Āris Liepiņš ir Dailes teātra aktieru Mudītes Šneideres un Harija Liepiņa dēls. Tie, kas viņu pazina, raksturo viņu kā labestīgu, sirsnīgu un ļoti empātisku cilvēku, kuram piemita lieliska melnā humora izjūta un arī izcils aktiera talants, kaut arī viņu pašu aktiera karjera neinteresēja.
Taču paši skaistākie jaunības gadi viņam pagāja skarbas psihiskas slimības ēnā. Viņa dzīve aizlūza 19 gadu vecumā, un no spēcīga, jauna cilvēka viņš pārvērtās depresīvā, cerību zaudējušā bezgribas būtnē, kļuva par psihiatriskās slimnīcas regulāru iemītnieku.
Pēc 12 gadiem viņam tomēr izdevās uzvarēt slimību, pilnvērtīgi atgriezties dzīvē, un vēlāk jau ar laika distanci viņš nolēma savu pieredzi iemūžināt arī uz papīra.
"Tas laiks, kad dvēsele nerimstoši sāpēja un viņa bija slima, pieder pagātnei," ar šiem vārdiem Āris Liepiņš ievada savu grāmatu "Atpakaļ. Uz gaismu". "Divpadsmit tumsas gadu, kad bija zaudēta jebkāda cerība dzīvot pilnvērtīgi. Kad man bija liegts jebko izlemt pašam. Kad dzīves nebija. Sāpes pagaisušas un kļuvušas tālas. Palikušas nezūdošas atmiņas, kuras atgriežas gan domās, gan paretam – nakts murgos."
Āra Liepiņa atmiņu pierakstus sakārtojusi žurnāliste un rakstniece Inga Jēruma. Abi tuvāk iepazinās, kad viņa rakstīja grāmatu "Teātra bērni" un neilgi pēc tam Āris no Skotijas atsūtīja viņai savus tekstus, stāsta Inga Jēruma: "Viņš atsūtīja man tās piezīmes un teica: "Izlasi un, lūdzu, pasaki, ko tu domā par to." Es izlasīju un teicu, ka man jau liekas, ka tā ir drukājama grāmata, tikai to vēl vajadzētu mazliet piepucēt. Viņš teica: "Jā, jā, es zinu, es pats to izdarīšu." Es piedāvāju variantu, ka viņš var rakstīt ar pseidonīmu, bet viņš teica, ka tas nav vajadzīgs, jo viņš nebaidās no atklātības un viņam nav ko slēpt."
Diemžēl, Āris pērn aizgāja mūžībā tā arī nenoslīpējis savu uzrakstīto, bet Ingai Jērumai bija atsūtītais manuskripts, ko viņa uzskatīja par publicēšanas vērtu un pati tad arī grāmatu sakārtoja. To atbalstīja arī Āra mamma, aktrise Mudīte Šneidere, kura grāmatai uzrakstīja ievadu un nobeigumu.
Inga Jēruma dēvē Āra rakstīto par slavenās grāmatas un filmas "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" latviešu versiju, un arī pats Āris grāmatā atzinis, ka filmā atainotais ir ļoti tuvu patiesībai. Grāmatā viņš dalās pārdomās par savas slimības cēloņiem, kas, viņaprāt, cieši saistīti ar tēva alkohola atkarību, viņš ļoti atklāti raksta par psihiatriskās slimnīcas ikdienu, ārstiem, personālu un pacientiem, ārstēšanas metodēm un sodiem, kam arī pakļauti pacienti.
Viņš neizlaiž stāstu arī par savu melnāko dienu, kad viņš bija nolēmis beigt savu dzīvi, izdzerot trīskārši nāvējošu zāļu devu, un arī par brīnumaino izglābšanos un zīmīgo sapni, kurā viņš satika pāvestu Jāni Pāvilu II, stāsta Inga Jēruma: "Viņš to pēdējo gadu pārstāja dzert zāles, iespējams, viņš lielā mērā tādējādi attīrīja organismu un caur to viņam radās spēku pieplūdums. Bet, protams, ir arī neizskaidrojamas lietas, kaut vai tā pati pašnāvība. To viņam ir daudzi ārsti arī teikuši, ka pie tādām zāļu devām viņam nebija jāpaliek dzīvam vai vismaz viņam bija totāli jāsabojā organisms, bet nekas tāds nenotika. Nu, un galu galā arī šis sapnis… Ne jau katrs mēs redzam Romas pāvestu sapnī un ne katram viņš kaut ko pasaka. Katrā ziņā viņam tas bija tāds liels grūdiens, es domāju, uz augšu, ka viņš arī saprata, ka viņam ir jācīnās un jādara viss, lai nepaliktu par šo hronisko slimnieku, mūžīgo slimotāju."
Pats par savu ceļu atkal uz gaismu, Āris Liepiņš grāmatā raksta: "Ne tūlīt un ne tik drīz, tomēr pēc šī krīzes un lūzuma punkta dzīvē lēnām un pakāpeniski sāku atlabt. Izvēlējos arī nokristīties pēc visa piedzīvotā. Kā pats mēdzu pajokot – tad, kad sliktāk būt vairs nebija iespējams, Dieviņš it kā sacīja: "Redzi, tu lūdzi, un Es sadzirdēju un atsaucos. Lai tu sajustu – Es Esmu!""
Tieši šī ļoti personiskā pieredze un reālais piemērs, ka ir iespējams izķepuroties arī no šķietami bezcerīgas situācijas – ir viena no grāmatas vērtībām, kas var dot spēku arī citiem, uzskata Inga Jēruma: "Tas ir par likteni, ar kuru tu cīnies. Un daudzi aiziet bojā, kā zināms, vai paliek turpat uz vietas. Viņš izķepurojās, un varbūt kādam var palīdzēt tieši šī Āra spēja cīnīties. Un ka nav tādas situācijas, no kuras tu nevari vismaz mēģināt izkļūt. Protams, ir fatālas lietas. Viņš jau pats saka – man laimējās, visiem tā nelaimējas. No tās bedres rāpjas daudzi, bet spēka nepietiek, palīdzības nepietiek vai vēl kaut kā."
Āris grāmatu noslēdz ar pateicību visiem, kas viņam palīdzējuši, īpaši izceļot vecākus, draugus, kolēģus, mediķus un arī Dievpalīgu. Lūk, vēl citāts no viņa grāmatas:
"Zinu jau iepriekš, ka manis stāstītajā būs ļoti daudz sāpju un skumju, izmisuma un bezcerības. Vai ir vērts? Droši vien daudzi uzzinās ko jaunu, kas piederas dzīvei, – kaut ko tādu, par ko reizēm baumo, kas intriģē un baida, kas notiek aiz slēgtām durvīm. Ko daudzi iedomājas stipri atsvešinātu no patiesības.
Pašam vislielākais gandarījums būs tad, ja kādam manis vēstītais palīdzēs atgriezties vesela cilvēka dzīvē, tāpat kā izdevās man."
Grāmatas pēcvārdā autora tuvs draugs, ārsts Sandis Stepiņš grāmatu nodēvējis ne tikai par vienkārši autora atmiņām, bet arī par ļoti spilgtu un nopietnu laikmeta liecību.
