2013.gada rudenī notika dzejniekam Aleksandram Čakam veltīta trešā zinātniskā konference, kurā tika meklētas Čaka pēdas vēsturē, teātru iestudējumos, Latvijas novados, latviešu trimdā, citu mākslu kopsaistē, kā arī minēti Čaka mūžīgie noslēpumi. Ar jaunākajiem pētījumiem konferencē uzstājās literatūras un mākslas zinātnieki Silvija Radzobe, Valdis Rūmnieks, Aija Brasliņa, Ieva Lejiņa, Nataļja Jevsejeva, Antra Medne un Andris Sproģis.
Apkopojot A. Čakam veltītās konferences priekšlasījumus, tika izdota grāmata „Pilsētas variācijas”. Tajā arī mākslinieks Aleksandrs Junkers stāstījis, ka 20.gadsimta 30.gados viņiem abiem ar Aleksandru Čaku bijusi viena kopīga mīlestība – Rīga. Bieži abi klīduši pa nomalēm – Maskavas priekšpilsētu, Iļģuciemu, Daugavas krastiem, kā arī ostu. Junkers zīmējis uzmetumus saviem darbiem, bet Čaks pie sevis klusu sacerējis dzejoļus. Abi uzmanīgi vērojuši raibo publiku – akmeņkaļus, nažu trinējus, reņģu sievas tirgū, ostas strādniekus, vieglos un smagos ormaņus. Visi šie tipāži vēlāk parādījušies kā tēli Aleksandra Čaka dzejas un Aleksandra Junkera mākslas darbos. Čaks un Junkers labi saderējuši kopā – Junkers – skarbāks un robustāks, Čaks – iekšēji un arī ārēji smalkāks. Dzejnieka novērotāja spējas lieti noderējušas, meklējot spilgtus personāžus literārajiem darbiem, un pilsēta bijusi kā centrālā ass, ap kuru griezās dzīve. Tā bijusi Aleksandra Čaka lielākā mīlestība.
