Jau vēstīts, ka ar Andra Akmentiņa romāna "Skolotāji" iznākšanu jūnijā noslēdzās 13 vēstures romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" izdošana. Daudzi no šīs sērijas vēsturiskajiem romāniem par aizvadīto gadsimtu Latvijā ilgi atradušies pārdotāko grāmatu sarakstu augšgalā, to autori saņēmuši Eiropas mēroga literatūras balvas, piedzīvojuši tulkojumus svešvalodās un arī dramatizējumu teātrī.
“Katra paaudze vēsturi mēģina pārskatīt savā veidā. Šī grāmatu sērija ir mūsdienu vidējās paaudzes pamatīgākās rakstnieku elites, varētu teikt, skatījums uz mūsu vēsturi. Tas ir nozīmīgs,” norāda vēsturnieks Kaspars Zellis.
Zellis bilst, ka sērijas romānus lasījis ar lielu interesi, un arī vērtē, ka pēc gadiem 30, kad nāks jaunāka paaudze, kad rakstīs citi, šī vēsture izskatīsies daudz savādāka.
Romānu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" idejas autore ir rakstniece Gundega Repše. Romānu sēriju iesāka Osvalds Zebris ar romānu „Gaiļu kalna ēnā”, kur būtiska nozīme bija skolotājiem, un noslēdza Andris Akmentiņš ar „Skolotājiem” jau citā laikā.
Literatūrzinātniece Ieva Kalniņa atzīst, ka katrā romānā meklējusi ko jaunu, gan arī ar laiku kopīgo rakstnieku skatā uz vēsturi.
“Kamēr katrs romāns nāk, tikmēr, kas ar šo romānu notiek, vai ir interesants, vai mākslinieciski pārliecinošs, jo nāca vairāk, jo vairāk meklēju kopsakarības.
Tiešām tas ir vienas paaudzes skatījums gan uz vēsturi, gan literatūru. Kā mēģina 20. gadsimtu iekļaut literārā tekstā,” norāda Kalniņa.
Kalniņa bilst, ka viņu arī interesējis, kā vēsture inspirējusi rakstniekus runāt par šodienu.
“Ko viņi paņem no vēstures, lai pateiktu par šodienu,” - tā Kalniņa.
Literatūrzinātnieks Jānis Ozoliņš arī piekrīt, ka šāda romānu sērija ir notikums un, pateicoties tieši kopējam uzstādījumam, tapuši vairāki romāni.
“Daudzi nesaņemtos uz šādu romānu rakstīšanu. Pamatīgs darbs tajā iegrimt,” norāda Ozoliņš.
“Otrkārt, interesanti vērot, kā katrs ar šo vēstures materiālu tikuši galā. Atsevišķu romānu gadījumā tā ir liela iešana pavadā vēsturei, jo grūti pretoties šiem faktiem, periodikas izdevumiem un notikumu klāstam,” turpina Ozoliņš.
Ozoliņš arī bilst, interesanti ir vērot lasītāju, kuri krāja grāmatas un kuriem līdz ar to bija iespēja arī skatīties kopainā, reakciju.
“No literatūrzinātniskā viedokļa ieguva arī grāmatas, uz kurām skatītos kritiski, lasītāju loku un lielāku uzmanību,” atzīst Ozoliņš.
Ozoliņš arī atzīst, ka pārdomas raisa fakts, ka šajā romānu sērijā nav neviena romāna par Latvijas pirmo demokrātisko periodu.
Viņam iebilst Zellis, vērtējot, ka Paula Bankovska romāns “18” ir veltīts valsts tapšanai, turklāt par 20.-30. gadiem ir daudz romānu, ko sarakstījuši laikabiedri, un tas arī daudz skarts trimdas literatūrā.
Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Vita Zelče stāsta, ka fakultātē studenti jau vairākus gadus raksta recenzijas par kādu no vēstures romānu sērijas darbiem. Absolūtie līderi studentu vidū ir Nora Ikstena ar romānu “Mātes piens” un Māris Bērziņš ar “Svina garšu”. Vēl daudzi izvēlas Andras Manfeldes “Virsnieku sievas” un Ingas Gailes “Stiklus”.
“Šos divus līderus visvairāk priekšplānā izvirzījis tas, ka jaunieši šajos romānos ierauga sevi, savu identitāti, saskata līdzības ar savu dzīvi. “Mātes piens” ir kļuvis par sava veida meiteņu romānu, “Svina garša” - par zēnu romānu,” skaidro Zelče.
Arī Zellis atzīst, ka Māra Bērziņa darbs viņa skatījumā ir spēcīgākais šajā sērijā, turklāt tas ieguvis daudz lielāku aprobāciju mūsu kultūras telpā - ir tapusi teātra izrāde, iespējams, nākotnē varētu tapt arī kino darbs.
