Piejūras klimats

Jaunumi Latvijas kino grāmatu plauktā

Piejūras klimats

Uģis Olte un Henriks Eliass Zēgners par dokumentālo filmu “Kas tu esi Savvaļā?”.

Kino ir kā patvērums. Saruna ar kino zinātnieku Viktoru Freibergu

Kino ir kā patvērums. Kino zinātnieks Viktors Freibergs stāsta par jauno grāmatu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Šogad mūs sagaida plašs klāsts ar pašmāju un ārzemju kino jaunumiem, taču, ja kādā ziemas vakarā kārojas noskatīties kādas pārbaudītas vērtības, ir patīkami, ja ir kāds uzticams kino zinātājs, kura ieteikumos ieklausīties. Tāds viennozīmīgi ir kino zinātnieks Viktors Freibergs, kuram tikko iznākusi otrā grāmata ar tieši tādu nosaukumu – "Viktora otrā grāmata". LR3 raidījumā "Piejūras klimats" Freibergs atklāj, ka viņam rakstīšana ir patvērums, tāpat kā kino – tas ir process, kas novērš uzmanību no daudzām lietām, par kurām nevajag domāt.

Grāmata iznākusi sērijas "Kino rakstu bibliotēka" paspārnē. Redaktore ir Kristīne Matīsa, bet projekta vadītāja un skaisto pavadošo fotogrāfiju autore – Agnese Zeltiņa. "Viktora otrā grāmata" ir nelielu eseju kompilācija, kurās autors pievēršas dažādiem kino bieži aplūkotajiem tēliem un tēmām, piemēram, klusums, atspulgs vai vampīrs. Grāmatai cauri vijas autora personiskā piesaiste gan kino, gan rakstītajam tekstam, un tā rada nepārvaramu vēlmi noskatīties visas 248 grāmatā minētās filmas. 

Marta Elīna Martinsone: Kad Jums radās ideja par otro grāmatu? Vai tas bija uzreiz pēc pirmās grāmatas "Kinomāna slimības vēsture" pabeigšanas? 

Viktors Freibergs: Darbs pie pirmās grāmatas prasīja ļoti ilgu laiku, jo bija domāta man pašam. Tas, ka tā tika publicēta, notika nejauši, un man prātā nenāca, ka es varētu vēl kaut ko rakstīt. Es pat nevaru pateikt, kam tā ideja radās. Ar Agnesi Zeltiņu un Kristīni Matīsu pāris reizes tikāmies, un viņas teica, ka jāraksta vēl. Tad izdomāju struktūru, kāda tā ir, – katra nodaļa ir veltīta atsevišķam tēlam. Tāda doma bija jau pirms kādiem trīsarpus gadiem. Rakstīšanas process bija diezgan ilgs – divu gadu laikā es to uzrakstīju. Kopīgi apspriežot to, ko vajadzētu darīt tālāk, ideja arī radās. 

Kā izvēlējāties tēmas, kuras tiks aplūkotas grāmatā? Vai kādas arī palika aiz svītras? 

Protams, palika aiz svītras, bet, atbildot uz to, kā es tās izvēlējos – izvēle bija ļoti subjektīva. Es vienkārši mēģināju uz lapas rakstīt kaut kādus tēlus, piemēram, upe vai vilciens. Negribēju šo grāmatu rakstīt akadēmiskā stilā, vairāk no tāda asociatīvā viedokļa. Kaut kādas pāris lietas palika aiz svītras, kaut ko biju vēl gribējis, bet

vienā brīdī vienkārši noguru no grāmatas tādā ziņa, ka likās – es to pārmocīšu, tā izplūdīs un tad varēs rakstīt un rakstīt.

Vienreiz nakts vidū pamodos un atcerējos – man taču nav nodaļas par uguni. Ja viss sākas ar ūdeni, kā tad bez uguns. Šai tēmai nebija grūti piemeklēt filmas, ir pietiekami daudz piemēru, kas dažādās formās simbolizē uguns tēlu. Tā apmēram tas tapa. Šo to es noskatījos no jauna – tu it kā atceries filmu, bet uz atmiņu galīgi nevar paļauties. Man ir bijuši daudz tādu gadījumu, kad atceros kādu epizodi un tad paskatos, ka filmā patiesībā bijis pavisam citādi. Tieši tāpēc es daudz filmu skatījos vēlreiz. Pamatā ir liela daļa subjektīvisma, to es nenoliedzu. Tas var radīt jautājumus, iebildumus, bet es nedomāju, ka šādā veidā vēl kaut ko rakstīšu. Vismaz šobrīd šķiet, ka ne.

Vai grāmatā tiek aplūkotas tikai filmas, kuras jau bija redzētas, vai arī rakstīšanas procesā radās vajadzība un vēlme noskatīties vēl šo to papildus?

Es varu godīgi pateikt, ka sev par kaunu nebiju redzējis Kurosavas filmu "Ikiru". Nodaļa par sniegu iznāca tāda paīsa, tāpēc to vajadzēja papildināt un es noskatījos filmu.

Par dažām filmām es iedomājos tikai pēc tam, kad grāmata jau bija izrediģēta un korektore darbu bija pabeigusi, bet tad es vairs neko negribēju likt klāt.

Piemēram, par baloniem – tas nav reāls tēls, tas ir atmiņu, sapņu tēls. Bet tad jau tas viss bija izdarīts un atgriezties atpakaļ, mēģināt kaut ko kabināt klāt – grāmata jau bija tādā stadijā, ka tad viss atkal būtu jājauc ārā. 

Kāda, jūsuprāt, mūsdienās ir kino zinātnieka loma kino diskursā?

Es nedomāju, ka šī loma ir īpaši mainījusies. Ir jānošķir divas dažādas lietas – ja mēs runājam par akadēmiskiem pētījumiem – tie ir būtiski un bez tiem mēs nevaram runāt par kino attīstību. No otras puses, ir pilnīgi cita stila teksti, kurus mēs varam saukt gan par recenzijām, gan apskatiem, kurus mēs nevaram ietilpināt akadēmiskajā diskursā. Šie teksti ir lielā mērā orientēti uz daudz plašāku auditoriju.

Es negribu teikt, ka akadēmiskajai literatūrai ir mazāka nozīme, bet nebūsim naivi – nav tā, ka visi lasa Žanu Mitriju un Andrē Bazēnu. Nav tā, ka skatītājs mēģina lasīt kādu pētījumu, lai saprastu, par ko ir filma.

Lielākā daļa paļaujas uz sevi un, iespējams, uz kādiem apskatiem, kas ir riskanta lieta, jo nedrīkst pateikt par daudz par filmu. Tā ir tāda balansēšana uz virves, citādi skatītājam būs garlaicīgi, viņš jau visu zinās. Ir cilvēki, kuri vispirms aiziet uz kino un tikai tad lasa kaut ko par filmu. Arī tāda pieeja ir absolūti saprotama. Ir cilvēki, kuriem jau ir sava veida domāšana, kuri ļoti daudz skatās kino. Es esmu runājis ar daudziem, kuri vienkārši neļaujas ietekmēties, lai kā tu mēģinātu slēpt saturu – tas visu ietekmē, jo kaut kas ir jāraksta aprakstā. Nevar rakstīt, ka ritms ir lēns un mūzika ir skaista, jo tas neko nepasaka.

Runājot tieši par pēdējo gadu kino tendencēm, esat pamanījis, ka ir kādas tēmas un tēli, kas tajās dominē?

Šis ir samērā sarežģīts jautājums, jo dažādu apstākļu dēļ man nākas skatīties to, ko es varu straumēšanas vietnēs noskatīties. Tomēr viena tendence, kas nav nemaz tik ļoti jauna – bieži viena filma balstās uz varoņa rakstura sākotnējo neizprotamību. Nesen noskatījos Megijas Gilenhālas filmu "Pazudusī meita". Ar visiem retrospektīvajiem kadriem kaut ko var nojaust, tomēr nevar līdz galam saprast, kāpēc Olīvijas Kolmanes varone, kas aizbrauc atvaļinājumā uz Grieķiju, rīkojas tā, kā viņa rīkojas. Viņa izdara kaut ko tādu, ka es to gribu uzzināt. Mani ne tik ļoti notur pats stāsts, bet drīzāk viņas izjūtas un emocijas.

Otra ir Džeinas Kempionas filma "Suņa vara". Man jau no paša sākuma, kad Benedikts Kamberbačs parādās, bija jautājums – kāpēc viņš izturas tā, kā viņš izturas? Var manīt, ka viņš apspiež savu labestību un vēlmi pietuvināties cilvēkiem. Tā vietā viņš izturas tā, kā jāizturas īstam kovbojam, kurš ieradies pilsētā un tagad ir valdnieks. Pēdējā laikā esmu uztrāpījis uz tādām filmām. Man liekas interesanti balstīties tieši uz personāža rakstura izpēti. Tas ir tas, kas notur mani šajā filmā.

Kuras ir Jūsu pagājušā gada nozīmīgākās filmas?

Džeinas Kempionas filmu jau nosaucu. Nevarētu teikt, ka esmu pārāk daudz no pagājušā gada filmām skatījies, bet jāpiemin arī Paolo Sorentīno filma "Dieva roka". Esmu sajūsmā par šo filmu, salīdzinot ar citām viņa filmām. Ir dažas Sorentīno filmas, kuras man ļoti nepatīk, savukārt dažas ir absolūti šedevri.

"Netflix" ir ļoti ierobežots filmu piedāvājums. Daži ar nepacietību gaidīja "Neskaties augšup", arī es to gaidīju, bet tā bija tāda mērena. Noskatīties ir vērts, bet vai es par šo filmu drausmīgi fanotu – nē. Tur jānoskatās līdz pašām beigām, jo pēc beigu titriem ir vēl viena epizode. 

Tā gan ir lieliska, tā mani ļoti uzjautrināja. 

Jā, man arī patika. Es domāju – nevar būt, ka tas tik vienkārši beigsies. Vēl bija Karaksa "Annette". Bija viens brīdis vidusdaļā, kas nedaudz atslāba, un es domāju – par daudz tur viss izstaipīts. Savukārt filmas noslēgums bija ļoti efektīvs.

Par latviešu kino – vienmēr būs aktuāls vēsturiskais kino, lai gan tam nav vienas definīcijas, pieejas var būt ļoti dažādas.

No vienas puses, mēģinot ļoti precīzi visu atspoguļot, no otras puses, kā to darīja Kairišs "Pilsētā pie upes" – tā ir daudz simboliskāka filma. Vēsturnieki tur šūmējās ne pa jokam. Manuprāt, paplašinās filmu žanriskais loks. Dāvja Sīmaņa "Gads pirms kara" – es ļoti būtu gribējis redzēt krāsaino versiju, bet tā nav pieejama – tās arī ir spēles ar vēsturi. Ir vēsturiski personāži, bet tā nav filma, kas bez ierunām seko vēsturnieku pētījumiem.

Daudzsološi ir tas, ka parādās jauni režisori.

Es neesmu visas šīs filmas redzējis, bet tā pati "Bedre", Kažas filma, kas ir pirmais vesterns Latvijas kino vēsturē. Labi ir tas, ka ir dažādība, tendence paplašināt tēmu loku, kas filmās tiek apskatīts. Uz latviešu kino es raugos optimistiski. Galvenais ir dabūt atpakaļ publiku. Simtgades filmām bija tāds uzrāviens kā nekad, bet tur bija arī papildu faktori. Cilvēki bija noilgojušies pēc filmām. Bet tagad ir tas laiks, kad cilvēki kļūst ļoti piesardzīgi. Jebkurā gadījumā, šis jautājums tiek arvien biežāk uzdots – vai lielais ekrāns pastāvēs? Es ļoti gribētu, lai pastāv. 

Vai varam gaidīt vēl kādu grāmatu?

Šobrīd konkrētu plānu nav, bet es ceru, ka man izdosies vēl vienu grāmatu sacerēt. Tas ir process, kas novērš uzmanību no daudzām lietām, par kurām nevajag domāt. Ir lietas, no kurām jānovēršas un jāmēģina distancēties. Rakstīšanas process ir ārkārtīgi svarīgs. Pavisam neskaidri atceros citātu no Pītera Grīneveja filmas "The Pillow Book". Tur kāda rakstniece teica: "Ko gan mēs iesāktu, ja nebūtu rakstniecības?" Tas cilvēku padarītu ļoti nelaimīgu. Viņa bija pateicīga par to, ka var rakstīt, ka pastāv grāmatas, ka tās tiek izdotas un kāds tās lasa.

Savā veidā tas ir patvērums, tāpat kā kino. Tajā nav nekā slikta, patvēruma izpausme un rakstīšana ir dziļi intīms process. Tad, kad tu raksti, tu nedomā par to, ko kāds par to domās. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti