatēja, ka nav nemaz tik daudz Vernē romantisma laika darbu, un līdz ar to tika paņemtas divas gleznas no mūsu kolekcijas. Īpaši viena no tām attiecināma uz romantisma periodu, un man ir ļoti interesanti redzēt, ka šajā apjomīgajā izstādē, kurā ir aptuveni divsimt darbu, sadaļā par literāro romantismu, kas atsaucas uz kādu no sava laika vai iepriekšējo gadsimtu dzejniekiem vai rakstniekiem, ieraugām mūsu gleznu! Turklāt ļoti vērtīgi, ka tikusi veikta ļoti smalka šī darba atribūcija: nu jau etiķetē rakstīts ne tikai tas, ka tā ir glezna "Anželikas nolaupīšana", bet pierakstīts arī klāt, ka tā ir itāļu dzejnieka Ludoviko Ariosto poēma "Orlando Furioso", no kurienes arī ņemts sižets. Romantisma laika glezna tā ir pilnīgi noteikti, jo redzam klintis, bangojošo jūru un dramatisko ainu – princesi, kas tiek nolaupīta un laivā aizvesta pa bangojošo jūru. Lielāku romantismu atrast grūti!
Ir ļoti interesanti redzēt arī, kādi ir citi darbi, kas ir šajā zālē, jo tas ir tas pats periods, tas pats mākslinieks, un ieraudzīt, kāda ir tā viņa ota – šajā visā ainā, ko mēs ieraugām pie agrīnajiem Orasa Vernē darbiem, mūsu darbs tiešām ir ļoti vērtīgs. To ir ļoti patīkami apzināties.
Kā jūs raksturotu Orasa Vernē daiļradi? Jo te mēs redzam ļoti plaši pārstāvētus viņa darbus, sākot no mazām skicēm, zīmējumiem, līdz pat ļoti vērienīgiem darbiem, kas aizņem divdesmit metrus un pat vairāk.
Orass Vernē ir no tiem sava laika māksliniekiem, kas varbūt nav avangarda stila mākslinieki, taču tehniski ir ļoti veikli kompozīcijas veidošanā, psiholoģisko portretu veidošanā, un kuri mācējuši iziet cauri dažādiem laikiem. Romantisma periods ir tikai viņa daiļrades sākums, pēc tam viņš mainās, un mēs ieraugām milzīga apjoma kara ainas, dažādas batālijas, arī dažādus portretus. No tiem diezgan daudzi ir parādes portreti, taču ir arī diezgan daudz psiholoģisko portretu. Viņš savas dzīves laikā bijis ļoti mainīgs.
Vernē darbos ienāk arī orientālistikas tēma: viņam ļoti paticis braukt uz Ziemeļāfriku, un īpaši daudz ir Alžīrijas ainu. Tā ir tēma, kas ienāk arī mūsu Georga Vilhelma Timma darbos, jo tieši tajā laikā, kad Vernē brauca uz Alžīriju, viņa darbnīcā Versaļā darbojās Timms, kurš ļoti vēlējās braukt viņam līdzi. No Timma vēstulēm tēvam uzzinām, kāds šis process bijis, kā viņš mēģinājis saņemt drosmi Vernē pateikt, ka arī viņš vēlas braukt uz Alžīriju. Bijušas kādas vakariņas, kurās viņš ilgi mīņājies un vēlējies pateikt – es arī, es arī, bet nu nekādi… Viņš ir kušināts un viņam ticis teikts, lai taču liekas mierā.
Taču Vernē pēc rakstura bijis ļoti temperamentīgs un straujš: vienā dienā viņš paziņojis, ka parīt brauc uz Alžīriju, un paprasījis Timmam – brauksi līdzi? Un Timms spējis divu diennakšu laikā nokārtot visas formalitātes, lai aizbrauktu...
Ir arī ļoti interesanti redzēt Vernē šī perioda darbus un redzēt arī Timma šī perioda darbus, jo, kā mēs zinām, nesen mums bija mākslas muzejā "Rīgas birža" apjomīga Timma mākslas izstāde.
Ļoti interesantas ir leģendas par to, kā Vernē Timmam uzdeva gleznot dzīvniekus – vēršus un zirgus, lai pēc tam šīs figūras iegleznotu savās lielajās, milzīgajās, daudzmetrīgajās kompozīcijās. Izstādes atklāšanas laikā es ar ļoti lielu interesi meklēju, kur tad ir visi šie Timma mājdzīvnieki. Viens pret vienu mēs tos neatrodam; atrodam ļoti līdzīgus. Var redzēt, ka tie ir tie paši dzīvnieki, bet to rakursi, pagriezieni – Vernē roku veiklība tomēr ir atšķirīga no manieres, kā glezno jaunais studentiņš Timms. Protams, Timms pēc tam izvērsa savu rokrakstu un kļuva par ļoti veiklu mākslinieku, bet tad, kad viņš vēl bija šeit studenta kārtā, viņš vēl tikai mācījās, un to atšķirību jūt.
19. gadsimtā Latvija un Parīze, izrādās, bijušas saistītas ar daudz ciešākām saitēm, nekā mēs to būtu domājuši. Kaut vai šīs paralēles – Georgs Vilhelms Timms un Orass Vernē. Arī šeit ekspozīcijā ir viena no Vernē gleznām, kurā redzami viņa mācekļi: milzīga studija, daudz mācekļu – tas parāda vērienu… Taču izrādās, ka arī karalis Luijs XVIII savulaik dzīvojis Kurzemes hercogistē! Izrādās, arī Francijas karaļiem bijis pavisam konkrēts sakars ar Latviju, tolaik – Kurzemes hercogisti.
Jā, Luijs XVIII vairākus gadus ir dzīvojis Jelgavas, tolaik Mītavas pilī, kopā ar savu galmu, kurā bijuši apmēram divsimt cilvēku – tas skaitījās ne pārāk liels. Tolaik Mītavas pilī dzīvojusi arī Luija XVI meita – viņas kāzas notikušas tieši Jelgavā!
Ir ļoti interesanti apraksti par to, kāds bijis Luija XVIII dzīvesveids. Viņš bijis ļoti precīzs, viņš uzskatījis, ka precizitāte – tā ir karaļu privilēģija. Aprakstos atspoguļota visa viņa dienas kārtība: cikos piecēlies, cikos lasījis avīzes, cikos bijušas brokastis, cikos devies pastaigās un cikos bijusi audience. Ļoti, ļoti interesants ir šis periods! Ir arī kurioza piezīme par to, ka viņam ļoti garšojusi virtuve, kas viņam piedāvāta, un laikā, kamēr dzīvojis Mītavā, viņš diezgan krietni pieņēmies svarā.
Tomēr viņam izdevies atgriezties Versaļā un kādu laiku šeit arī valdīt!
Tas laiks gan nebija pārāk liels, bet – jā, kādi desmit gadi.
Tagad, kad redzēsim Jelgavas pili, mums būs pilnīgi cits priekšstats, saprotot, ka tur ir dzīvojis Luijs XVIII.
Jā, un būs cits priekšstats arī par Timmu kā mācekli. Jo vakar, meklējot iegleznotos dzīvniekus lielajās kompozīcijās, tas, ko mēs atradām, bija nevis lielās kara ainas, bet tiešām Vernē ateljē. Šo gleznu nebiju redzējusi – cik daudz viņam bijis studentu! Lielajām kompozīcijām ievests pat zirgs, un šīs gleznas centrā patiešām ir zirgs – viens pret vienu ar to, ko gleznojis Timms, tā kā viņš turpat vien ir stāvējis. Bet nu – starp [citu mākslinieku] vārdiem mēs Timmu neieraugām, jo tomēr tas periods, kurā Timms strādāja pie Vernē, nebija bezgalīgs – tie bija tikai daži gadi.
Šajā vērienīgajā ekspozīcijā varam atrast vēl vairākas paralēles ar Latviju un Mākslas muzeju "Rīgas birža".
Tas bija liels pārsteigums – saistība vēl ar vienu mūsu gleznu! Tā ir indonēziešu prinča un gleznotāja Radena Saleha glezna "Lauvu medības", kas ir viens no slavenākajiem mūsu kolekcijas darbiem. Līdz šim bija zināms, ka viņš mācījies Francijā un apmeklējis arī Vernē ateljē. Liels bija pārsteigums, ieraugot Vernē kompozīciju "Lauvu medības", kas būtībā ir gandrīz vai reverss tai kompozīcijai, ko veidojis Radens Salehs! Atšķirība starp abiem darbiem ir četri gadi: Vernē darbs tapis 1836. gadā, Saleha glezna – 1840. gads. Paskatoties uz šo Vernē kompozīciju, nevienam vairs neradīsies nekādas domas, ka šeit nav vistiešākā iespaida: Radena Saleha darbs ir tiešs reverss šai Vernē kompozīcijai.
Kāds ir jūsu kopiespaids par visu šo lielo izstādi?
Pirmkārt, milzīgs paldies Versaļas kolēģiem par apjomīgo darbu, kas veikts, lai izveidotu šo izstādi. Jo deponējumi ir no ļoti daudziem muzejiem: pārstāvēta Francija, daudzi darbi ir no Luvras, tāpat šeit ir ļoti vērtīgi darbi no kolekcijas Londonā, pārstāvēti ASV muzeji un daudzi Eiropas muzeji. Visu cieņu kuratoriem par šādas izstādes izveidošanu! (Izstādes kuratore ir Versaļas Nacionālā muzeja un Trianonas pils muzeja ģenerālkuratore Valērija Bajū (Valérie Bajou), scenogrāfs – Antuāns Fontēns (Antoine Fontaine) – red.)
Arī konceptuāli tā ir ļoti interesanta ekspozīcija, izejot cauri Vernē dzīves periodiem. Būtībā šādu izstādi var sarīkot tikai Versaļā, jo paši lielākie darbi – milzu kauju ainas – nav pārvietojamas, tās veidotas tieši šeit, Versaļā. (..) Ļoti, ļoti interesanti ir redzēt gan laikmetu un tik profesionāli veiklu mākslinieku, redzēt stila izmaiņas un saprast, kā mākslinieki tolaik dzīvojuši, kas viņus interesējis, kādas tēmas parādījušās un cik viņi bijuši profesionāli.
Ļoti interesanti ir arī mums, dažādu muzeju kolēģiem, jo katram no mums kādās kolekcijās ir daži darbi, bet šeit ir iespēja ieraudzīt visu mākslinieku kopumā. Ļoti iesaku atbraukt uz šejieni. Jā, arī pati Versaļa ar saviem dārziem un pili ir interesanta, bet atbraukt tieši uz šo izstādi – tas ikvienu ļoti bagātinās.
Kas ir jūsu iemīļotākā vieta Versaļā?
Man ļoti patīk staigāt par Versaļas dārziem, aiziet līdz Trianoniem – tā ir ļoti interesanta, īpaša pasaule, kurā varam iegrimt, pazust un it kā pārcelties citā laikā. Un tas ir interesanti jebkurā gadalaikā, jo Versaļas dārzi ir ļoti kopti, te notiek arī aktīva koncertdzīve. Tā nav tikai vasaras pasaule! (..) Izstādes atklāšana notika vēlu vakarā, tika atvērti lielie, skaistie vārti, bija izgaismotas fasādes. Sajūta bija tāda… Gandrīz kā pārcelšanās uz Luija XIV laiku ar greznību, mieru, skaistumu, harmoniju, jo viņš jau vēlējās šajā pilī radīt harmoniju.
