Sadaļas Sadaļas

Zeibota stāstu krājums «Plēve» - savdabīgs un intriģējošs

Apgāds "Zvaigzne ABC" laidis klajā Andra Zeibota stāstu krājumu "Plēve". Krājuma īpatnēji sirreālo noskaņu paspilgtina mākslinieka Artūra Bērziņa veidotais grāmatas vāka noformējums.

Andra Zeibota radošā biogrāfija ir plaša un daudzpusīga – viņš ir rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, režisors, radio raidījumu vadītājs un producents. Autoru pazīst gan tie, kas sekojuši līdzi viņa literārajai karjerai, stāstu un lugu publikācijām, gan tie, kuru ikdienas neatņemama sastāvdaļa ilgus gadus bija "Radio SWH" rīta raidījums “BB Brokastis”. Pirms dažiem gadiem Andris Zeibots kārtējo reizi pārsteidza lasītājus, izdodams psiholoģiskās fantastikas romānu “Okeāniskais es”. Savukārt stāstu krājums “Plēve”, pēc izdevēju domām, iespējams, ir savdabīgākais un intriģējošākais no līdz šim tapušajiem Andra Zeibota darbiem.

Krājumā “Plēve” apkopoti dažādos laikos tapuši stāsti, kurus pats rakstnieks apakšvirsrakstos nodēvējis gan par spoku, gan šausmu stāstiem. Visus stāstus vieno elements, ko varētu dēvēt par “baiļu faktoru” - neizskaidrojamais, iracionālais, biedējošais, kas mistiskā kārtā uzrodas varoņu dzīvēs un piešķir sižetiem spriedzi. Stāstos autors prasmīgi rotaļājas ar dažādiem izteiksmes līdzekļiem, kas, no vienas puses, rada lasītājā vēlamo neomulīguma efektu, no otras puses, rosina pārdomas par virkni metafizisku jautājumu.

Stāstos atainotajos notikumos savijas ikdienišķais un sirreālais, poētiskais un biedējošais, taču šausminošais stāstos tikpat kā nekad nav tikai ārējais faktors, “monstrs”, kādu nereti akcentē nekvalitatīvi šausmu žanra darbi. Tieši pretēji, izmantojot apziņas plūsmu, laika un telpas neviendabīgumu, „neuzticamā stāstītāja” principu un citus, rakstnieks meistarīgi uzbur atmosfēru, kurā lasītājs sāk saskatīt vēstījumā ietvertās “iekšējās” bailes, realitātes nestabilitāti un nekonsekvenci. Tā kā Zeibota tekstus iespējams uztvert vienlaikus vairākos līmeņos, tie izaicina lasītāja erudīciju – lasītājs tiek mudināts gan analizēt vēstītāja un varoņu patiesos nolūkus, gan teju piespiedu kārtā saskatīt analoģijas pats ar savu dzīvi un domām. Ar dramaturga profesionalitāti rakstnieks atveido tēlu dialogus un iekšējos monologus, kas ir raksturīgi katra cilvēka nemitīgajai iekšējai “sarunai ar sevi”, samudžina dažādo patiesību pavedienus un piespiež lasītāju pilnībā iedzīvoties stāsta vidē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt