Nedzirdīgajiem

Nacionālo Bruņoto spēku parāde no 11. novembra krastmalas

Nedzirdīgajiem

Valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanas ceremonija ar surdotulkojumu

Dzimtaskoks. Virza-Stērste

No erotiskās dzejas līdz latviešu Bībelei. Dzejnieka Edvarta Virzas «Dzimtaskoka» pieturpunkti

Vai pēc piecdesmit pilnīga aizlieguma gadiem iespējams atgūt vārdu un vietu Latvijas literatūras vērtību sarakstā? Dzejnieka Edvarta Virzas dzimtas turpinātāji pārliecināti, ka ne. Gandrīz trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas Virzas vārds joprojām raisa pretrunīgas diskusijas – vieni viņu dēvē par Ulmaņa “galma dzejnieku”, otri – par latviskā koda nostiprinātāju literatūrā ar poēmu “Straumēni”.

ĪSUMĀ:

  • Muzejs “Billītes” Ozolnieku novadā ir privāti uzturēts.
  • Tur saimnieko Virzas un Stērstes mazmeita Diāna Jance.
  • Vispazīstamākais Virzas darbs ir "Straumēni".
  • Tomēr tieši erotiskās dzejas krājums “Biķeris” ir Virzas pirmais izdotais krājums.
  • Reakcija uz šo dzejoļu krājumu ir asa, izskan pat aicinājumi grāmatas sadedzināt.
  • Padomju okupācijas gados Edvarts Virza bija pilnībā aizliegts rakstnieks.
  • Virzas mazmeita Anna Žīgure ir pārliecināta, ka viņas vectēva devums latviešu literatūrā nav pienācīgi novērtēts un nav arī bijusi valstiska griba šo situāciju mainīt.
  • Vai Virzam vajadzētu būt kultūras kanonā? Viedokļi
  • Kuri rakstnieku darbi iekļauti Latvijas kultūras kanonā?

Kā tas ir – dzīvot muzejā?

Lauku un koku ieskauta Ozolnieku novada Salgales pagastā kādus sešus kilometrus no Iecavas slejas koši oranža māja ar viegli apsūnojušu dakstiņu jumtu. Līdzās vējā pland Latvijas karogs. Sētā sakuplojis liels lazdu krūms, daudzgalotņu kastaņai reiz zoss noknābusi galotni, tāpēc koks pretim mākoņiem slej trīs pamatīgas stumbru sveces, un vasarās pagalmā reibinoši smaržo jasmīnkrūms. Kultūras žurnālistei, publicistei Diānai Jancei par katru no tiem ir stāsts. Šķiet, viņai pa kādam stāstam būs par katru vietu, paksi vai priekšmetu šajās mājās. “Billītes” ir ne tikai vienas no žurnālistes mājām, bet arī darba vieta. Viņa dzīvo muzejā.

Zem kuplā lazdu krūma Diānas vecvectēvs Edvarts Virza sarakstīja savu zināmāko darbu – latviešu zemnieku sētas daudzinājumu, poēmu “Straumēni”. Daudzstumbru kastaņa ir tā pati, ko dzejnieks “Straumēnos” pieminējis. Savukārt jasmīns ir tas pats krūms, kas pieminēts dzejolī “Baiga vasara”. Gluži kā dzejolī, nākamajā vasarā krūms nav ziedējis un tā īsti sācis kuplot vien pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.  

Video: Virzas un Stērstes mazmeita Diāna Jance stāsta, kāpēc “Billīšu” muzejs ir nepieciešams (2 min. 54 sek.)

“Billītes” ir privāti uzturēts un veidots muzejs dzejnieku Edvarta Virzas un Elzas Stērstes piemiņai. Ideja par muzeju pieder Diānas vecmāmiņai, dzejnieku vienīgajai meitai Amarillis. Mājā atgriezties dzimtas turpinātājiem izdevās vien pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, tad arī aizsākās darbs pie muzeja veidošanas. Un sava veida pienākums – muzeju uzturēt dzīvu - tāpat kā literārā darbība šajā dzimtā nodota no paaudzes paaudzē.

Pirms Diānas muzejā saimniekoja viņas onkulis, bijušais Latvijas Televīzijas žurnālists un lauku korespondents Eduards Liekna, un viņas mamma – rakstniece un diplomāte Anna Žīgure. Viņi ir Virzas un Stērstes mazdēls un mazmeita.

(Attēlu iespējams palielināt tam uzklikšķinot)

“Es ceru, ka mēs turpinām dzīvot to dzīvi, kādu mūsu senči te iesāka”, saka Jance, uzsverot, ka šajā vietā viņas dzimtas koks aizstiepjas līdz pat 18. gadsimta sākumam. Bet vai nav grūti dzīvot muzejā? Uz šo jautājumu atbilde Diānai ilgi nav jāmeklē, jo patiesībā ikviens no “Billīšu” iemītniekiem paši ir daļa no muzeja, no tā vides. “Ja tur būtu kāda valsts, algota gide, tad viņa cilvēkiem nevarētu teikt – es esmu Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mazmazmeita. Kaut gan es jau esmu daudz tālāk nekā mana vecmāmiņa, kura teica – es esmu Virzas meita. Tie bija pavisam citi vārdi,” saka Diāna.

Video: Virzas un Stērstes mazmeita Diāna Jance par to, kā ir dzīvot muzejā (3 min. 45 sek.)

"Sen smadzenēs Tavs kailais tēls man snauž..."

Poēma “Straumēni” nešaubīgi būs pirmā atbilde, ko sniegs gandrīz ikviens, atbildot uz jautājumu, ar ko viņam saistās Edvarta Virzas vārds. Kāds atminēsies dzejoli “Baiga vasara” (1939), ko dzejnieks uzrakstīja jau mūža nogalē un kurā līdztekus mīlas lirikai nevar nepamanīt arī politisko kontekstu, un kā daudzi vēlāk teiks – pravietisko pareģojumu par Latvijas valsts drūmo likteni. Vēl kāds iedomāsies Jāzepa Vītola kordziesmu “Karogs”, kuras vārdi ir Virzas radīti.

Izņemot literatūrzinātniekus, “ikdienas” lasītājam pārsteidzoša varētu šķist Virzas vārda saistīšana ar erotisko dzeju. Bet tieši erotiskās dzejas krājums “Biķeris” ir Virzas pirmais izdotais krājums. To izdod 1907. gadā. Krājuma nosaukums simboliski apzīmē sievietes klēpi. Kritikas slejās “Biķeri” nesaudzēja – tam pārmeta estētisku tukšumu, kailumu, arī jaunā dzejnieka garīgo kailumu.

“Nāc, dod man dzert! Un lai es topu rīks,

Ar ko tu saldas jūtas miesā izvilini

Un ko zem kājām vienaldzīgi mini,

Kad, kaislei slābstot, topu nevajadzīgs”.

(Fragments no dzejoļa sadaļā “Peklē”, dzejas krājums “Biķeris”, Virza, 1907. gads)

"Mums rūpīgi jāskatās, pirms no šī biķera baudām"

Reakcija uz šo dzejoļu krājumu ir asa, izskan pat aicinājumi visus tā eksemplārus izpirkt un tūlīt pēc tam arī sadedzināt. Kā stāsta Virzas kopoto rakstu sastādītāja, literatūrzinātniece Anda Kubuliņa, šāds aicinājums izskanējis Latviešu biedrības apspriedē par “Biķeri”.

Virzam pārmeta pārāk atklātu erotiku, krājumu sauca par pornogrāfisku.

Fragments no “Latviešu Avīžu Stāstu Nodaļa”, Nr. 63, 1909. gada 8. augustā;

Rīgas Latviešu biedrības Zinību komitejas vasaras sapulcē lemtais atstāstīts "Latviešu Avīžu" Stāstu nodaļas 63. izdevumā: “Jo īpaši stingri tika nosodīts Virzas jaunais dzejoļu krājums “Biķeris”, kuram tiešām neesot nekādas literatūras vērtības, būtu labāk, ka šo “biķeri” varētu iznīcināt, tā, lai nedabūtu neviens no viņa dzert. Tika likts visas sapulces priekšā, vai nebūtu steidzami šo “rūgto maisījumu” Zin. Komisijai atpirkt no izdevēja un galīgi iznīcināt. Daži aizrādīja, ka caur to tikai varot grāmatiņai reklāmu vairot, bet labākais, ka neviens viņu nepērk, tādā vīzē tad vieglāk būs izskaužami šādi murgotāju saputrojumi.” “Ja moderns mākslinieks mums sūta biķeri ar savas mākslas daiļumu un jūtām pildītu, tad mums rūpīgi jāpaskatās, pirms no šī biķera baudām. Biķeris nedrīkst būt nedaiļš, viņa saturs arī ne, un jūtu vietā nedrīkst būt falsificēta sajūsma,” savus lasītājus 1909. gada janvārī brīdina laikraksts “Dzimtenes Vēstnesis”.

Fragmenti ar Virzas dzeju no krājuma "Biķeris": 

Pussaturēta elpa... skūpstiens kvēls...

Kā nevarā pie miesas miesa kļaujas,

Briest vārpas gatavas priekš mīlas pļaujas,

Aiz dārza rūsa spīd, bet vakars karsts un vēls.

Fragments no “Nakts dziesmas”, dzejas krājums “Biķeris”, Virza, 1907. gads

 

Sāk silti celties viņas krūts,

Un rokām mani apkampusi

Tā aizelsdamās mani sūc,

Pie sevis cieti piespiedusi.

Fragments no “Menešainā naktī”, dzejas krājums “Biķeris”, Virza, 1907. gads

 

Es tanī naktī tavus skūpstus dzēru.

Kā izmisumā gifti saldi dzer.

Un tavas krūtis drebot, kaistot tvēru

Kā slīkons ūdens puķes ziedus tver.

Fragments no “Rītam tuvojoties”, dzejas krājums “Biķeris”, Virza, 1907. gads

 

Es mīlas ārprātībā iemīlējos...

Deg, raustās krūtīs mana sirds,

Es zelta matos iemīlējos,

Dēļ tiem man acīs asras mirdz.

Fragments no “Zelta mati”, dzejas krājums “Biķeris”, Virza, 1907. gads

 

Man netīk vairs debess, man netīk vairs saule,

Ne mākoņi baltie, pa gaisu kas skrien...

Tavas acis, tavi mati, tavs lokanais augums,

Kā jūra līgo man priekšā arvien.

Fragments no “Kailā sieviete”, dzejas krājums “Biķeris”, Virza, 1907. gads

Fragments no “Ilustrēts Žurnāls”, Nr. 17, 1923. gada 27. aprīlī

Tā laika noskaņa literatūras aprindās krāšņi aprakstīta krietni vēlāk izdotajā “Ilustrētā Žurnālā” 17. numurā (1923. gadā): Kā uztraucās tad viena daļa mūsu pilsoņu un Zinību Komisijas vasaras sapulces lika priekšā šo grāmatiņu izpirkt un sadedzināt! Ka viņi to neizdarīja, tur bija vainīgs tikai tas, ka viņiem žēl bija naudas un ka arī pašiem klusumā patika izlasīt tos straujākās kaislības pilnos pantus, kur dzejnieks, likās, ne tikai vairs dzejoja, bet raustījās mīlestības konvulsijās. Pilsoņiem likās Virzas dzeja par daudz nekautrīgi atklāta un netikumīga. Daži pēkšņi erotisku jūtu izverdumi likās pat slimīgi un karstu asiņu murgu pilni un ar savu aizrautību mulsinoši.”

Fragments no “Ritums”, Nr. 1, 1926. gada 1. janvārī;

Savukārt “Rituma” pirmajā numurā 1926. gadā Virzas pirmais dzejoļu krājums asi kritizēts kā infantils: “Lasot šo Virzas agro dzeju, vispirms ievērojam divas lietas: atsacīšanos no laucinieciski kautrās mīlas romantikas un piegriešanos kailam miesas kultam. Autors savu “Biķeri” piepilda ar seksuālismu, apgrēcību un izvirtības priekšstatiem un pārspīlētā nervozitātē novēršas no dabas maigiem ziediem. Izaicinoši runā tas pseido-pilsētnieciskums, kas vēl tagad turpina atbalsoties jauno autoru pantos, kuriem pēc dabas labāk piestāvētu maija vai jūnija novakaru poēzija, nekā kafejnīcu elektrības un perversitātes slavināšana.”

Fragments no “Dzimtenes Vēstnesis”, Nr. 13, 1909. gada 17. janvārī;

““Biķeris” ir vienīgais no dekadences darbiem, par kuru var runāt kā par mākslas darbu, [..] jo visiem pārējiem dekadentiem tie darbi ir stipri kokaini, bet Virzam viņš ir dzīvs,” tā intervijā Latvijas Televīzijas “Dzimtaskokam” saka literatūrzinātniece Anda Kubuliņa. Erotikas līnija caurstrāvo arī Virzas nākamo krājumu “Dievišķās rotaļas”, taču Kubuliņa uzsver, ka “tur jau darbojas franču simbolisms, un simbolisms – tas nozīmē pacelt tomēr augstāk reālo situāciju, un tad tā poētika vairs nav tik atkailināta, erotisms ir, bet viņš nav tik kails, poētiski kails.”

Video: Virzas kopoto rakstu sastādītāja, literatūrzinātniece A. Kubuliņa stāsta par dzejnieka pirmo dzejoļu krājumu “Biķeris” (4 min. 38 sek.)

Vai Virzam vajadzētu būt kultūras kanonā? Viedokļi

“Es esmu domājusi, ka Virzam ir daudz grūtāk bijis atgriezties mūsu atjaunotajā Latvijā nekā tādiem dzejniekiem vai rakstniekiem, kas bija pa pusei aizliegti,” saka Edvarta Virzas un Elzas Stērstes mazmeita, rakstniece, atmodas laika aktīviste un pirmā Latvijas vēstniece Somijā pēc neatkarības atgūšanas Anna Žīgure. Viņa pārliecināta, ka vēl aizvien viņas vectēva devums latviešu literatūrā nav pienācīgi novērtēts un nav arī bijusi valstiska griba šo situāciju mainīt.

Gandrīz 50 padomju okupācijas gados Edvarts Virza bija pilnībā aizliegts rakstnieks. Iepretim viņa vārdam no apgrozības izņemamo grāmatu un brošūru sarakstos lasāmi trīs vārdi: “Izņemt visas grāmatas!” Tostarp arī 1933. gada vasarā pabeigto poēmu “Straumēni”.

Savu zināmāko darbu Virza raksta piecus gadus, no 1928. līdz 1933. gadam. Dzejnieka meita Amarillis Liekna atminas, ka tēvs darbu rakstījis ļoti lēni – dienā labi ja pusi lapas. Darbs tapis ģimenes mājās “Billītes”, kur dzejnieks kopā ar ģimeni vadījis vasaras un rakstnieka iecienītākā rakstīšanas vieta bijusi zem kupla lazdu krūma zariem.

Video: Dzejnieku meita Amarillis Liekna stāsta par “ Bīllīšu” lomu Virzas daiļradē. Fragments no LTV raidījuma “Latviešu literatūra. E. Virza un viņa “Straumēni””, rež. I.Circene, 1990.g. (1 min. 52 sek.)

Lai gan kādā recenzijā “Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā” par “Straumēniem” tiek rakstīs, ka darbs sižets “pat nav sniegts sakarīga notikuma veidā. Tas ir tik vienkāršs, pat nabadzīgs. Un — galvenais! — to mēs visi jau esam redzējuši! To mēs jau sen zinām: neinteresanti!”, poēma ātri iemanto atzinību, un līdz 1940. gadam piedzīvo desmit atkārtotus izdevumus. Seko okupācijas gadi, kuros aizliegtā autora darbs pie lasītājiem brīvi nonāk vien trimdā, Padomju Latvijā to lasa slepus, un arī tikai tie, kuriem pieejami brīvvalsts laika izdevumi, kas paslēpti māju bēniņos. Atkārtotu izdevumu Latvijā “Straumēni” piedzīvo vien piecdesmit gadus pēc Virzas nāves, 1989.gadā.

Vai pēc 50 pilnīga aizlieguma gadiem Virzas darbu nozīmi vēl iespējams atjaunot Latvijas literatūrā un tautas apziņā?

Latvijas Televīzija taujāja ekspertiem:

1. Anda Kubuliņa, literatūrzinātniece, Virzas Kopoto rakstu sastādītāja

Anda Kubuliņa

“Es domāju, ka Virza joprojām ir ļoti vajadzīgs. Viņš ir vajadzīgs mūsu pašapziņai, jo viņš ir viens no lielākajiem autoriem latviešu literatūrā. Tas padomju laiks ir ļoti daudz ļauna izdarījis. Jo tas, ka viņš nekad nav bijis lasīts, tikai tagad ierauga tās emocijas un to pasaules uztveri, ko dod Virzas darbi, viņš ir vajadzīgs. Bet tai pašā laikā tas ir citādāks, nekā tagad, un cilvēks lasa to, kas viņā atbalsojas. Un tur ir tas moments, ka nav šo aizmetņu, lai Virza atbalsotos cilvēkos, un pie tā ir daudz jāstrādā.”

2. Janīna Kursīte-Pakule, literatūrzinātniece, valodniece

Janīna Kursīte-Pakule

“Man šķiet, ka “Straumēni” šodien var atdzimt, ja tic brīnumam.

Es personīgi ticu brīnumam, šad tad, ne vienmēr. “Straumēnu” pamatā ir apoloģija saimē. Vārds “saime” radniecīgs vārdam ciems, kaimiņš un nozīmē piesaisti vietai. Mēs mūsdienās esam atkal nomadi. Ja tu neesi piesaistīts, vieta, tās dzimtas, saiknes zūd un ir jau zudušas. Ja agrāk vēl bija paaudžu pārmantojamība, kad nodod no paaudzes paaudzē un bija piesaiste vietai, dzimtajai vietai, laukiem, mūsdienās tā piesaiste vietai ir gandrīz pazudusi, un kamēr nav atjaunota vai radīta no jauna piesaiste kādai citai mūsdienu vietai, “Straumēnus” ar mūsdienu cilvēka, jauna cilvēka acīm lasot vai baudot teātra izrādē, tur vienīgais var uzsvērt to mītisko, ka cilvēka dzīve ir tāda piedzimšana, nomiršana un ticība atdzimšanai, tāpat kā gadskārtas iet viena pēc otras.”

3. Skaidrīte Lasmane, filozofe, Latvijas Universitātes emeritētā profesore

Skaidrīte Lasmane

“Nepārspīlēsim šo vienu gadījumu. Cik nebija noklusēto. Uz pirkstiem nevar saskaitīt tos, kuri bija noklusēti; un tie, kuri tika atzīti, tie bija pāris, daži tikai no kultūras darbiniekiem. Piemēram, Arveds Švābe, arī viņš bija izcils vismaz vēsturiskās prozas autors, arī intelektuālā dzeja, pilsētas dzeja. Bet viņš nav pazīstams, viņš arī bija noklusēts. Kā jūs domājat, kā piecdesmitajos gados varētu citēt Ulmaņa, Zemnieku savienības biedra un Latvijas, starp citu, kas ir ļoti nozīmīga – ideologa, jo Virza bija viens no ideoloģijas veidotājiem, vārdu? Tas nebija iespējams, un tāpēc

es nedomāju, ka viņš jāizceļ kā viens noklusēts. Tādu bija ļoti daudz, un tagad tieši vajadzētu Latvijai parādīt to vēsturi, jo no nekā taču tika būvēta Latvijas kultūras vēsture, visa kultūras pasaule.”

Latviešu Bībele

Tieši šādiem vārdiem – latviešu Bībele, “Straumēnus” nosauc visi Latvijas Televīzijas uzrunātie literatūrzinātnieki, norādot, ka katrai tautai nepieciešams savs mīts vai kults par mājām, saknēm. Un tieši tas arī Virzas poēmu padarījis par vienu no 20. gadsimta latviešu literatūras simboliem. Cildenie vārdi gan iegūst rūgtu piegaršu, kad vaicā, vai darbs pietiekami novērtēts mūsdienu Latvijā. Anna Žīgure, dzejnieka mazmeita, ir skeptiska: “Es to nekad neesmu sapratusi un nesapratīšu, kāpēc ne Virzas, ne viņa “Straumēnu” nav mūsu kultūras kanonā. Varētu domāt, ka tas ir pats par sevi saprotams – ka ir, bet nav, un nezinu, vai kāds domā, ka vajadzētu. Un tāpēc mūsu ģimenei un dzimtai ir bijis tas lielais pienākums – ja neviens cits to nedara, tad mums tas ir jādara, ir kaut kā par viņu visu laiku jāatgādina.”

Uzzini, kuri rakstnieku darbi iekļauti Latvijas kultūras kanonā:

 

 

Virzas politiskie uzskati – karsts kartupelis arī mūsdienās

Iemesls, kāpēc Virzu padomju okupācijas laikā atzīst par nevēlamu un viņa darbus liek izņemt pilnībā, ir likumsakarīgs. Vēl pirms neatkarības zaudēšanas Virza iegūst Ulmaņa “galma dzejnieka” iesauku, jo savos politiskajos uzskatos, ko nekautrējas paust arī publiski, viņš atbalsta stingra saimnieka ideju un kritizē demokrātiju, kas politiku padara decentralizētu, pie vietas lēmējvarā ļaujot nonākt dažādu uzskatu paudējiem, kas cenšas “labumu” vilkt katrs uz savu pusi.

Pārlieku lielais nacionālisms, kā arī Ulmaņa slavināšana, vēl arī fakts, ka Virza bija Zemnieku savienības biedrs, okupācijas varas literatūras cenzoriem bija vairāk nekā pietiekams “grēku” uzskaitījums, lai viņa darbus izņemtu no apgrozības.

Galma dzejnieka zīmogs Virzam tiek uzlikt tūlīt pēc tam, kad tiek publicēta viņa sarakstītā monogrāfija “Kārlis Ulmanis”; tas ir vadoņa slavinājums, kurā tiek cildināta 15. maija Latvija, bet tās augstākajam vadītājam piedēvētas ne vien ģēnija, bet pat dievišķas īpašības. Virzas sarakstītā monogrāfija vēlāk vēsturnieku un literatūrzinātnieku kritikās, arī mūsdienās tiek vērtēta pretrunīgi, jo līdztekus pārmetumiem par bezgaumību, nekritiskumu un robežas pārkāpšanu attiecībās starp literāro un varas pasauli netiek noliegts, ka arī šajā darbā Virza saglabājis tikai sev raksturīgo valodu.

Virza mirst 1940. gada martā, trīs mēnešus pirms Latvijai liktenīgā jūnija, kad aizsākās gandrīz 50 gadus ilgā okupācija. Dzejnieka dzimtā pārmantoti stāsti par Ulmaņa sacīto bērēs. Viņš noraudzījies uz karogu, ar ko bija apsegts Virzas zārks, un sacījis, ka ar dzejnieku aizies arī Latvijas karogs.

Video: Virzas meita Amarillis Liekna stāsta par “Billītēm” padomju okupācijas gados, par tēva aiziešanu mūžībā un vienu no pēdējiem dzejnieka veltījumiem meitai. Fragments no LTV raidījuma “Ziemassvētki “Billītēs””, rež. M. Balode, 1997. gads. (3 min. 3 sek.)

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti