"Mani sauc Dāvids Rubenis, un es esmu no Rudzātu pagasta. Man par to [nometni] pastāstīja latviešu valodas skolotāja, un es nolēmu, ka tas būtu interesants man pārbaudījums un nolēmu piedalīties. Es viņu [Raini] nebiju vēl līdz šim sapratis un nebiju arī mēģinājis, bet tagad es spēju iedziļināties viņa dzejā un saprast, ka, lai gan viņš uzrakstīja ļoti filozofiskus daudzus darbus, viņš tomēr bija cilvēks tāpat kā mēs," stāsta Dāvids."Man ļoti patika viņa lugas, piemēram, „Pusideālists” vai „Ģirts Vilks” un arī daudzi dzejoļi. Lai iepazītu Raini, man liekas, tur ir nepieciešams gan liels darbs no skolotājiem, kuri māca, gan arī pašam ir jāstudē ļoti daudz materiālu. Nepietiks izlasīt vienkārši dzejoļu grāmatu un viss. Tur ir jālasa paskaidrojumi par to dzejoļu grāmatu, lai izprastu labāk.
Būtībā viņa filozofiskās domas arī tagad ir aktuālas, jo nekas jau nemainās. Cilvēki jau paliek tie paši, un tās domas varbūt nedaudz pārveidojas, kļūst modernākas, bet viņa domas tāpat ir ar mums," uzskata Dāvids.
Rainis. Lauztās priedes
Vējš augtākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja,-
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguru liekt.
"Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara,-
Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta,
Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids,
Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids!"
Un augtākās priedes pēc lūzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira-
Pret vētru lepni cilājās krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc:
"Brāz bangas,tu naidīgā pretvara,-
Mēs tāles sniegsim, kur laimība!
Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt-
Mēs tāles sniegsim, kur saule aust!..."
