Grāmatu stāsti

Daces Judinas un Artura Nīmaņa "Viļņos" un Sallijas Rūnijas "Normāli cilvēki"

Grāmatu stāsti

Eseju krājums "Latvijas diplomātijas gadsimts" un Māra Čaklā "Rakstu" 2. sējums"

Dzīvnieki mūs padara par cilvēkiem. Saruna ar Daci Judinu un Arturu Nīmani

Viļņi, trilleri un zāles pļaušana. Saruna ar Daci Judinu un Arturu Nīmani

Īsi raksturojot Daces Judinas un Artura Nīmaņa romānu "Viļņos", var teikt, ka galveno varoņu likteņi cieši savijas ar laiku, notikumiem un cilvēkiem. Septiņdesmito, astoņdesmito, deviņdesmito, divtūkstošo kultūras dzīve un sadzīve, mūziķi, aktieri, mediju vide un līdzcilvēki – skaudrs un smeldzīgs fons abu jaunāko varoņu izturības un jūtu dziļuma pārbaudei. Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījums "Grāmatu stāsti" apciemo abus rakstniekus viņu lauku mājās "Mazzeltiņi", kas atrodas kilometrus astoņus no Rundāles pils – vietā, kas ir diezgan daudz aprakstīta divdesmit četrās Daces Judinas grāmatās.

Liega Piešiņa: Mēs nupat tik daudz runājām par jūsu zvēriem – gan tiem, kas mājās mitinās, gan tiem, kas šeit, dabā, dzied, muzicē un uzrunā. Cik daudz dzīvnieku ir "Viļņos" un vispār jūsu grāmatās?

Dace Judina: Es teiktu, ka nav nevienas grāmatas, kurā nebūtu kāda zvēra vai pat vairāku. Ja runājam par Annas Elizabetes sēriju, tur ir visi, kas ir šeit. Ja runājam par vēsturiskajiem romāniem, Latvijas simtgades tetraloģiju, tad tur noteikti ir vismaz suņi – katrā grāmatā noteikti. "Viļņi" gan ir kopražojums, tā ir trešā grāmata sērijā "Laika stāsti", kas top divatā ar Arturu. Mūsu pirmais kopdarbs bija "Divi. Pusnakts sarunas", kas bija ārpus laika, telpas un žanriem. Līdz ar to, ka ļoti daudz braukājam pie cilvēkiem visā Latvijā un mums uztic savus stāstus, loģiski salikās "Laika stāsti". Es gan turpināšu slepkavot un uzjautrināties, ironizējot par mūsu sabiedrību (smejas), bet šie ir tādi sirds stāsti, tādi dziļāki. Jā, un dzīvnieki mums ir.

Arturs Nīmanis: Visi dzīvnieki, kas ir dabā – putni, šīpavasara pūce un suņi, kas mums ir mājās – viņi jau mūs padara par tādiem, kādi esam. Pat ja kādā sižetā dzīvnieks nav minēts, vienalga, viņš tur ir.

Dzīvnieki un zvēri mūs padara par cilvēkiem.

Par ko ir "Viļņos"?

Dace Judina: Laiks, cilvēki un sabiedrība – tas būtu viens slānis. Radošie cilvēki plus neradošie, kuri ir radošuma patērētāji – otrs slānis. Mīlestība cauri krietni ilgiem gadiem – tā ir vēl viena līnija. Nu, un tad vēl pašu cilvēku attiecības.

Arturs Nīmanis:  Viss nāk savā īstajā laikā. Ja sākam kaut ko meklēt, iespējams, neatrodam to, ko gribam. Tad paiet laiks, un meklētais uzrodas pats. Tāpat pirms grāmatas "Viļņos" rakstīšanas mēs pat iedomāties nevarējām, ka rezultāts būs šāds – mēs vienkārši savās emocijās un meklējumos peldējām, un aizpeldējām līdz šādam rezultātam.

Dace Judina: Kādā brīdī grāmatas galvenie varoņi diskutē, kādi ir viļņi – ir gaismas viļņi, ir skaņas viļņi, elektromagnētiskie viļņi, ir jūtu un kaislību viļņi, ir bailes, naids un vēl viss kaut kas.

Faktiski jau viss sastāv no viļņiem. Man ļoti patīk šis vārds kā tāds, jo to var ļoti labi apspēlēt.

Reāli jau mēs peldam visam cauri. Tas nekas, ka vertikāli esam uz divām kājām – vienalga taču viļņojamies emocijās, sajūtās. Tā pati dziesma - "Tu saviļņoji mani"...

"Viļņos" ir arī aicinājums dziedāt.

Arturs Nīmanis: Akcija ir tāda: mēs ar Daci iedziedājām "Pie Dieviņa gari galdi" – tā smuki, dabā, kur putniņi čivina. Dace spēlē ģitāru, mēs abi dziedam, un šādu video iesūtījām "YouTube", aicinot visus, kas var padziedāt, mūsu dziedājumu klausīties austiņās, pašiem dziedāt, ierakstīt kādā ierīcē un tad šo savu dziedājumu sūtīt e-pastā. To visu samontēju, un beigās iznāca videoklips, kas šobrīd redzams "YouTube" vietnē, meklējot manu vārdu. Piedalījās 35 balsis. Ja vēl 20 cilvēki atsūtīs savus video, būs jātaisa otrais videoklips. Kāpēc gan ne?

Dace Judina: Grāmatas beigās man bija tādi vārdi:

"Kamēr esam vienoti katrs savā kalnā, katrs pie sava ugunskura, katrs ar savu dziesmu, tikmēr mūsu kopējo kalnu kāds rok nost, mūsu kopīgo uguni izklīdina pa oglītei vien, bet mūsu kopdziesmai cenšas aizvērt muti. Vai tiešām mēs to atļausim?"

  Šādi mēs pieteicām kopdziesmas akciju, un man liekas, ka šajā laikā vairāk nekā jebkad ir vajadzīgs. Ja mēs nevaram nākt kopā uz pasākumiem, ja mums nav Dziesmusvētku, ja mums nav "Skroderdienu" dzīvā veidā, ja mēs nevaram pat Jāņos sanākt kopā, tad vismaz mēs varam šādi sadziedāt kopā. Tad mēs to dziesmu izlikām. Kādi tur bija komentāri, kādas vēstules cilvēki rakstīja... Viena psiholoģe, kura ir vieda un dziļa, kā es par viņu smejos – Gundega pa naktīm lido ar slotām, uzrakstīja tā –

lai "Pie Dieviņa gari galdi" strādātu pa īstam, ir jādzied vēl dažas rindiņas, jo tajās rindiņās ir īstais labklājības kods. "Dod, Dieviņi, dodamo, es paņemšu ņemamo; es paņemšu ņemamo ar abām rociņām; ar abām rociņām, ar baltu dvēselīti."

Cik stipri šie vārdi! Kā zīmogs.

Dace, vai tev ir jāraksta vienā un tajā pašā vietā? Jo mēs šobrīd atrodamies pie tava īpašā rakstāmgalda...

Dace Judina: Jā, un iedomājies, ka vecvectēvs pie šī galda ir plānojis mājas dzīvi, rakstījis mājas grāmatu un visu kaut ko... (..) Kad galds nonāca līdz mums, no klēts dibena izvilkts, tas bija šāds – mēs to mazliet piepucējām ar maigām lineļļas krāsiņām. Rakstīt varu jebkur, bet šis galds ir labs un arī Jūrmalā, bet vispār man patīk arī šeit rakstīt.

Redzu te kādus astoņus spilvenus, varbūt ir vēl vairāk?

Dace Judina: Spilvenu ir daudz... Rakstot vajag labi iekārtoties, lai saudzētu muguru. Tā ir vājā vieta. Ja kāds domā, ka rakstītājam ir laba dzīve… Mugura cieš visvairāk. Bet ir tā – kad noraksties stīvs, ņem trimeri un ej pļaut. Kad nopļaujies stīvs, nāc rakstīt.

Kā ir ar tiem slepkavnieciskajiem gabaliem? Ir taču uz kādu konkrēti jādusmojas, lai varētu rakstīt...

Arturs Nīmanis: Ļoti precīzi! Jā, ir uz kādu jādusmojas, bet dzīve jau piespēlē situācijas.

Līdz ar to, ka dzīvojam sabiedrībā un mums jābūt sabiedriskiem cilvēkiem, nevaram iet un šaut mamutus – visi jau apēsti. Dusmas noteikti ir – no tā, kas notiek valstī, no tā, kas notiek pasaulē un arī mazākā teritorijā, pagastā. Es teiktu tā – tas viss iedvesmo Daci.

Tā būtu pieklājīgi teikt. Un tad rodas šādas grāmatas...

Dace Judina: Liega, tu zini to epopeju par grāmatu zagli? To, kurš čiepj elektroniskās grāmatas, ieskenē rūpnieciskos apmēros un izvieto tīklā līdz ar pavadtekstiem, ka darbiem jāpieder tautai un nav ko autoriem par tiem autortiesības iekasēt... Savulaik Arturs, strādājot izdevniecībā "Zvaigzne" nodarbojās tieši ar pirātu ķeršanu, bet tā bija donkihotiska cīņa ar vējdzirnavām, kas īsti nerezultējās ne ar ko.

Tajā brīdī, kad tu, cilvēks, pamani, ka ar matemātisku precizitāti, nogaidot kādu periodu no grāmatas iznākšanas, grāmatas tiek "spertas" un izliktas tīklos – Latvijā, kur jau tāpat nav ne pārāk lielas tirāžas, ne pārāk lielas naudas! –, rodas vēlme slepkavot.

Dabā viņš vēl ir dzīvs – es vismaz tā domāju, bet vismaz vienā darbā es ar viņu izrēķinājās no sirds...

Arturs Nīmanis: Tu gan neesi tik liela grēciniece kā Agata Kristi vai "Midsomeras slepkavību" autori – tur ir slepkavošanas konveijers. Tev ir tikai divdesmit četras grāmatas.

Dace Judina: Man ļoti patīk psiholoģiskais žanrs, un savulaik esmu definējusi, ka vismaz Annas Elizabetes sērija ir mūsdienu ironiski psiholoģiskais detektīvs.

Mana mīļā draudzene un sirsnīgā kolēģe, kurai vienmēr prasu padomu un dodu lasīt – klīniskā psiholoģe Ilze Beitnere, kura ļoti atbildīgi pieiet lietai, saka – pēc maniem darbiem varētu disertācijas aizstāvēt...

Bet es ļoti cenšos. Nebraucu pa virsu. Ja par kaut ko rakstu, izborēšu, kā tur īsti ir. Ja kādu mušīju nost, viņš to ir ļoti nopelnījis. Un tad arī ir šis pamatojums – grāmatā tu parādi ceļu, kā tas cilvēkus līdz tai līnijai ir nonācis. Kāpēc viņš ir gan upuris, gan mušītājs. (..) Rakstot un modelējot situācijas, tās jau ir daļa no dzīves – vienkārši adaptētas un iestrādātas sižetā. Protams, modelējot šīs situācijas, man gribas, lai lasītājs, tās izlasot, iegrimst dziļās un svētās pārdomās, ka tā darīt nav slikti un viņš tā nemūžam nedarīs. Bet nu – tā ilūzija. Bet ja kaut par kripatiņu var mazliet pamainīt domāšanu, vismaz likt padomāt – tas jau ir daudz.

Dace Judina

Artur, vai Dacei mainās raksturs atkarībā no tā, ko viņa raksta?

Arturs Nīmanis: Jā, kad Dace pievēršas Annas Elizabetes sērijai, var just, ka viņa ir mazlietiņ dusmīgāka...

Kad Dace pieķeras kriminālām lietām, tad viņa pati jūtas kā krimināliste...

Dace Judina: Nujā, vēl par to paļaušanu. Kamēr pļauj, tev ir gumijnieki, divdesmit vai cik tur kilogramīgs briesmonis uz kakla, tu mierīgi zēģelē pa savu zālīti, bet galva ir brīva – tā domā un kombinē viskautko.

Arturs Nīmanis: Es arī esmu mēģinājis iet pļaut ar domu – nu, padomāšu grāmatai sižetu. Nekas nesanāk.

Kad pļauju, nedomāju vispār neko vai arī domāju par katru zāles stiebriņu, bet tajā brīdī atpūšos, kaut arī pēc tam nogurums tāds, ka jāvelk rokas pa zemi. Bet Dace izdomā divdesmit jaunas nodaļas...

Dace Judina: Tajā brīdī risinu dialogus ar personāžiem. Izspēlēju situācijas, kā būtu, ja es tagad tajā nodaļā darītu tā, tā un tā...

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti