“Parasti tad, kad veido izstādes, ir ļoti nozīmīgs pētniecības darbs, un šai gadījumā pētniecība ir patiešām bijusi apjomīga. Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfes Laura Kreigere-Liepiņa un Renāte Berga četrus gadus ir rekonstruējušas no Rīgas 1621. gadā uz Zviedriju aizvesto Rīgas jezuītu kolēģijas grāmatu krājumu. Rezultāts ir datu bāze, kā arī izdota grāmata, kurā ir zinātniski pētnieciski raksti par šo seno bibliotēku,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” skaidro ekspozīcijas “Atgriešanās. Senākā dzīvā grāmata latviešu valodā” kurators un tekstu autors Gustavs Strenga.
Reiz par kara laupījumu paturētajā bibliotēkā ir, piemēram, arī Rīgas cisterciešu māsu viduslaiku manuskripti, tomēr par īpašu vērti tiek uzskatīta senākā saglabājusies latviešu valodā izdotā grāmata – nīderlandiešu jezuīta Petra Kanīzija (Petrus Canisius, 1521–1597) latviski tulkotais, 1585. gadā Viļņā izdotais katehisms.
“Šī grāmata ir lielisks simbols, lai runātu par visu Rīgas jezuītu grāmatu krājumu un arī lai runātu par latviešu valodā iespiesto tekstu vēsturi,” pārliecināts Strenga.
Domājot par LNB jau laicīgi ieskandināto latviešu grāmatas piecsimtgadi, jāatgriežas pie vecākā, bet līdz mūslaikiem nesaglabātā iespiestā teksta latviski. Tas izdots sešdesmit gadus agrāk par Kanīzija katehismu, proti, 1525. gadā.
“Es domāju, ka 2025. gadā mēs piedzīvosim varbūt pat nozīmīgāko gadadienu, kādu mēs jebkad varētu piedzīvot, un tā būs piecsimtā gadadiena kopš pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas. [..] Šīs grāmatas pelni, jo, visticamāk, grāmata 1525. gadā tikusi sadedzināta, ir atstājuši ārkārtīgi auglīgu augsni visai pārejai kultūras attīstībai latviešu valodā, latviešu rakstu valodas attīstībai, izglītībai latviešu valodā, zinātnei, domu apmaiņai latviešu valodā, tulkošanai, literāriem centiem, jebkam, kas tālāk seko šos piecus simtus gadu,” saka LNB Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa.
Runājot par Kanīzija katehismu, vienīgais no 1002 iespiestajiem eksemplāriem, kas palicis pilnā apjomā, no savas pastāvīgās mājvietas – Upsalas Universitātes bibliotēkas – atceļojis atpakaļ uz Rīgu. Gan ne uz palikšanu. To klātienē iespējams apbrīnot līdz 19. decembrim, LNB piektā stāva izstāžu zālē.
“Allaž runājot par grāmatu izstādēm, es saku, [ka] grāmata ir ārkārtīgi nepateicīgs izstādes objekts, jo tā nav radīta skatīšanai vitrīnā.
Viņa ir radīta lietošanai un lasīšanai. Ja jūs ar kādu svarīgu iemeslu kaut kad aizbrauktu uz Upsalu, jūs šo grāmatu varētu fiziski pašķirstīt Upsalas Universitātes bibliotēkas Reto grāmatu nodaļā. Nav tā, ka viņa ir nepieejama – noteiktam cilvēku lokam, kas nodarbojas ar pētniecību, viņa ir pieejama, viņi var šo grāmatu šķirstīt un lasīt,” stāsta izstādes kurators. Rīgā, protams, pārlapot varēs vien faksimilu.
Katrā ziņā pirms vairākiem gadu simteņiem aizvesto grāmatu krājumu 21. gadsimtā varam repatriēt ne fiziski, bet digitāli, un tas arī notiek, norāda Strenga. Jau daļa kādreizējās jezuītu bibliotēkas ir digitalizēta. “Atgriezeniski, man liekas,
ir ārkārtīgi svarīgi apjaust to, cik lielu pozitīvu iespaidu, šajā gadījumā uz Zviedrijas izglītības sistēmu, ir devis tāds grāmatu krājums, kas kādreiz ir izaudzis faktiski Rīgā, Rīgas auglīgajā intelektuālajā vidē.
[..] Mēs neesam aplaupīti, bet esam bijuši augsne, lai Baltijas reģionā barotu tālāk šo intelektuālo domu, zināšanu bāzi,” teic Baltiņa.
Notikuma cikla “Latviešu grāmatai 500” ietvaros taps jauni pētījumi grāmatniecībā, būs sarunas par lasīšanas paradumiem Latvijas sabiedrībā šo piecu gadsimtu garumā, tiks izveidota jauna pastāvīgā ekspozīcija “Grāmata Latvijā”, kā arī nerimsies darbs pie tā, lai Latvija 2025. gada Frankfurtes grāmatu gadatirgū būtu galvenā viesa statusā.
