Grāmatu stāsti

Maija Amoliņa: Mariss Jansons man iekrita sirdī un vienmēr tur arī palika...

Grāmatu stāsti

Ivetas Troalikas debijas romāns "Tūlīt paliks labāk"

Belševicas "Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām" un Lavkrafta "Stāsti"

Stāstu vākšana kā dzīvesveida sastāvdaļa. Saruna ar rakstnieci Kristu Annu Belševicu

Stāstu vākšana man vienmēr šķitis ārkārtīgi interesants process, tā ir viena no mana dzīvesveida svarīgām daļām, LR3 "Klasika" raidījumā atzīstas rakstniece Krista Anna Belševica. 2017. gadā klajā nāca viņas debijas dzejas krājums "Medījot dzīvi", bet tagad pie lasītājiem nonācis viņas pirmais stāstu krājums "Pelēks suns sapņo par zelta zivtiņām. Stāsti par atmiņām".

Liega Piešiņa: Krista, pirms pieciem gadiem bija dzejoļu grāmata, bet tagad ir proza. Kā no dzejošanas esi pārgājusi uz prozu? 

Krista Anna Belševica: Nav tā, ka ir bijusi pāreja, jo stāstus esmu rakstījusi jau ļoti sen. Dzeja, protams, bija pirmā, ar ko es sāku jau ļoti jauna, bet stāsti man vienmēr ir bijuši tuvi.

Manā izpratnē tā ir tāda literāra šmaukšanās, jo stāsts ir lieta, kas tev pašam nav jāizdomā.

Stāsti ir mums visapkārt, ja runājam par klasisko stāstu, nevis darbu, kas ir īss, bet par stāstu, kas ir uzrakstīts lielā mīlestībā uz stāstīšanu kā žanru, kā procesu. Man liekas – un arī pētījumos ir rakstīts –, ka naratīva veidošana vai stāstu un stāstījumu veidošana ir viena no galvenajām lietām, ko mūsu smadzenes dara. Tas ir veids, kā mēs saprotam sevi, saprotam pasauli. Ja mums ir jāpastāsta par kādiem notikumiem, mēs nenosaucam tikai notikumus vai faktus – mēs tos vienmēr ietērpjam stāstā. Ja mēs mācāmies valodu, mēs bieži vien lasām mazus stāstiņus un caur tiem mācāmies jaunus vārdiņus.

Stāsti ir dabiskākā izteiksmes forma, kas mums kā cilvēkiem piemīt. Tos mēs apzināti un neapzināti nepārtraukti veidojam savā dzīvē, caur tiem mēs komunicējam, saprotam sevi.

Cilvēkiem ir raksturīgi, ka katru reizi, kad pasaulē kaut ko nesaprotam, mēs izveidojam stāstu, kas mums to visu izskaidro. Literārā stāsta būtība un sūtība ir mainījusies, jo tagad ir pieejami ļoti daudzi citi žanri, kuros mēs komunicējam, bet man šķiet, ka stāsts ir tas, kas daudzām lietām ir pamatā. Tā ļoti dabiskā un pat komfortablā sajūta, kas vada cilvēkus, kuri lasa vai raksta stāstus, ir palikusi. Grūti teikt, vai šī pāreja bija dabiska, jo stāsts pats par sevi cilvēkam ir ļoti dabisks. 

Ar ko tev parasti sākas stāsts? Tā ir kaut kāda epizode, tas ir datums? Vairākos tavos stāstos parādās 23. marts. 

Parasti stāsts man sākas ar kādu ļoti konkrētu detaļu. Viens stāsts, piemēram, sākās ar pilošu krānu, kas man visu nakti neļāva gulēt, un es pamodos tik nelaimīga un dusmīga. Tas, kas tevī izraisa ļoti spēcīgas emocijas, vienkārši paliek ar tevi.

Tā arī rodas stāsti: tu kādai detaļai pielipini vēl vienu detaļu, vēl vienu detaļu, un caur šo detaļu izvelc kā caur tādu adatas aci veselu ziloni, veselu lielu un komplicētu pasauli.

Protams, tajā brīdī, kad pie manis atnāk šis impulss, kas var pat nebūt kaut kas ļoti oriģināls vai iedvesmojošs, tieši tajā brīdī es esmu gatava stāstam. Tā ir radušies vairāki stāsti. Manos stāstos parādās dažādu formu lietojums. Tas ir vairāk saistīts ar to, ka katra forma paredz savu pieeju stāstam. Tajā brīdī, kad es izvēlos formu, kaut kādā ziņā tas ir saistīts gan ar vēstījumu, gan ar to pašu impulsu, kas radīja stāstu. Piemēram, viena stāsta formu noteica tas, ka es tieši to stāstu, kas sākās ar 23. martu, rakstīju katru dienu pa mazam gabaliņam. Es dzīvoju ar vienu konkrētu tēlu kādu laiku, un tad, kad jutu, ka man ir, ko teikt, es uzrakstīju šo mazo gabaliņu, noliku nost un tad gaidīju, kad pie manis atnāks nākamais gabaliņš.

"Litija mēness", kas ir arī stāsts, no kura nāk nosaukums, īstenībā ir stāsts, kuru esmu radījusi ar visapzinātāko metodi, jo tur ir ietvertas manas personīgās dienasgrāmatas no apmēram padsmit gadu vecuma. Tur ir ietverta viena nakts, kad es, tāpat kā galvenais tēls, sarakstīju uz mazām lapiņām daudzas, daudzas idejas un dzejolīšus.

Tas viss gulēja manā atvilktnē ļoti daudzus gadus, un tad es to izcēlu ārā un ar lielu empātiju pret savu pagājušo pieredzi pētīju, domāju, atkal sajutu šīs emocijas un pārstrādāju visu stāstā.

Protams, tā nebija vēlme saprast sevi vai uzrakstīt stāstu, kas raksturotu mani. Tā bija vēlme uzrakstīt stāstu par konkrētu sajūtu, konkrētu veidu, kā ir iespējams uztvert pasauli. Šis stāsts, no vienas puses, iespējams, izskatās mehānisks, izskatās, ka tev ir vēlme pieredzi pārvērst stāstā, bet, no otras puses, ir tādi dabiskāki, neapzināti impulsi. Varētu teikt, ka tava zemapziņa signalizē, ka viņai ir kaut kas, ko pasaulei pateikt, tādēļ arī sapņi pieminēti. Ir pavisam apzinātas vēlmes izvērtēt, izvētīt kaut kādas reālijas un pārstrādāt tās stāstā. 

Man ir sajūta, ka ļoti veiksmīgi varētu tapt tavu stāstu arheoloģija. Tu vienkārši varētu pastāstīt, ko katrs stāsts slēpj. Tas, ka esi uzrakstījusi, ka tie ir stāsti par atmiņām, faktiski jau paskaidro, ka tur ir tava personiskā pieredze, pārdzīvojumi, bet tos esi pārveidojusi mākslinieciskā formā. 

Man šķiet, ne tikai. Vispersoniskākais noteikti ir "Litija mēness", bet citi stāsti ir veidoti no ļoti daudzu cilvēku stāstiem, kurus viņi vienkārši man ir uzticējuši. Ne tādēļ, ka es meklētu īpaši oriģinālus vai specifiskus stāstus, ko pastāstīt.

Jaunā dzejniece Alise Bogdanova, komentējot manus stāstus, piespēlēja tādu jauku metaforu: "Tas ir kā iziet cauri vilciena vagonam un pieskarties katram cilvēkam, kas tur sēž."

Tas nav tā, ka tu apstaigā simtiem vilcienu, simtiem staciju, izej cauri tūkstošiem vagonu, lai atrastu interesantākos un specifiskākos cilvēkus. Tā ir vienkārša, ļoti cilvēcīga vēlme iziet cauri tam vagonam, kurā tu pašlaik sēdi, kurā tu dzīvē esi nonācis, un to pieredzi, kas tev tiek uzticēta vai pagadās ceļā, aprakstīt ar gana lielu empātiju un gana lielu vērību, lai tā kļūtu par stāstu. 

Dikensa kopotajos rakstos ir stāsts par divām pilsētām, un tas sākas ar pasāžu, kur autors skatās pretējās mājas logā un saka: "Iedomājieties, tur katrā logā ir ģimene, ir cilvēki, kuriem katram ir savs ļoti specifisks un interesants stāsts. Iespējams, neviens nemaz to nepierakstīs, bet tas tur tiešām ir." Kad es to lasīju, jauna būdama, man bija tāds lielais wow!, kāds cits ir tik labi noraksturojis šo sajūtu, kas man ir! Un man šī sajūta visu dzīvi ir bijusi ļoti, ļoti dārga un tuva.

Tas kaut kādā ziņā ir arī mans izdzīvošanas vai labdzīvošanas mehānisms – skatīties uz pasauli kā brīnišķīgu vietu, kas ir pilna ar stāstiem.

Tad nekad nepaliek garlaicīgi, izmisīgi, skumji, jo vienmēr vari sevi mierināt, ka ir kāds jauns stāsts, ko uzzināt. Arī šajā grāmatā ir stāsts, kuru esmu dzirdējusi, braucot autobusā. Blakus apsēžas nepazīstams cilvēks, kaut ko izstāsta. Stāsti, kas pie manis atnākuši, paliekot hosteļos un viesnīcās, kopējā virtuvē, kur kāds atnāk un pastāsta man kādu niansi, ainu no savas dzīves. Kaut kādā ziņā te ir arī manu antropoloģijas studiju ietekme – es vācu stāstus. Tas ir tāds process, kas man vienmēr šķitis ārkārtīgi interesants, jo

vienmēr saku, ka dzeja ir dzīvesveids, bet laikam jau man ir dažādi dzīvesveidi. Arī stāstu vākšana ir viena no mana dzīvesveida svarīgām daļām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt