Grāmatu stāsti

"Vilcēni", "Marks, maģija un vilkate Vilma" un vilka tēls "Latvju dainās"

Grāmatu stāsti

LaLiGaBa. Proza. Inga Gaile, Sabīne Košeļeva, Lienīte Medne-Spāre un Gundega Repše

Andra Manfelde: Ir sajūta – mēs visi savā ceļā virzāmies līdzīgi

Rakstniece Andra Manfelde: Kad satiekas rakstnieks ar lasītāju, tā ir liela mistērija

"Tagad atskatoties, "Adata" ir tāda esence – tā nav romāns. Citreiz domāju – ak, tagad par pusaudžu sāpi un jēgas meklējumiem es varētu rakstīt telpiskāk. Bet sapratu, ka otrreiz nevaru uzrakstīt "Adatu", un tas arī nav vajadzīgs. Tad nu šī ir mana versija par jaunību, kas visiem savā ziņā ir līdzīga," par savu jaunāko grāmatu "Vilcēni" saka rakstniece Andra Manfelde.

Kas īsti ir vilcēni? "Tā ir puišu banda, kura klejo no jūras uz upi pāri dzelzceļa sliedēm, viņiem ir padsmit gadi, ir pavasaris un ir deviņdesmitie. Un viņi ir tādi plēsīgi," stāsta autore. Uz jautājumu, kāpēc pievērusies šādai tēmai tieši tagad, viņa atbild, iegrimstot pārdomās: "Jaunībā slēpjas visas atslēgas. Ja kaut kas dzīvē nav sanācis, jāpamēģina paskatīties, kurā mirklī tu esi gājis nepareizi. Bet tas nav kaut kāds psiholoģiskais trilleris – nē, drīzāk tā ir tāda diezgan skaista, ātra glezna. Vairāk rakstīju nevis tāpēc, ka gribēju jums kaut ko milzīgu vēstīt, bet man likās – tas ir skaisti. Man bija svarīgi uzgleznot viņu portretu ar vārdiem."

Andras Menfeldes "Vilcēni"

Grāmatas vāks vedina uz asociācijām par pagātni – piemēram, itāļu melnbalto kino. Taču Manfelde ir citā ieskatā: "Es redzu tur tieši tādus lēkājošus vardulēnus, kādi ir mani puiši. Bija jau arī citas vāka versijas. Man bija arī gadsimta sākuma bilde, kur laivā sēž divi. Bet tā tas veidojās, veidojās, kamēr mēs nonācām līdz šai bildei.

Sak, sākumā Andrejs Grants nobildē, un pēc gadiem 30 jeb cik tur es uzrakstu... Dzīve sakārtojas tā, ka ir sajūta – mēs visi savā ceļā virzāmies līdzīgi."

Un kāpēc tieši šobrīd rakstniece pievērsusies tādai tēmai? "Jau vairākus gadus mana dzīve sakārtojusies tā, ka manam draugam Jūrmalā ir radinieki ar saviem stāstiem, un es pati Dubultu mājā esmu nodzīvojusi diezgan ilgu laiku. Man par to bija jādomā," neslēpj rakstniece.

Un kādas šobrīd ir viņas attiecības ar dzeju? "Visa mana dzeja ir romānā," pauž Manfelde.

"Andrejs Sokolovs par mūsu skolu esot teicis, ka tā viņam esot 'proēzija', un arī es pati arī sev to pierakstīju – pēc vēsturiskā romāna man vairs negribējās iegrimt detalizācijā. Labi, arī šeit pavīd bordo žaketes un vēl šis tas no deviņdesmitajiem, bet tas nav tik ļoti svarīgi.

Man gribējās rakstīt brīvi, pat uzdrīkstēties eksperimentēt. Gribēju rakstīt tā, lai pašai interesanti. (..) Bet katrs darbs jau ir iešana nezināmajā un jaunu veidu meklēšana."

Tagad Andrai Manfelldei esot smieklīgs "mazs un mīļš atslodzes darbiņš". "Pilsētas grāmatu sērijā esmu uzrakstījusi par lidojošo kaķi un tanti, kura ir meitene, un vēl visādiem jokiem – šim kaķim man ir arī prototips. Tas ir kaķis, kurš Karostā pieklīdis pie gružkastes... Tāda pasaka par Dubultiem. Bet man ir arī lielie, milzīgie mērķi – gan bērnības grāmatu perinu, par distopisko romānu domāju, bet tam visam vēl jāpienāk laikam – kas būs pirmais, to vēl īsti nezinu. Vēl gribu uzrakstīt par tēlnieci Līviju Rezevsku Kuldīgā – visi redzējuši Ventas rumbu, bet blakus ir tāds skulptūrdārzs, kura autore ir viņa, kura visu savu dzīvi atdod pilsētai."

Visbeidzot, kas ir tas, ko šobrīd lasa pati Andra Manfelde? "Es tikai tagad uzdrīkstējos izlasīt "Vilcene un atraitnis" – biju šokā pagājušogad, kad iznāca šī grāmata: man vēl "Vilcēni" nebija pabeigti, un tas arī tāds paralēlais stāsts – ļoti interesants, jo Leons Briedis savu darbu iesāka 2018. gada jūlijā un pabeidza pēc kāda gada, un arī es "Vilcēnus" iesāku rakstīt 2018. gada 1. maijā, bet pabeidzu vēlāk. Man bija ļoti bail, vai neesmu uzrakstījusi to pašu, ko Leons. Protams, rakstu pilnīgi savādāk, bet tur ir visādas sakritības, un man šis darbs veldzē dvēseli... Vēl man ir vesela grāmatu ‘čupiņa’ – sāksies gavēnis, varēs izslēgt sociālos tīklus un nodarboties ar lasīšanu, jo tas gandarījums, kad tu atver grāmatu un izlasi, ir nesalīdzināmi lielāks par filmu, ziņu un to, kas ir nelasāms, jo –

kad satiekas rakstnieks ar lasītāju, tā ir liela mistērija – divvientulība."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti