Kultūras Rondo

Pilsētā ar Montu Kromu. Stāsta māksliniece Helēna Heinrihsone

Kultūras Rondo

Montai Kromai nozīmīgas adreses Rīgā. Stāsta Ronalds Briedis

Gundegas Repšes dienasgrāmatas ieraksti simtgades gadā apkopoti "Skiču burtnīcā"

Valsts atspulgs autorā un autora atspulgs valstī. Gundegas Repšes piezīmes par Latvijas simtgadi

Kā valsts spoguļojas manī, un kā es spoguļojos valstī – tās ir rakstnieces Gundegas Repšes piezīmes, kas apkopotas grāmatā “Skiču burtnīca. Simts”.

Gundega Repše valsts simtgadi tvērusi dienasgrāmatā, ko izdevis apgāds “Dienas Grāmata”. Autore grāmatas žanram devusi apzīmējumu “dokumentālā esejistika”, bet lasītājs tajā saskatīs rakstnieces dienasgrāmatu, kuras ieraksti, izjūtu un vērojumu apraksti tapuši Latvijas valsts simtgades gadā.

“To gan es sev pateicu, ka tas nebūs parastais ierakstu gadiņš, kur depresija – optimisms, depresija – optimisms, bet ar tādu zemapziņas fokusu uz to, kā valsts spoguļojas manī un kā es spoguļojos valstī, vai vispār mums ir kādas attiecības,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta Gundega Repše.

“Atsvešinājums paralēli sienās ir iemūrēts pēdējos gados. Vienlaikus arī nostalģija un eksaltētais pacilājums, nu ir tie simt gadi, un tas ir kaut kas unikāls viena cilvēka dzīvē to piedzīvot. Un kā tas ar mani notiks,” turpina Repše.

Ieraksti aptver vienu gadu – no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada 18. novembrim.

“Līdz 18. novembrim 2017. gadā biju izdomājusi, ka rakstīšu. Man bija dusmas, ka latviešu literatūra ne ar kādiem notikumiem un pasākumiem tajā svinību gada programmās nav atrodama.

Izņemot to, ka uz dažām dienām visi transportējas uz Londonu. Man likās šausmīgi, ka uz vietas nav nekā,” skaidro Repše.

Rakstniece bilst, ka viņa vēlējusies atklāt tiešo to, kas notiek ar viņu, neatspoguļojot oficiālos pasākumus. Interesants pašai bijis arī dokumentālās montāžas process, “kad izmetu laukā ļoti privātas vēdersāpes vai privātus pārdzīvojumus, kas neizturēja viena gada laika sietu”.

Kāds bijis šis gads rakstniecei, kurā iekļāvās arī darbs pie dokumentālās filmas par mākslinieku Kurtu Fridrihsonu?

“Es tā gribētu dzīvot katru gadu, man ļoti patīk, ka ir kāds virsuzdevums, ka nav tikai kulšanās un malšanās pa dienišķību vien. Tas nāca kā dāvana,” atzīst Repše. “Mēs tos gadus palaižam tā, viņi rībēdami kā vagoni skrien kaut kur mums aiz muguras. Nekad mēs tos tā neapzināmies, ja nav uzdevuma savākt kopā. (..) 

Tas ir arī tāds pašvērojums, kas ar vienu cilvēku notiek gada laikā. Liels optimisms no tā izriet, kas visa mūža laikā notiek, izņemot, vai mēs to atceramies. Šī ir viena no atcerēšanās kustībām un arī liecībām.”

Vērtējot aizvadīto valsts jubilejas gadu, Repše atzīst, ka virsskaņa ir bijusi laba un vienojoša, lai arī neizpalikuši daudzi nesmukumi un skandāli, kā tas piedien pie lieliem pasākumiem.

“Šķita, ka cilvēki atcerējušies, ka ir tāds jēdziens cilvēcība, brālība. Es tā izjutu lielākos pasākumos. Tas neatceļ aizkaitinājumu par valsti. Tas nav pretrunā.

Tas nenozīmē, ka nevari svinēt svētkus un no tā brīža nevarēsi atļauties pateikt, kas valstī ir pilnīgi sapuvis,” vērtē Repše.

Lasītāju palūkoties uz šo grāmatu Repše mudina, atbrīvojoties no priekšstatiem, pieredzes un zināšanām.

“Katrs noteikti redz kaut citu. Kad mēs liekam kopā redzējumus par konkrētām lietām, tad veidojas saruna. Bet pie malas jebkādus priekšstatus. Tās zināšanās un tas, kas tev ir stāstīts vai esi studējis vai baudījis, zinājis - to pie malas. Tādā veidā varētu sarunāties ar šo grāmatu,” uzskata rakstniece.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti