Pie Latvijas Televīzijas skatītājiem atgriezies raidījums “Literatūre” – Marta Selecka un Gustavs Terzens ceļo literatūras pasaulē, tiekas ar mūsdienu literātiem un caur tekstiem – arī ar aizgājušo laiku rakstniekiem. Ceļojums turpinās sabiedrisko mediju portālā LSM.lv – te “Literatūrē” satiktie autori ved lasītāju pa savu domu un atmiņu takām.
Cik tālu sniedzas apziņa? Līdz pirmajām atmiņām? Atceros sevi Kuldīgas jumtistabiņā, kur oma mani cieši saķērusi smērē ar zeļonku. Pumpas nejauki kniešas un es, nez kādēļ, esmu pārliecināta, ka vējbakas var dabūt, ja par daudz saēdas piparmētru koņč...zirnīšus. Vēl tālākā atmiņa līdzīga sapnim. Iespiedusi degunu stiklā skatos uz baltu ceļu un man šķiet, tūlīt, tūlīt ieraudzīšu mammu. Vēl nesaprotu vārdu nozīmi. "Gaidīt" un "tūlīt" man neeksistē. Telpa, kurā atrodos, kā retušēta, mīkstām kontūrām, tomēr tik nozīmīga. Izrādās, šī vieta – bērnības lauku mājas ar tai piedienošo gravu, akmeni, zilajiem mežiem, manī iekapsulējusies kā atskaites punkts, no kuras es izeju un atgriežos. Itin kā svētajā kambarī...
Jā, izrādās – bērns zina to, ko atcerēties nav iespējams. Grūtnieces ieradumi ietekmē augļa attīstību, un pēdas var atstāt ne tikai stress, bet arī mūzika. Izrādās, man pieder tas, kas ar mani nav noticis. Jo es turpinu māti, viņa savukārt savu māti un tā tālāk... Es "pazīstu" laiku pirms sevis. Laiku, kad māte iemīlējās tēvā. Mazliet sliktāk, bet tomēr vēl varu atpazīt laiku, kad mana vecmamma iesvētību dienā stāv bikla un cerīga zem provinces baznīcas vitrāžām. Vai kā kāpj lejā uz gravu pēc ūdens. Tāpat kā to darījusi viņas māte, meita, māsa un es – mazmeita. Tiesa gan, nevis lai nēšos stieptu ūdeni, bet gan lai dauzītos dauzot ledu strautā, jo... "Kaut ātrāk pienāktu pavasaris!
Gatavojoties raidījumam "vajadzīgo lietu sarakstā" biju ierakstījusi – "nēši". Iztēlojos, kā beidzot "arhetipiskā es" bridīšu gamošās pa Kalna Kaibēnu pļavu un ūdens šļakstīsies pāri spaiņu malām. Fonā skanēs dzejolis no "Poēma ar mammu" – "man nav bail/es eju lejā...".
Bet uznāca sals un decembris. Filmēšanas rītā busiņa durvis bija iesalušas tā, ka tikai zemessargs Terzens varēja atraut ar abām rokām. Ceļam pa labi – pakalni dimanta vizuļos, pa kreisi rozā bērzi, bet filmēšanas komanda tik rullē "filmējot ar acs objektīvu", jo liels skaistums ir tikpat jēls un nesaķerams kā saulriets pie jūras. Stundas četras darbojoties mīnuss 17 grādu salā aukstumu nejūtam, bet laikmetu gan. Paši mērnieku laiki pietuvojušies, it kā mēs būtu iekāpuši kriokapsulā. Jo kā gan citādi tikt līdz Reiņa un Matīsa "svētajā kambarim" – bērnībai, no kurienes taču mēs visi nākam...
Jo mums vajag atminēt Kaudzīšu noslēpumu. Šie divi tik atšķirīgie brāļi ir fenomens. Cik viens ironisks, tik otrs poētisks... Un kā viņi paguva? Uzrakstīt (ar roku), mācīt bērnus, nodarboties ar amatniecību, špikot slātaviešu un čangaliešu ecēšanos krogū, izstaigāt līdz Eifelim... Kā? Vai viņiem laika bija vairāk? No kurienes ņēmuši tādu spēku? Tikmēr sals sastindzinājis sarmas krelles zaros jau ķeras klāt mūsu izelpām. Mēs saņemam bezvārdu atbildes. Gaisma kā balts zīdpapīrs pāri XIX gadsimta ilustrācijai. Tūlīt pāršķirsim un nonāksim jums, brāļi, blakus. Lai pietuvotos memoriālās matu sukas, uzsvārči vai ģēnija piesviedrētais mutautiņš, nelīdzēs. Vajag Kaibēnu kriokapsulu.*
Gan jau Reinim par maniem poētiskiem pārspriedumiem būtu ko teikt, piemēram: "Kāds dzejnieks iedomājies, ka viņš esot kviešu grauds, un aiz tā iemesla nemaz neiet laukā, lai zvirbuļi viņu neapēstu." Jā, maniem darbiem ar "Mērnieku laikiem" līdzības nekādas. Nu gluži kā pašiem brāļiem – atšķirīgi, cik vien var. Bet mūs vieno... Nejaušība kā Dieva pirksts. Esmu dzīvojusi viņu mājā brīdi pirms " rakstnieka karjeras". Un es zinu, ka dabas skarbais skaistums ir mācījis mani un brāļus.
Ne pūsmas, ne kustības, ziemas ainava kā svētku atklātnē un mēs – steidzīgu rokrakstu iešņāpti tajā. Nu gluži kā Matīsa labojumi manuskriptā, tiesa gan, Reiņa asredzības diktēti.
* Drīz pietiks ar sasaluša mamuta DNS, lai nonāktu "parkā pirms ledus laikmeta". Es ceru, ka tomēr līdz "dzīvajiem memoriāliem", t.i. klonētiem kaudzīšiem, blaumaņiem un stērstēm netiksim.