Literatūre

«Literatūre 2» 8. sērija. Kārlis Vērdiņš un Gunars Saliņš

LTV Dziesmusvētku raidījumi

Dziesmu svētku dalībnieku gājiens no Dailes teātra

«Literatūre». Dzejniece Austra Skujiņa un rakstnieks Rvīns Varde

Rvīns Varde: Trīs domas pēc «literatūres» un Austras Skujiņas

Rakstnieka Rvīna Vardes pārdomas pēc ''literatūres'' pa mirklīgās Austras Skujiņas dzīves un dzejas takām.

Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – astoņās epizodēs Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.

1) 1903. gadā Narkizs Nikolajevičs Buņins (nevis rakstnieks un Nobela prēmijas laureāts), būdams jau atvaļināts pulkvedis un diezgan plaši zināms mākslinieks batālists, radīja gleznu ar nosaukumu “Zivju ķeršana”, kurā attēloja vairākus zvejniekus un tālaika autoritāti Ļevu Tolstoju bez biksēm. Viņam blakus tādā pašā izskatā arī gleznotāju Iļju Repinu, kuru autors uzskatīja par vainīgo Tolstoja glorificēšanā un mitoloģizēšanā. Vēlāk Buņins atzinās, ka ciena Ļevu Nikolajeviču kā rakstnieku, bet domātāja un sludinātāja oreols viņam allaž licies smieklīgs un neveikls. Jāpiebilst, ka jau minētais Repins savulaik uzgleznoja Tolstoju ar basām kājām, par to pats gleznas objekts vēstulē it kā pateicies, jo toreiz vismaz bikses bija atstātas kājās. Tā bija norāde uz askētismu un Tolstoja centieniem piekopt savas tautas dzīvesveidu. Buņins gan lielo rakstnieku nepasaudzēja un tam bija sekas – Maskavas žurnālists Semjons Ļubošics ar zīmuli pāri visam audeklam uzrakstīja vārdu “мерзость” jeb “preteklība”. Tad viņš pats atdevās policijas rokās un godīgi atsēdēja piespriestās sešas diennaktis aresta. Izstādes organizatori turpināja izrādīt gleznu ar visu kritisko uzrakstu. Vietējā presē pat publicēja karikatūras, kurās attēlota šausmu pārņemtā, bēgošā publika, tika vākti paraksti pret minēto darbu, līdz gleznu tomēr nolēma paslēpt no skatītāju acīm.

Negribas atzīt, taču interese par gleznu ievērojami pieauga, lai gan Tolstoja plikās kājas bija tievas un ne ar ko neievērojamas.

2) Ja kāds nolemtu visu par mums saprast, viņš izsmeltu no mūsu mugursomas dibena pirkumu čeku kultūrslāni, apjautātu kaimiņus, kuri mūs sastop ar grabošu pudeļu maisiem, draugus, kuri uzklausa žēlabas un nopūtas, laikabiedrus, kuriem ir viedoklis, pasarg’ Dievs, radus, un apmierināti iekunkstētos, jo tad būtu sapratis visu. Vēl ir vēstules mīļākajām, viņu atraidījumi un visādas citas nepiedienības. Tad vēl ir daiļrade, kuru var skatīt caur freidisku vai kādu citu lupu, salīdzināt, analizēt un ielikt atvilktnē ar nosaukumu. Bet cik tam visam ir sakara ar realitāti, ja mēs vienojamies, ka realitāte vispār pastāv? Mēs nekad neesam runājuši ne ar vienu pašu cilvēku kā ar viņu, mēs runājam ar savu priekšstatu par viņu, attēlu, zīmju sistēmu. Uz šīs nestabilās augsnes visi vārdi ir tikai interpretācijas un vēja tvarsti.

Tādēļ ierosinu to visu dekonstruēt, anulēt ticības, izšķūrēt bēniņus un nodoties sava dārza izveidei.

Unikāla, vienīgā uz pasaules. Tur varēs rasties kaut neliela, šķība, drusku smieklīga laime, kas būs drebelīga kā galerts, toties mirdzēs tā spoži jo spoži. Un pie tās, kā pie ugunskura, kāds varēs pasildīt rokas.

3) Kāds kaut ko pateica, un sākās. Politiķis sacīja ko neveiklu vai veiklu, atkal kāds stulbs, nevienam nesaprotams likums. Atkal kaut kam jāziedo, kāds jāglābj, nedrīkst palikt vienaldzīgs. Kurš atceras, kas notika šajā pašā laikā pirms gadiem kaut vai pieciem? Visapkārt bija citi lozungi, citas sejas, citas karstās tēmas. Tu lasīji to grāmatu? Pilsonis N teica, ka obligāti vajag. Un to dziesmu, un to smieklīgo video? Tad vēl svētki, kaut kādi izaicinājumi. Te liet aukstu ūdeni sev uz galvas un, iedomājieties, daudzi to patiešām darīja. Te skriet, te dejot, te demonstrēt bērnības bildes, bez kurām mēs nevaram dzīvot.

Lai aizmirstu to visu pēc dažām minūtēm un sāktu no jauna. 

Aizvakar uzsniga un cilvēki cēla sniegavīrus, dažus pat tīri smieklīgus. Es gāju un domāju, kāpēc viņi to dara? Tikai tāpēc, ka kaut kur to ir redzējuši. Es ierosinu te kronēt vienādības zīmi, visā nopietnībā pagriezties uz iekšpusi un pētīt iekšējos mākoņus. Nekur nav pateikts, ka uz visu vajag reaģēt. No šīm putām nedzimst Venēra, bet iet bojā laiks, kura ir maz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt