"Pie manas milzīgās intereses par Montu Kromu nenoliedzami ir vainojams Kārlis Vērdiņš, tie ir dzejoļi, ko viņš man parādīja.
Tie ir dzejoļi, kas man lika domāt par dzeju kā par ļoti intīmu sarunu starp autoru un lasītāju. Tas mani aizrāva, lika kaut ko mainīt arī savā dzejā un savā pasaules un dzejas uztverē.
Man tas šķita gana svarīgi, lai pētītu, dalītos ar saviem atklājumiem. Tā tapa mans darbs,” Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo” stāsta Pēteris Draguns.
Vērtējot Montas Kromas dzejas daudzpusību, Draguns piekrīt domai, ka arī viņam šķitis, ka nav viendabīgas Montas Kromas, ka tie ir gandrīz 20 dažādi cilvēki.
"Sākumā man tā šķita. Mans lielākais jautājums, sākot pētīt Montas Kromas daiļradi un dzīves peripetijas, bija tiešām saprast, ka tas ir viens cilvēks un ka tas ir viens autors,” bilst Draguns. "Nav tā, ka kara laikos Monta Kroma, tā, kurai ir "lūpas tu, lūpas es", ka viņa kaut kur palikusi būtu vai būtu ierakumos, vai slēptos. Nē, tā attīstība ir, tas nav kaut kāds dramatisks notikums, kas pēkšņi visu pārvērš un tā dzeja ir citādāka.”
Montas Kromas pēdējā krājumā "Jānis” (SolVita, 2001) ir daudz vairāk personisku vēstījumu, savā ziņā grēksūdze, ko, stāstot par Montu Kromu, minēja arī Ronalds Briedis, ka "viņa jau faktiski pati savu dzīvi pārvērš par tekstu. Viņa raksta par sevi, saviem iespaidiem, par savu biogrāfiju”.
"Šī bija viena no tādām atziņām, ko es guvu, rakstot par Montu. Par dzejoļu rakstīšanu, ka es negribētu. Negribētu rakstīt dzejoļus par to, kā es rakstu dzejoļus. Es to negribētu piedzīvot,” atzīst Draguns.
Taču jautāts, kas bija tā Montas Kromas prakse, ko viņš iegūst savai dzejai, Pēteris Draguns atbild: "Nebaidīties no uzrakstīto vārdu daudzuma.” Un varbūt tāpēc bija nepieciešams uzrakstīt bakalaura darbu.
