Novembra sākumā platforma "Latvian Literature” Rīgā organizēja kārtējo profesionāļu tikšanos, kuras pamattēma bija grāmatu dizains un izdošana. Šajā tikšanās reizē īpašs uzsvars tika likts uz grāmatniecības menedžmentu un arvien plašāku sabiedrības piesaisti gan drukātajām, gan digitālajām grāmatām. Starp citiem ārvalstu viesiem tajā piedalījās arī vācu speciālisti Ronalds Šīdls un Karina Elma.
Auditoriju, šajā gadījumā – lasītājus – var uzrunāt ar dažādu mediju starpniecību. Karina, jūsu pieredze vairāk saistīta ar grāmatu blogiem. Kāda ir to ietekme uz Vācijas lasītājiem šobrīd?
Karina Elma: Grāmatu blogi Vācijā šobrīd ir ļoti attīstījusies saziņas forma. Tos veido vienkārši lasītāji, kuri ir nolēmuši, ka viņi grib parunāt vairāk un padziļinātāk par tām grāmatām, kuras viņi ir izlasījuši. Tāpēc arī tiek izveidoti šādi blogi, kurā ar savu stāstāmo dalīties tiešsaistē. Visbiežāk grāmatu blogeri vai nu studē, vai strādā ar literatūru pilnīgi nesaistītās profesijās.
Blogeri ir kļuvuši ļoti svarīgi grāmatizdevēju acīs, jo viņu atsauksmes un vērtējumi par grāmatām būtībā ir to bezmaksas mārketings.
Tāpēc izdevēji blogeriem sūta bezmaksas eksemplārus, ielūdz viņus uz speciāliem pasākumiem, rīko akcijas.
Daudzi no šiem blogeriem ir arī "NetGalley” lietotāji, jo ar mūsu starpniecību viņi no izdevniecībām saņem savus brīveksemplārus. Tāpēc, lai veicinātu blogeru profesionalitāti un novērtētu viņu devumu grāmatniecībā, mēs ar kolēģiem pagājušajā gadā izveidojām Vācijas grāmatu blogu balvu, kura apbalvo labākās tīmekļa saites, kurās blogeri vērtē grāmatas. Šogad mēs to veidojām kopā ar Vācijas Grāmatizdevēju un tirgotāju asociāciju un tā tika pasniegta Frankfurtes grāmatu meses laikā.
Kopumā tika sadalītas deviņas balvas dažādās grāmatu blogu kategorijās, tika pasniegtas gan žūrijas, gan publikas balvas.
Žūrijas sastāvā ir pieci locekļi – kāds no grāmatizdevēju vides, viens rakstnieks, viens grāmatnīcas īpašnieks, kurš arī pats blogo par grāmatām un šobrīd ar to ir ļoti populārs, "Suddeutsche Zeitung” inovāciju menedžeris un Frankfurtes grāmatu meses sociālo tīklu redaktors.
Ronalds Šīdls: Tas patiešām bija liels notikums – sacensībā piedalījās apmēram 800 grāmatu blogu vietnes, un apbalvošana notika Frankfurtes Paviljonā, kas ir jauna kultūras norišu vieta, paredzēta starptautiskiem pasākumiem, un ceremonija pulcēja patiešām lielu cilvēku skaitu.
Ronalds Šīdls ir valdes priekšsēdētājs vācu grāmatniecības mārketinga infrastruktūras uzņēmumā MVB jeb, tulkojot no pilnā vācu valodas nosaukuma, Grāmatizdevēju un tirgotāju servisa valdes priekšsēdētājs. Tas dibināts 1947. gadā un šobrīd attīstījies ne tikai par sabiedrisko attiecību un mārketinga, bet arī tehnoloģiju kompāniju, kas izstrādā jaunus savstarpējās komunikācijas un brendinga instrumentus.
Tā kā Vācijā ir aptuveni 22 tūkstoši grāmatu izdevniecību, pārdomātas un efektīvas inovācijas iekšējo un ārējo komunikācijas tīklu ietvaros ir ļoti nepieciešamas. MVB ir arīdzan Vācijas nacionālā ISBN aģentūra, kas apstiprina vācu grāmatu starptautiskos standartnumurus.
Savukārt Karina Elma ir klientu menedžere apvienībā “NetGalley Germany”, kas ir digitāla platforma, kurā vienkopus pulcē, pašas apvienības vārdiem, “profesionālus lasītājus” – grāmatnīcu īpašniekus un pārdevējus, bibliotekārus, grāmatu blogerus un literatūrkritiķus. Karina ir iniciatore Vācijas grāmatu blogu balvai, kura pirmoreiz tika pasniegta pagājušajā gadā.
Runājot par Vācijas grāmatniecības balvu, kura ir jūsu platformas MBV pārziņā – vai tai jau ir izveidojies tāds prestižs, ka arī tā būtu nosaucama par mārketinga instrumentu?
Ronalds Šīdls: Šo apbalvojumu mēs nemēdzam skatīt kā mārketinga instrumentu, kaut gan būtībā tas tieši kalpo kā mārketinga instruments. Tas, ko mēs ar šo balvu vēlamies sasniegt, ir panākt mūsdienu vācu literatūras lielāku atpazīstamību. Pateicoties šai balvai, mums tas līdz šim ir visai labi izdevies, jo tā ap sevi rada diezgan lielu kņadu – un ne tikai literātu, bet arī lasošās sabiedrības vidē.
Augustā publicējam garo nominantu sarakstu un septembrī – finālistu sarakstu, un tie abi vienmēr raisa plašas diskusijas, tāpēc arī neiztikt bez asumiem. Protams, vislielāko iztirzāšanu izsauc balvai nominētie finālisti.
Balvas iegūšana nozīmē apbalvotā darba kļūšanu par pirmās vai otrās vietas bestselleru vismaz uz pāris nedēļām, likumsakarīgi, tas nozīmē arī ieņēmumu palielināšanos.
Pateicoties Baltijas valstu simtgadēm, mūsu kultūras videi parādījās daudz jaunu iespēju, kādas agrāk mūsu rīcībā nebija. Gan finansējuma, gan jaunu iniciatīvu ziņā. Latvijas grāmatniecības nozarē tas bija viesu valsts statuss Londonas grāmatu tirgū, tāpat arī ierastāka dalība Boloņas un Frankfurtes tirgos. Tomēr pastiprināts starptautiskas uzmanības iespaids ir jūtams. Kā jūs novērtētu Latvijas grāmatniecības lomu šībrīža Eiropas kontekstā?
Ronalds Šīdls: Baltijas valstīm šobrīd tiek veltīta ļoti liela uzmanība. Lielā mērā tas ir, pateicoties jūsu vēsturei un problēmām, ar kurām nācās saskarties šo simt gadu griezumā. Starptautiskā līmenī skatoties, jūsu kultūras mantojums tiek ļoti cienīts. Tāpēc ir ļoti žēl, ka tikai pāris grāmatu tiek tulkotas un izdotas lielākajās Rietumeiropas valodās. Es domāju,
Baltijas valstu autoru darbu tulkojumu skaita palielināšanās būtu reāls ieguvums gan Rietumeiropai, gan arī citām lasošajām vidēm ārpus Eiropas.
Karina Elma: Es pilnībā piekrītu. Jāatzīst, ka es teju gandrīz neko nezinu nedz par latviešu autoru darbiem vai pat par izdevniecībām. Taču nesen iepazinos ar "I am Introvert” kampaņu, kas tika izveidota Londonas Grāmatu tirgum. Man ļoti patīk šī pieeja, un es ticu, ka tā var veiksmīgi iekļauties arī citās tirgus kultūrās. Ir jauki redzēt šo smaidošo attieksmi, kura vēstī: "Mums varbūt nav ļoti daudz, ar ko lielīties un izrādīties, toties mums ir, lūk, šādi ļoti labi autori!” Es ļoti vēlos redzēt, kā šī situācija attīstīsies un kādus apmērus tā varētu sasniegt arī Vācijā.
Ronalds Šīdls: Es vēlētos pieminēt Gruzijas piemēru – tā bija Frankfurtes grāmatu meses šīgada viesu valsts. Šobrīd gruzīnu literatūrai ir liela atpazīstamība, tiek izdoti arvien jauni tulkojumi gan vācu, gan citās valodā; kaut gan jānorāda, ka tā ir literatūra no nācijas, kurai ir ļoti specifiska vēsture, kultūra un tradīcijas. Es domāju,
ja tikpat liels darbs būtu ieguldīts Baltijas valstu literatūras popularizēšanā, kā to nupat izdarīja gruzīni, reakcija būtu tieši tāda pati.
Taču tas ir process, kurš prasa gadus. Gruzijas gadījumā gatavošanās šīgada Frankfurtes mesei prasīja septiņus gadus, un tagad šie ieguldījumi visā pilnībā atmaksājas. Ja arī Baltijas valstis ieliktu tik lielus pūliņus līdzīgā virzienā, ieguvumi atpazīstamības ziņā būtu tādi paši, kaut gan man šķiet, ka pat vēl lielāki.
