12. oktobrī ar igauņu režisora Rainera Sarneta absurda komēdiju "Neredzamā cīņa" tika atklāts jau desmitais Rīgas Starptautiskais kino festivāls. Nozīmīga un gaidīta festivāla sastāvdaļa ir pašmāju kino veidotāju jaunāko darbu pirmizrādes, un 17. oktobrī pie skatītājiem nonāks režisora Aika Karapetjana jaunākā filma "Bezkaunīgie".
Šis kamerstilā veidotais trilleris ar mistiskiem elementiem stāsta par dejotāju un horeogrāfi Helēnu, kura kopā ar savu ģimeni dodas atjaunot sava mirušā tēva entomologa māju. Izrādās, ka māju ir pārņēmuši dažādi kukaiņi, un cīņa pret tiem izgaismo samilzušas problēmas Helēnas un viņas vīra laulībā.
Filmas "Bezkaunīgie" scenārija autori ir Justīne Kļava un Aiks Karapetjans, operators – Jurģis Kmins, bet galvenajās lomās redzami Marta Grase, Didzis Jonovs, Gregors Laķis un Rūta Liepiņa.
"Tā ir autobiogrāfiska filma. (smejas) Tas bija 2018. gada decembris, Ziemassvētku dienā pie mums uz mājām vajadzēja atbraukt radiem, bet mēs ar sievu bijām sastrīdējušies, vairākas dienas nesarunājāmies viens ar otru. Tad taisījām ēst, tīrījām māju, un vienā brīdī es pacēlu galvu un skatījos, ka uz griestiem ir kukaiņi. Tolaik mūsu bērni vēl bija maziņi. Mums ir ļoti augsti griesti, un mēs divatā sākām mēģināt ar putekļu sūcēju tos sasniegt, lai tie tārpi nekrīt bērniem virsū. Tajā brīdī radās ideja, ka varētu uztaisīt tādu mazu filmiņu par ģimeni, kuru apvieno šādi ārējie draudi, kuru dēļ viņi aizmirst savas attiecību problēmas," atklāja Karapetjans.
Scenārija rakstīšanas brīdī gan ideja nedaudz mainījās – cīņa ar kukaiņiem ģimeni filmā nevis saliedē, bet kā reiz izgaismo samilzušās problēmas tajā. "Es zināju, ka tādai filmai jābūt mazbudžeta. Tāpēc arī paņēmu kukaiņus, tas viss ir no dzīves," norādīja Karapetjans.
Galveno lomu filmā atveido aktrise Marta Grase, kas sevis atveidotajā Helēnā saskata arī sevi pašu.
"Es aizgāju uz provēm. Kad viņš [Karapetjans] sāka stāstīt par Helēnas lomu, es sēdēju un klausījos un man bija tāda sajūta – tā taču esmu es, viņam mani jāņem, lūdzu, viņam mani jāņem. Beigās arī paņēma," stāstīja Grase.
"Tas bija kaut kāds brīnums. Kastingi un proves ir ilgstošs un mokošs process, kamēr atrodi īstos aktierus, bet man pirmajā dienā atnāca visi, kas ir filmā. Es vienkārši nevarēju tam noticēt. Turpināju kastingu, lai tiešām pārbaudītu sevi, vai tiešām tā nav ilūzija. Mums vēl vairākas dienas bija kastingi, bet es atgriezos pie pirmās dienas kandidātiem," piebilda Karapetjans.
Filmai nenoliedzami caurvijas Helēnas iekšējās un ārējās dusmas, jo saknē filma ir stāsts par iekšējo brīvību un cīņu par to. Grase atklāja, ka dusmas sajust un atainot ļoti palīdzēja daudzie mēģinājumi.
"Aiks man palīdzēja tādā ziņā, ka viņš visu laiku teica – nedomā, nedomā, vienkārši laid! Tad vienā brīdī es kaut ko palaidu. Tad tu vienkārši nedomā, ej un dari.
Es nezinu, kas tas bija, bet tas arī man bija brīnums. Es pati sevi atklāju, ka es tā varu. Tas laikam bija tas galvenais – nedomāt. Kad kaut ko dari, vienkārši laid un esi," radošo procesu aprakstīja Grase.
Bez aktieriem lielu lomu spēlē arī Helēnas tēva māja ar savu īpašo noskaņu un vizuālo izskatu. Karapetjans atklāja, ka īstā ēka tika meklēta visu vasaru pa visu Latviju.
"Es biju izskatījis varbūt kādas 70 muižas. Latvijā ir nenormāli daudz ļoti skaistu, pamestu, maz zināmu vietu, kuras diemžēl ir pamestas un neviens par tām nerūpējas. Vienalga, mēs turpinājām meklēt. Šajā ēkā arī mēs tikām iekšā ne bez problēmām, jo izrādījās, ka tā pieder Lauksaimniecības ministrijai. Nebija viegli, bet mēs sarunājām un tikām iekšā. Tur viss bija tukšs, nekā nebija. Bija tikai sienas, bet, paldies, Dievam, ka tās bija normālas. Bija arī logi un grīda," viņš stāstīja.
Izvēlētā muiža atrodas netālu no Alūksnes, kas no Rīgas ir visai tālu. Filmēšanas grupa un aktieri tur dzīvoja divas nedēļas, bet ēkas iekārtošanas process paņēma krietni vairāk laika.
"Mēs ar operatoru Jurģi Kminu un mākslinieku Aldi Meinartu ilgi domājām par vizuālo risinājumu, par krāsām, par stilu. Negribējās aiziet pilnīgi dekoratīvā stilā, gribējās saglabāt kaut kādu dzīvību kadrā. Lai tas nav tikai pa smuko, lai tur smird. Tas bija galvenais nosacījums, lai mēs sēžam, skatāmies un jūtam, kāda smaka ir tajā mājā," atklāja Karapetjans.
Filma "Bezkaunīgie" ir mītisks trilleris ar šausmu kino elementiem. Lai skatītāju šādā žanrā ieviestu, ārkārtīgi svarīgs ir kameras darbs.
"Pirmkārt, ir jābūt ļoti subjektīvai kamerai, jo žanrs pats par sevi stāsta par to, kas notiek varonim iekšā. Tāpēc tika filmēts no varoņa skatu punkta un varoņa uztveres pozīcijas. Mēs, starp citu, par šo ļoti daudz diskutējām, un es nekādus žanriskus ierobežojumus neliku. Mēs drīzāk domājām par to, kas būtu interesantākais veids, kā šo žanru izstāstīt.
Ja mēs paņemtu vienkārši stāstu kā stāstu, tur nekā ļoti oriģināla nebūtu. Tam vajadzēja speciālu noskaņu," skaidroja Karapetjans.
Īpašo šausmu noskaņu palīdzēja radīt gan filmā izmantotie kukaiņi, gan fakts, ka filmēšanas grupa un aktieri arī reāli atradās nekurienes vidū – vieni paši aukstā ēkā vēlā rudenī vairākas nedēļas no vietas. Filmēšana notika Covid-19 mājsēdes laikā, tāpēc tika strādāts bez apstājas.
"Mēs bijām ļoti izrauti no realitātes un dzīvojām tiešām tās filmas pasaulē," pauda Karapetjans.
