Igauņu rakstniece Mārja Kangro līdz ar latviešu un lietuviešu autoriem bija īpašais viesis aprīlī notikušajā Londonas Grāmatu tirgū. Tur iegūti vairāki svarīgi kontakti, jūnija beigās viņas pirmo garprozas darbu "Stikla bērns” izdos Vācijā, atsevišķi romāna fragmenti publicēti Kalifornijā iznākošajā literatūras un mākslas žurnālā "Eleven Eleven”.
Romāns nesaudzīgi ierauj lasītāju autores pieredzē no mirkļa, kurā viņa uzzina, ka viņas gaidāmajam pirmajam bērnam ir konstatēta akrānija un anencefālija – embrijam nav galvaskausa kaulu un smadzenes sedz tikai mīkstie audi, kas savukārt nozīmē visai drošu notikumu virzību: augļa ūdens pamazām aizskalos bērna smadzenes.
Autorei līdz šim iznākuši pieci dzejoļu krājumi, kā arī trīs īsstāstu apkopojumi. Savukārt "Stikla bērns” tiek pasniegts dienasgrāmatas formā, atstājot darbojošo personu īstos vārdus, kā arī nosaucot konkrētas ārstniecības iestādes un tajās strādājošo personālu.
Vai tad, kad sākāt rakstīt šo darbu, jūs apsvērāt iespēju konstruēt izdomātu tēlu, kurš izdzīvo šo pieredzi?
Jā, es apsvēru arī tādu iespēju, taču tad nolēmu izmantot īstos vārdus gan attiecībā pret personām, gan pret norises vietām.
Tāpat arī nolēmu visus notikumus atainot to reālajā izpausmē – īsti notikumi piešķir tekstam lielāku svaru, dinamiku un arī ticamību. Man kā rakstniecei ir ļoti svarīgi, lai manā darbā nav nekā mākslīga.
Protams, tā ir daiļliteratūra, un tevis veiktā notikumu atlase jau konstruē citu, mākslinieciski veidotu realitāti. Izvēlēties stāstīt šādu pieredzi, katru darbojošos personu un iestādi nosaucot īstajā vārdā, ir grūtāks, skarbāks un skaudrāks ceļš, bet tieši tas bija mans mērķis.
Ņemot vērā Igaunijas tomēr šauro sabiedrību – vai tas nebija riskants lēmums?
Protams, bija. Daži no romānā pieminētajiem cilvēkiem jutās aizskarti, bet, interesantā veidā, tieši tie, no kuriem es to vismazāk gaidīju. Bet visādi citādi es mēģināju būt tik diskrēta, cik vien iespējams, bet vienlaicīgi arī tik godīga, cik vien iespējams. Ja es atklāti pasaku: lūk, es redzēju šos notikumus tā un tā, es domāju, ka tajos iesaistītajiem tas tomēr ir jāpieņem, jo man ir tiesības izstāstīt savu stāstu, savu redzējumu. Šādā tēmā, kas ir bērna zaudēšana, es uzskatu, nevar izmantot remdenu vai apcukurotu stāstījumu.
Tas laikam vairāk piestāv sieviešu žurnāliem.
Jā, tieši tā, žurnāliem. Man žēl to atzīt, bet sieviešu žurnālos jau labu laiku nav izlasāma būtiska informācija šī konteksta gadījumā. Tai pašā laikā man arī grūti paredzēt, cik lielā mērā šī informācija, ar kuru es dalos savā grāmatā, būs jauna.
Pieļauju, ka daudziem lasītājiem tas būs kaut kas jauns, jo parasti cilvēki ar tik skarbu pieredzi nemēdz dalīties. Viņi jūtas vainīgi, viņiem ir grūti izrādīt savu ievainojamību cīņā par dzīvību, un daudz kas tiek noklusēts.
Tev ir jāprezentē sevi, jāapliecina, ka tu esi vesels, tu esi normāls, ar tevi vēl arvien var rēķināties… Tad, kad tu skaidri un gaiši pasaki, ka tev ir bērns ar attīstības traucējumiem, tu uzreiz sev pievieno kaut kādu trūkumu. Tas ir iemesls, kāpēc daudzi cilvēki šādas pieredzes slēpj no pārējās sabiedrības. Es zinu vairākus stāstus, kur viens partneris paziņo otram: "Nerunāsim par šo problēmu, mums tā jāpatur noslēpumā”. Es vēlējos dot cilvēkiem iedvesmojumu justies brīvi, runājot par šīm pieredzēm, jo dalīšanās patiešām padara visu vieglāku.
Protams, tas ir arī materiāls, lai radītu literatūru – jebkāda veida trauma labi transformējas literatūrā.
Varbūt tas skanēs nedaudz piepacelti, bet tāds bija mans vēstījums citiem cilvēkiem: nejusties vainīgiem un nepareiziem, kad kaut kas tāds notiek. Tāda ir dzīve.
Būtisku grāmatas daļu aizņem autores piedzīvotais Ukrainā ar Maidana notikumiem saistīto nemieru laikā. Mārja uz Ukrainu devās 2014. gada pavasarī, atsaucoties aicinājumam Ļvovas Universitātē runāt par igauņu dzeju. Šokējošie notikumi sasaucās ar pašas autores personiskās traģēdijas aizmetņiem, vēl esot gaidībās – naktī, viesnīcā, viņa piedzīvo asiņošanu, savukārt pēc tam notiek pārpratums ar uz ielas satiktu zīlnieci, kas noslēdzas ar lāstiem, ka viņas lielākās cerības – iegūt bērniņu – smagi izgāzīsies.
Šis periods mani ļoti pārsteidza tieši tai ziņā, kā izmainījās mana uztvere – kaut gan es līdz tam domāju, ka sevi diezgan labi pazīstu. Es biju ļoti norūpējusies par visiem iepriekšējiem mēģinājumiem ieņemt bērnu. Tad, kad biju šo sadursmju epicentrā, kas notika Odesā starp "maidaniešiem” un "putinistiem” jeb separātistiem, adrenalīna līmenis bija tik augsts, ka es aizmirsu pilnīgi visu par savām iepriekšējām neveiksmēm ar centieniem palikt stāvoklī. Tajā brīdī es centos iegūt no notiekošā visu iespējamo. Tobrīd tā savā ziņā bija virtuālā realitāte – mēs gandrīz vai uzņēmām selfijus, kamēr fonā notika sadursmes, un šis virtuālās realitātes aspekts deva viltotu, neīstu drošības sajūtu. Lietas notiek, kā tām jānotiek, un tas viss saskan arī ar to, kā es redzu un uztveru pasauli.
Tik dramatiskiem notikumiem ir savāds un ļoti izteikts pievilkšanas spēks, tāpēc man bija interesanti piefiksēt, ka es vienā brīdī pilnīgi dabiskā kārtā aizmirsu visu par savām problēmām, vēlmēm un centieniem piepildīt savu dzīvi.
Bija tikai urdoša vēlme būt epicentrā tiem notikumiem, par kuriem man jau tobrīd bija skaidrs, ka tie būs vēsturiski.
Romānu no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.
“Šis bija viens no romāniem, kuru man jau lasot bija skaidrs, ka gribu tulkot, ka tā ir nenormāli svarīga grāmata, gan tematiski, gan no formālajiem aspektiem, struktūras ziņā,” atklāj Maima Grīnberga. “Ka tas ir viens brīnišķīgs darbs. Nenožēloju savu izvēli nevienu brīdi. Reizēm ir tā, ka lasot esi sajūsmināts, tad tulko un domā – apnika.
Šīs grāmatas visu tulkošanas laiku biju nemitīgā sasprindzinājumā un ieinteresētības līnijā.”
Tulkotāja arī stāsta, ka šajā darbā tulkojot nav nācies mainīt teikuma struktūru, pielāgojot to latviešu valodai.
“Šis bija teksts, kur oriģinālā nebija neviena lieka vārda, arī oriģinālā tas ir īss, koncentrēts, aprauts,” atzīst Grīnberga. “Rakstības stils tiešs un uzrunājošs, īpaši, kad Mārja lasa, ironija vēl vairāk izpaužas. Klausījos Prozas lasījumos viņu, es neuzdrošinātos tik ironiski lasīt to tekstu, bet autors drīkst.”
"Kangro darbs ir spridzeklis, kas eksplodējot saārda visu, kam pieskaras”, raksta žurnāla "Vikerkaar” redaktors Aro Velmets. Iespējams, lai saprastu dzīvības nozīmīgumu un trauslumu, ir vērts arī uzsprāgt. Šajā gadījumā: emocionālā ziņā.
