Kultūra

Festivāls «Vivat Curlandia!» aicinās iejusties 17.gs. Venēcijas teātra noskaņās

Kultūra

Projekta "Skaņai vajag mākslu" izstāde - Māris Ārgalis un Imants Kalniņš

Inese Auziņa sastādījusi dzejoļu krājumu "100 dzejoļi Latvijai"

Inese Auziņa sastādījusi dzejoļu krājumu «100 dzejoļi Latvijai»

Grāmata, kas ļauj ielūkoties Latvijas dvēselē – tā var raksturot Ineses Auziņas sakārtoto izdevumu “100 dzejoļi Latvijai”, kas 18.jūlijā piedzīvos atvēršanas svētkus pulksten 16.00 Aleksandra Čaka muzejā.

Ineses Auziņas ierastais darbs lauks ir mācību grāmatu veidošana, taču viņai ļoti gribējās radīt savu īpašu velti Latvijas simtgadei, un viņa īstenoja visai neparastu ideju. Viņa izraudzījās 100 dzejnieku 100 dzejoļus, kas tapuši laika posmā no 1918. gadam līdz mūsdienām, katru gadu iezīmējot ar vienu dzejoli.

Dzejoļi dažādos kontekstos runā par Latviju, un, lai arī tajos dominē emocijas, caur tiem var ļoti labi nolasīt Latvijas vēsturi.

“Man gribējās paskatīties uz Latviju citādā veidā. Mēs šķetinām vēstures faktus, dažādus notikumus, mūsu zaudējumus, mūsu ieguvumus, un tad man likās, ka dzeja – tas ir visemocionālākais veids, kā var paskatīties uz pasauli,” par dzejas krājuma tapšanas ideju stāsta tā sastādītāja Inese Auziņa.

Krājumā katrs gads no 1918.gada līdz mūsdienām pārstāvēts ar vienu dzejoli. Tas izvēlēts no kāda krājuma, kas iznācis tieši konkrētajā gadā.

Grāmata sākas ar Viļa Plūdoņa dzejoli “Svešumā klīstot” no krājuma “Via Dolorosa” un noslēdzas ar Normunda Beļska dzejoli "Svētot šo Dieva zemi” no krājuma “Vēstules uz bruģa”.

Pa vidu tātad ir vēl 98 dzejoļi, no katra dzejnieka tikai viens. Jau var nojaust, ka atlase bijis ļoti laikietilpīgs un sarežģīts uzdevums, taču, kā piebilst Inese Auziņa – arī ļoti interesants un vērtīgs process.

“Es strādāju bibliotēkā, meklēju, kopēju šos dzejoļus, un, protams, drusciņ tāda šaha spēle jau bija, lai to visu saliktu kopā.

Bija tādi dzejnieki, kuru darbus ļoti gribējās iekļaut, piemēram, es nevaru iedomāties 80.gadus bez Māras Zālītes vārda. Bet bija arī tādi dzejnieki, ko es sev atklāju, piemēram, Klāra Zāle. Es ļoti daudz ieguvu arī pati sev, tik daudz dzejas kopš jaunības laikiem nebiju lasījusi,” grāmatas tapšanas gaitu raksturo Inese Auziņa.

Visgrūtākā bija dzejoļu atlase 40.–50.gadu laika posmam, jo Inese Auziņa nevēlējās likt nodevu dzejoļus, kas klaji slavina Padomju Latviju. Šo posmu pārsvarā pārstāv trimdas dzejnieki, tomēr izdevies atrast arī virkni dzejoļu, kas tapuši tepat uz vietas un par Latviju runā bez laika nodevām.

Tā, piemēram, 1946.gadu pārstāv Mirdzas Ķempes dzejolis “Dzimtene”, 1948.gadu – Pētera Sila dzejolis “Caur sidraba birzi”, bet 1959.gadu – Anatola Imermaņa “Jums, kas svešumā”, par kuru patiesi brīnums, kā tam tolaik izdevās tikt publicētam.

Dzejnieku domas un akcentētās vērtības, kas kopumā caurvij krājumu, Inese Auziņa salīdzina ar Austras koka ornamentu, kas simbolizē pazemes, zemes un debesu vienotību.

“Es pat varētu tādā struktūrā visu salikt,” viņa uzsver. “Tie ir dzejoļi, kas apliecina mūsu identitāti, un pirmais, kas apliecina identitāti, ir dzejoļi par mūsu valodu, valodas saglabāšanu, nākamais ir folkloras motīvi, tad – ļoti dziļa dabas izpratne. Tad, protams, tie ir dzejoļi par kara sāpēm, par bēgļu gaitām, par zaudēto dzimteni, par vēlēšanos atgriezties mājās. Tā kā patiesībā aiz šiem dzejoļiem jau mūsu vēsturi var nolasīt, būtībā caur šo dzeju mēs ieskatāmies Latvijas dvēselē.”

Krājums interesants ar to, ka tajā ir visai maz ļoti populāru dzejoļu, nu, piemēram, Imants Ziedonis pārstāv 1988.gadu ar dzejoli no krājuma „Taureņu uzbrukums”: 

"Kaut kas ir kartupelī
No asnu baltā ceļa.
Kas varēja to gaidīt
No tāda kartupeļa!

Kas varēja to gaidīt
No tāda maza grauda,
Ka viņa zaļā asnā
Ir arī mana tauta!

Kas varēja to gaidīt
No maijvaboles mēslos,
Ka sēdēs maijrozītē
Tik gleznos, baltos krēslos?

No burbuļa kas spēja
Tik tālu iedomāt –
Ka pārplīsīs un paņems
Sev debesis vēl klāt!”

Aleksandrs Čaks savukārt krājumā pārstāvēts ar dzejoli “Romantika”, kurā atzīstas mīlestībā Rīgai.

Tieši atlase ir viens no šī krājuma lielākajiem trumpjiem – vērtē Čaka muzeja vadītāja Antra Medne.

“Ja mēs sakām “Aleksandrs Čaks”, tad tas noteikti ir “Miglā asaro logs” vai “Liepas satumst”, bet šeit viņa ir izvēlējusies vienu no pirmajiem Čaka dzejoļiem ar nosaukumu “Romantika”,” uzsver Medne. “Grāmatas sastādītāja nav “pavilkusies” (kā mēs tā vienkārši varētu teikt) uz populārajiem dzejoļiem, izņemot Māru Zālīti, no kuras daiļrades ir “Tik un tā”. Pārējie dzejoļi ir lielākajai sabiedrības daļai maz zināmi. Es domāju, ka lasītājam būs interesanti.”

Izdevuma “100 dzejoļi Latvijai” pievienotā vērtība ir ilustratīvais materiāls desmit fotogrāfijās, kas ataino dzejnieku radošu kopā būšanu, kā arī tikšanās brīžus ar lasītājiem dažādās Latvijas pilsētās.

Ineses Auziņas sastādītā krājuma “100 dzejoļi Latvijai” atvēršanas svētki notiek 18.jūlijā Čaka muzejā, tajos piedalīsies 15 dzejnieki, kuru darbi ir pārstāvēti jaunajā izlasē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti