Kultūras Rondo

Gundegas Repšes dienasgrāmatas ieraksti simtgades gadā apkopoti "Skiču burtnīcā"

Kultūras Rondo

Pianists Vestards Šimkus saņēmies pirmajai Skrjabina mūzikas soloprogrammai

Montai Kromai nozīmīgas adreses Rīgā. Stāsta Ronalds Briedis

Pilsēta maina dzejnieci. Monta Kroma un Rīga. Stāsta Ronalds Briedis

Montas Kromas dzejā lielā nozīme ir pilsētai. Savā dzejā viņa piemin gan Rīgu kā noteiktu vietu, bet pilsēta ir arī vienkārši vieta, pilsēta viņai ir arī dzīvs organisms, daļa no viņas.

“Lielākā tiesa dzejoļu ir par Rīgu, viņa arī pati saka, ka viņa bez Rīgas nevar. Brīdī, kad viņa ir pārcēlusies uz Ventspili, viņai ir doma, ka varētu rakstīt Ventspils grāmatu, bet viņa tur iztur ļoti īsu laiku. Jau 1976. gadā saka, ka nevar bez Rīgas un brauks atpakaļ,” atzīst dzejnieks Ronalds Briedis. “Rīga, arī Maskava viņas dzejā tuvplānā ienāk. Tur viņa studēja, sasmēlās šo brīvo, moderno gaisu, šo jauno estētiku, kas viņas dzejā ienāca 60. gados. Tā kā pilsētas ir vairāk organisms.”

“Es teiktu, ka Montas dzīvē bija neskaitāmi lūzumi, tas 60. gada lūzums ir tikai viens. Līdz ar to var būt tas mīts, ka ir tādas divas Montas – līdz 60. un pēc 60. gada, tas varbūt ir tāds nedaudz vienkāršots skatījums,” iepazīstinot ar dzejniecei Montai Kromai Rīgā nozīmīgām adresēm, stāsta dzejnieks Ronalds Briedis.

Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” saruna ar dzejnieku Ronaldu Briedi, kurš izvadā pa autorei nozīmīgām Rīgas adresēm.

Pirmā pietura pie nama Rīgā, Artilērijas ielā 44, kur Monta Kroma dzīvojusi bērnībā un pusaudzes gados.

“Te viņa pavadīja 15-16 gadus, no pirmā dzīves gada līdz laikam, kad viņai 1935. gada ziemā nomira māte. Tad viņu paņēma pie sevis Helēnas Heinrihsones vecmamma Lidija Pārupe,” stāsta Ronalds Briedis.

“Kad Montai bija 18, viņa atkal atnāca uz šo Artilērijas ielas namu atpakaļ un apmetās pie kaimiņienes, kura viņu izmitināja arī tad, kad māte bija slima. Viņu sauca Marta. Tobrīd šis vārds vēl neko neizteica, bet vēlāk Marta Grantovska kļuva par diezgan ievērojamu tulkotāju. Mēs viņas tulkojumā lasām Viktora Igo “Parīzes Dievmātes katedrāli”, Flobēra "Bovarī kundzi" un citus darbus. Man ir lielas aizdomas, ka tieši Marta bija tā, kas Montu literatūrai piesaistīja," turpina Briedis.

Viņš arī norāda, ka starp abām dāmām bijusi pat neliela sacensība.

“ Kad žurnāla "Zeltene" numurā 1933. gada oktobrī uz vāka parādās Martas dzejolis, tad novembrī un decembrī uz pēdējā vāka ir atteikumi publicēt dzejoļus Montai Kromai,” bilst Briedis.

Stāstot par Maskavā piedzīvotām pārmaiņām Montas Kromas dzejā un uzskatos, Briedis min, ka viņu ietekmējusi Andreja Vozņesenska dzeja.

“Kad viņa lasīja sabiedriskajā transportā Vozņesenska krājumu "Mozaīka", tad viņa ienāca kopmītnēs un viņai jautāja: "Monta, no kura kroga?" Viņa bija pilnīgi piedzērusies no dzejas,” stāsta Briedis.

“Tā bija šī jaunā paaudze, tā, ko mūsu tā laika kritiķi sauca par “maļčikiem”, kuri sabojāja tos dzejniekus, kas tajā laikā bija aizbraukuši uz Maskavu mācīties - gan Vizmu Belševicu, gan Knutu Skujenieku, arī Montu.”

Taču Briedis uzskata, ka ne tikai studijas Maskavā 60. gados mainīja dzejnieci. Lūzuma punkti bijuši vairāki.

“Viņa diezgan radikāli mainīja kaut kādus uzskatus un tad pilnībā atteicās no sava iepriekšējā dzīves posma. Tāpēc arī mēs tik maz varbūt zinām par to, kas ar viņu ir noticis pirms katra no šiem lūzumiem,” skaidro Briedis.

Nākamā pietura Rīgā pastaigas laikā ir Ziedoņdārzā pie Aleksandra Čaka pieminekļa. Un ne jau tikai tāpēc, ka gan Čaks, gan Kroma bija Rīgas dzejnieki.

“Pirmkārt, Ziedoņdārzs ir blakus Grīziņkalnam, kur viņa uzauga. Čaks bija viņai diezgan tuvs, arī viņi bija pazīstami. 40. gadu beigās viņi kopā strādāja "Cīņā". Čaks ļoti labi attiecās pret Montu, bet arī vienmēr teica, ka Monta vēl nav sevi atradusi,” atklāj Briedis. “Zināmā mērā žēl, ka viņš nepiedzīvoja to brīdi, kad Monta sevi atrod, jo viņa atrada līdzīgā izpausmē, kā to arī darīja Čaks, viņa kļuva faktiski aiz Čaka par spilgtāko urbāno Rīgas apdzejotāju. Varbūt vienīgi tādā ziņā, ka

Čaka Rīga - tā ir zūdošā Rīga, viņa paradīze ir zūdošā paradīze, līdz ar to tur ir tādas elēģiskas skumjas, nostalģiskas noskaņas, Montas Rīga ir pilnīgi pretējā noskaņā.

Tā ir tā topošā, kur viss ceļas, kur viss jauns rodas, kur būvē guļamrajonus, kur ir ļoti aktīva dzīve, neona gaismas, pilsētas ritmi. Tādas divas pretējības, kas viens otru ļoti paspilgtina.”

Vēl viena ar Montu Kromu saistīta vieta Rīgā ir kādreizējā Rīgas pilsētas 24. pamatskola, kur viņa mācījās.

“Pati viņa rakstīja, ka viņai piecinieki bira tikai dziedāšanā, latviešu valodā, literatūrā un ētikā. Man bija iespēja ieskatīties liecībās, un es teikšu, ka Monta bišķi fantazē, tā nu gluži nebija, viņai tiešām piecinieku daudz nebija. Piecnieki viņai bija divos stabiņos, viens stabiņš tas ir uzvešanās, otrs stabiņš - ticības mācība,” stāsta Briedis.

Montas Kromas dzeja ir dažāda, tāpēc katrs tajā atradīs kaut ko savu.

“Pirmām kārtām, viņa ļoti mainījās savā daiļrades attīstībā ļoti dažādos posmos. Otrkārt, mēs to dzeju varam aplūkot no ļoti dažādiem aspektiem, un katrs tajā arī atrod kaut ko citu. Kādam ir svarīgi šī mīlas līnija, kas ir viņai kaut kādā ziņā arī centrālais iedvesmas avots. Kādam patīk šī modernā, urbānā vide, modernais cilvēks, tie ritmi, par kuriem viņa raksta. Kāds varbūt meklētu dzejā šo zemapziņas nervu, ko viņa aizskar, kad viņas dzeja sāk skanēt vairāk suģestējoša nekā intelektuāla. Kāds, protams, atradīs tur radniecību tajā ziņā, ka

viņa jau faktiski pati savu dzīvi pārvērš par tekstu. Viņa raksta par sevi, saviem iespaidiem, par savu biogrāfiju.

To, ko viņa pārdzīvo, to pieraksta un, izlaižot cauri šo poētisko prizmu, arī pati top par dzeju,” atzīst Briedis.

Montas Kromas personību un dzeju iepazīt var arī interneta žurnāla "Punctum” rīkotājā dzejniecei veltītajā festivālā, kas norisinās līdz 30. maijam.

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti