Hohmas anatomija: Intervija ar rakstnieku Svenu Kuzminu

Svena Kuzmina pirmā grāmata – stāstu krājums “Pilsētas šamaņi” pie lasītājiem nonāca 2016. gadā, bet nule ar apgāda “Dienas Grāmata” svētību dienasgaismu ieraudzījis arī īpatni būvētais romāns ar divdabīgo nosaukumu “Hohma”.

Ar autoru esam pazīstami jau gadiem ilgi un šim notikumam par godu nolemjam iemalkot sīkburžuju kafiju un aprunāties – par literatūru, radošo procesu un, iespēju robežās, protams, arī par hohmu.

Svens Kuzmins

Svens Kuzmins (1985) ir latviešu rakstnieks, teātra “Nerten” režisors un aktieris un Latvijas Radio raidījuma “Cienījamie lasītāji. Etīdes par literatūru” veidotājs (kopā ar dzejnieku un Latvijas Radio žurnālistu Tomu Treibergu).

Svena Kuzmina stāsti tulkoti angļu, krievu, lietuviešu, igauņu un spāņu valodās. Viņam, Aleksandram Zapoļam un “Orbītai” sadarbojoties, šogad klajā nāca daudzu gaidītais kikōnes (Edgara Medņa) krājums “jūs kavējaties”.

Izglītību ieguvis Raiņa 8. vakara (maiņu) vidusskolā, Latvijas Mākslas akadēmijā un Mančestras Metropolitena universitātē, ir maģistra grāds glezniecībā.

Kad tu saproti, ka darbs ir pabeigts un to var dot izdevējam?

Tās ir dažādas lietas. Izdevējam var dot arī ne līdz galam pabeigtu darbu. Tas ir tāds sirdsapziņas jautājums – darbam jābūt pietiekami pabeigtam, lai izdevējs saprastu, ka tas nav galīgi garām, lai tur būtu pietiekami liela daļa tā, ko tu pats vispār uzskati par darba galveno sastāvdaļu un kas vispār ir iemesls, kāpēc tam darbam vajadzētu eksistēt – tam jābūt pietiekami nolasāmam.

Bet darbam nav jābūt novestam līdz simtprocentīgai pabeigtībai. Kaut kas var mainīties, izdošana var aizņemt laiku, viss vēl var notikt, tev var mainīties idejas.

Tāpēc iesniegt izdevējam kaut ko, kas jau ir simtprocentīgi pabeigts, – es pat nezinu, vai tas vispār ir iespējams.

Ar to gatavību ir ļoti sarežģīti. Varbūt nav labākā lieta, ko pašā sākumā teikt, bet man šķiet, ka intuīcija ir viena no svarīgākajām sastāvdaļām šajā procesā. Es uz to neskatos tik ļoti tehniski, cik intuitīvi. Tā nav abstrakta lieta, ka mākslinieks kaut ko sajūt. Intuīcija ir tāda lieta, ko var un vajag attīstīt. Cik nu pieticīgā līmenī man intuīcija ir attīstīta, es esmu spiests tai uzticēties. Ir jājūt, ka kaut kā trūkst. Ja es vadītos pēc sajūtas, ka te vēl var kaut ko uzlabot, bet te vēl nav līdz galam un te vēl nav perfekti, tad pabeigt nevarētu nekad. Tad process uzkārtos pie 95. procenta un nekad netiktu tālāk.

Tādēļ gribot negribot tas ir jāatmet un ir jāreflektē par savām sajūtām par to grāmatu, un jāsaprot, ka kaut kā vēl trūkst. Tas ir svarīgi, vismaz šobrīd. Gan jau var iemācīties intuīciju lietot arī daudz meistarīgāk. Primitīvākais veids ir sajūta, ka kaut kā vēl pietrūkst. Ja tu gribi kaut ko absolūti sirdi plosošu un dramatisku, tad ir jāsaprot, ka vēl nav līdz galam sirdi plosoši un dramatiski, ja gribi kaut ko smieklīgu – ir jāsaprot, ka, nē, šitais vēl nav smieklīgi.

Tad, kad tas ir izdarīts, tad varbūt var dot kādiem draugiem, testa lasītājiem – cilvēkiem, kuru domām tu uzticies un kuriem tas ir interesanti, jo nevajag jau nevienam nolaupīt dārgo laiku uz šīs zemes. Tad varbūt cilvēki, kuru domām tu uzticies, var pateikt: “Ā, zini, tas vēl nebija līdz galam!” Tādi ir tie svaru kausi, tās ir iekšējās mērvienības.

Tas nozīmē, ka tev ir testa lasītāji.

Man viņu nav sevišķi daudz, bet pārāk daudz arī nedrīkst būt. Viens divi ir okei, bet pie kādiem pieciem sāktos pārāk lielas viedokļu pretrunas. Un, ja katrs saka kaut ko savu, ir diezgan liela iespēja, ka kādā brīdī vismaz viena testa lasītāja domas sakritīs arī ar manām domām, un tas visu padarīs pilnīgi bezjēdzīgu, jo pie savām domām es varu nonākt arī bez testa lasītāja. Tāpēc kaut kādi pāris cilvēki – tas ir ļoti svarīgi.

Galvenais man tomēr ir lasījumi. Priekšlasījumi, teiksim, Prozas lasījumi.

Proti, kad lasi publikai?

Piemēram, neilgi pirms šīs grāmatas iznākšanas man bija testa pasākums, kur es lasīju divas nodaļas no šīs grāmatas tējnīcā “Illuseum”. Tas bija testa lasījums, kur sāka iezīmēties lietas, kas nav [izstrādātas] līdz galam. Un tad beigās redaktore, kas ir galvenais testa lasītājs, saka – jā, tur tiešām tas nav līdz galam. Tas bija apstiprinājies divās dažādās lietās.

Piemēram, Prozas lasījumos, publiski nolasot, vari saprast, ka reakcija ir brīnišķīga – tieši tāda, kā vajadzēja, un viss – ja publika ir nobalsojusi ar savu uzmanību, tas nozīmē, ka nevajag vairs klausīties nekādos padomos vai iebildumos. Tam jāpaliek tā, kā publika to ir dzirdējusi. 

No “Hohmas” tu arī esi lasījis agrāk, vai ne?

Šo un to. Un tas ir mainījies pēc lasījuma – pateicoties reakcijām, ko es esmu redzējis vai ko redaktore ir pateikusi, vai ko draugi ir redzējuši. Plus, ja tu lasi publiski, ir vēl viens labums, ko nekad nedabūsi no testa lasītāja. Ja tev teksts ir jālasa pašam savā balsī, tikai tad tu sajūti, vai teksts plūst viegli vai ķeras un aiz kaut kā paklūp, un vai ir garlaicīgās vietiņas, kuras man pašam nav interesanti lasīt priekšā.

Ja es kādreiz lasu skaļi un jūtu – kāpēc es šo jau pateicu pirms desmit minūtēm? –, tad es atnākšu mājās un to teikumu izsvītrošu.

Ir svarīgi lasīt priekšā arī rakstīšanas procesā – tas ir ne tik daudz literārs, cik muzikāls uzdevums.

Manā skatījumā, priekšālasīšana ir atbildība pret valodu un pašam pret savu tekstu.

Man tas ir tīri muzikāls uzdevums. Tā kā dziedājums – tekstam ir jāskan kā dziedājumam. Arī lasīt sev mājās pie spoguļa ir pārbaudes mehānisms. Bet, lasot pats sev, tu vari nokrāpties un noslinkot – ai, nē, bija okei, es taču dzirdēju.

Taču publikas priekšā nevar izlocīties, tu redzi, ka publika nav sadzirdējusi tā, kā vajag. Un tad tu nekur neliksies, tad tas tomēr ir jāpielabo.

Sevi vispār ir ļoti viegli pierunāt uz atlaidēm un mazām noslinkošanām.

Kam ir vieglāk lasīt priekšā – draugiem vai svešai publikai?

Gadās šad tad arī tikai draugu lokā nolasīt kaut ko priekšā. Bet tam nav īpašas nozīmes – es ieeju lasīšanas stāvoklī un atslēdzos. Līdzīgi, kad esi uz skatuves, tev sejā bliež gaismu, un zāle ir pilnīgi melna, tu neko neredzi. Te mentālā stāvoklī notiek kaut kas ļoti līdzīgs.

Cik svarīgas ir autora un redaktora attiecības?

Redaktoram ir jābūt radniecīgi – lai ko tas arī nozīmētu – domājošam, ir jāsaprot, par ko tas viss ir. Redaktoram ir jābūt līdzīgai humora izjūtai, līdzīgam skatījumam un jādomā vienādās kategorijās. Redaktoram un autoram ir jābūt uz viena viļņa.

Nekas tā netraucē literatūrai kā valodnieki! Ja redaktors pārvēršas vienkārši par valodnieku un komatu labotāju, tad rodas jautājums – ko mēs te vispār darām?

Tad jau to vienkārši var iedot pārlasīt tehniskam valodniekam un dabūt par vienu vai diviem korektoriem vairāk. Redaktoram ir jāsaprot stāsts, jādzīvo līdzi, jābūt visiejūtīgākajam un visaktīvākajam grāmatas lasītājam. Un ar Gundegu [Blumbergu, “Hohmas” redaktori – I.J.] man šajā ziņā ļoti forši saslēdzās – mēs tiešām domājām vienās kategorijās. Viņa ne reizi neuzdeva jautājumu, uz kuru man būtu jāsniedz pilnīgi elementāra atbilde. Visu saprata.

Hohma

Vārds “hohma” ir divnozīmīgs. Pirmkārt, žargonā tas nozīmē “joks”, taču, otrkārt, tulkojumā no ebreju valodas, “Hochma” tiek attiecināts uz vārdu “gudrība” (Bībeles grieķu tulkojumā – sophia, latīņu valodas – sapientia). Bibliskais gudrības jēdziens ir plašāks nekā modernā izpratne – tas ietver gan mākslinieciskās, gan tehniskās prasmes. Salamana pamācībās teikts, ka gudrība sākas ar gudrības atzīšanu (4:5) un dievbijību (9:10). Šim vārdam ir nozīme arī kabalistikā.

Nedaudz par pašu grāmatu. Cik ilgā laikā tu to uzrakstīji?

Gados divos.

Spriežot pēc teksta uz grāmatas vāka un ne tikai, man patīk domāt, ka tava mūza bija reģionālā prese.

Tai ir ļoti liela nozīme grāmatā un dzīvē. Es ļoti mīlu reģionālo presi. Grāmatā ir viens ļoti nekaunīgs citāts, kur esmu vārds vārdā pateicis, ko jūtu pret reģionālo presi. Un tās ir visdziļākās mīlestības jūtas. Tā ir ļoti liels atspēriena punkts šai grāmatai.

Ar šo grāmatu tu radīji par sevi priekšstatu kā par autoru, kurš ir nianšu pamanītājs un precīzs fiksētājs.

Detaļas ir ļoti svarīgas. Tā ir gandrīz vai svētība un lāsts. Kā mani Mākslas akadēmijā gānīja par to, ka vispār neredzu kopainu un koncentrējos uz detaļām! Varbūt tāpēc man nekas lādzīgs glezniecībā nesanāk – tā iemesla dēļ, ka man patiešām ļoti svarīgi ir saskatīt detaļas. Man patīk literatūra, kino un māksla, kur ir ļoti daudz detaļu. Detaļas nāk dabiski, bet kopaina man vienmēr prasa lielu piepūli.

“Hohma” ir romāns, kas sastāv no stāstiem. Izlasījis pirmo stāstu un ķeroties pie otrā, tu prāto – pag, kāds sakars? Un lasītāja uzmanība tiek noturēta, līdz viņš ir spiests savilkt savā galvā kopā detaļas un ieraudzīt, kāpēc tas ir romāns.

Es par to jau ļoti sen nebiju aizdomājies. Jau pat pusaudža laikos man vienmēr ir patikušas filmas, kur ir vairāki paralēli sižeti, kuri savelkas kopā. Gandrīz visas manas mīļākās filmas ir no tā žanra. Atceros, kā reiz sēdēju kinoteātrī igauņu lieliskajā filmā “Rudens balle”, skatījos un domāju – šādi ir jāraksta grāmatas! Literatūrā ir precīzi tas pats. Pols Osters, viens no lielākajiem mūsdienu literatūras grandiem un manām autoritātēm, rīkojas līdzīgi – paņem mazos un nesakrītošos stāstus, kas dažreiz ir paralēli un cits citu izslēdz. Tas piespiež lasītāju domāt, varbūt tāpēc arī noturas uzmanība.

Skaidrs, ka šajā grāmatā galvenais varonis ir vieta, bet, ja es ietu garos aprakstos, tad pazustu uzmanība, un nekas netiktu uzrakstīts.

Ir jāraksta par aizraujošām lietām, kuras šķiet nozīmīgas, citādi var iet darīt ko aizraujošāku – piemēram, grābt lapas.

“Hohmā” ir ļoti dažādi stāsti. Piemēram, “GLERTP” beigās lasītājam sažņaudzas sirds, tad šķir lapu – sasodīts, ar to arī tas stāsts beidzas!

Nu, ir jau nosacīts turpinājums.

Bet tajā brīdī, kad pabeidz šo stāstu lasīt, sajūta ir tāda, it kā būtu dabūjis ar slotu pa galvu. Tajā pašā laikā ir vietas, kur skaļā balsī jāsmejas. Balanss starp traģisko un komisko kārdina uzdot jautājumu – cik daudz autobiogrāfiskā skatījuma ir “Hohmā”?

No tāda klaja autobiogrāfiskā viedokļa nekā tur nav. Bet tur ir refleksija par savu pieredzi – jo par ko tad vēl mēs varam rakstīt, ja ne par savu pieredzi? Tas nenozīmē, ka visu laiku ir svarīgi pārgremot savu biogrāfiju. Ir svarīgi reflektēt par savu pieeju, jo - kas tad ir tā rakstīšana, ja ne izziņas mehānisms?

Izziņas mehānisms? Vai vari mazliet paskaidrot?

Protams. Literatūras galvenā jēga un nozīme ir izziņas mehānisms. Ne visi izzina pasauli matemātiski un no fizikas viedokļa.

Izpratni par pasauli var veidot arī kategorijās, kas ir vistiešākajā veidā saistītas ar valodu. Savu dzīves pieredzi jau es spēju apstrādāt tikai valodas līmenī.

Tur ir kaut kādas savas likumības, kuras nav nekādi akmenī iecirstie dabas likumi, bet kaut kas, kas ir novērojams, atkārtojams, fenomeni, ko cilvēks var saprast tikai caur valodu. Tas pats “GLERTP”, kur tu beigās paliec ar sajūtu, ka kāda svarīga pasaules daļa tevi piepeši ir nodevusi.

Pieņemsim – nodevība. Tu nevari ņemt un mēģināt izprast šo savu pieredzi matemātiskās vai fiziskās kategorijās. Literatūra kā izziņas mehānisms var parādīt un mēģināt izskaidrot daudz ko tādu, kas ir ārpus racionālām un zinātniskā pozitīvisma perspektīvām.

Ja gribas pieslēgt šim procesam racionālu pamatojumu, nevis tikai māksliniecisku degsmi – kas gan arī ir svarīga –, tad šīs pieredzes pārskatīšana citādos kontekstos, iespējamo scenāriju būvēšana, tur ir tas eksperiments. Teorētisks eksperiments, kurā tu mēģini atkārtot rezultātus un saskatīt cēloņsakarības lietās, kuras tavā dzīvē notikušas tā, bet tu mēģini tās pavērst citādi. Tāpēc es runāju par izziņas procesiem.

Lai arī minēji, ka nevedas ar zīmēšanu, grāmatai ir iespaidīgs vizuālais noformējums, ko esi veidojis pats. Cik svarīgi bija uztaisīt vizuālo apvalku?

Tas bija absolūti obligāti, tāpat kā “Pilsētas šamaņiem”. Bet šeit ir cits līmenis, jo te caur noformējumu veidojas stāsts. Saslēgt stāstu ar vizuālo noformējumu nav diezcik vienkārši. Nākamreiz centīšos vēl vairāk, jo te atteicos no tehniski un strukturāli sarežģītām tekstuāli vizuāli savstarpējām lietām, daudz vienkāršojot. Pirmkārt, man šķiet, grāmatas iespējas ir daudz plašākas – ar noformējumu var pateikt daudz. Tas, kā ir noformēts teksta bloks, jau pasaka kaut ko par varoņiem. Tu ieraugi un jau kaut ko zini, pat neizlasījis neviena vārdu.

Man šķiet interesanti grāmatu veidot kā multidisciplināru mākslas darbu. 

Ar drukātu grāmatu to var panākt, bet digitālais formāts nepārnes un nesimulē tik labi. E-grāmatām un audio grāmatām ir sava vieta un iespējas, bet te ir tas, ko nevar tik efektīvi nosimulēt. Es redzu ļoti daudz iespēju šādā žanrā, domāju, to var paplašināt. Bērnu literatūra to dara, bet, manuprāt, pieaugušo literatūrai arī būtu laiks pievilkties un laiks sākt turēt līdzi. Es neredzu sevišķi lielu atšķirību starp literatūru un vizuālo mākslu – procesa ziņā.

Proti?

Proti, mākslinieciskais process gan literatūrā, gan glezniecībā ir ārkārtīgi līdzīgs. Kad ieregulējos gleznošanas režīmā, es cenšos domāt vizuālās kategorijās, saskatīt nevis idejas, bet vizuālas detaļas. Māksliniekam ir visu laiku jāskicē. Rakstot tas pats. Visu laiku ir jāstrādā ar sevi un jāfiltrē materiāls, jāprot to saskatīt. Kaut kādiem radariem, lokatoriem galvā ir jābūt visu laiku vaļā. Jābūt ļoti jūtīgam pret pasauli. Rakstot tas pats. Katru dienu ir jāstrādā, jākačā mākslinieciskie muskuļi – rakstot tas pats. Kad es sapratu, ka ir mazliet vairāk jāspecializējas, jāizvēlas vairāk par labu vienam vai otram mākslas formātam, izvēle pārmetās no gleznošanas uz literatūru tāpēc, ka man literatūra šķiet nesalīdzināmi interesantāka un plašāka, un iespējām bagātāka nekā jebkura vizuālā māksla – protams, manas izteikšanas iespēju robežās.

Es nevaru izdarīt gleznošanā to, ko literatūrā. Daudzi var, ir ģeniāli mākslinieki, kas var. Literatūrā varu pateikt sakāmo, glezniecībā – ne. Bet es varu pieslēgt māksliniecisko komponenti literatūrai, un tad tā vietā, lai nodalītu, ja tās divas lietas savieno, tās kļūst spēcīgākas, plašākas

Pats raksti uz papīra?

Jā, es vienmēr sāku rakstīt uz papīra, savienoju kādas saistības. Es esmu ļoti vecmodīgs – spraužu lapiņas uz korķa dēļa un dažreiz savienoju ar diedziņiem. Tāpēc, ka tā ir mentālā karte.

Es domāju, ka 21. gadsimts un tehnoloģijas ir ļoti labi, bet nevajag atstāt novārtā taktilo kontaktu ar savu darbu.

Ja es kaut ko uztaisu, ir svarīgi to paturēt rokās. Pieņemsim, tev piedzimtu bērns – vai tu gribētu viņu skatīties tikai ekrānā? Nē, tu gribētu viņam pieskarties! Taustes maņa nav tik mazsvarīga, kā varētu domāt. Tāpēc man patīk faktūras. Ekrānā viss ir gluds, lineārs un precīzs, bet dzīve tāda nav. Rokraksts ļoti daudz ko izsaka. Iespēja kaut ko uz lapiņas piezīmēt klāt, uzzīmēt kādu karti – tas viss ir ļoti nozīmīgi. Saplānojot romāna struktūru, viens no lielākajiem apskaidrības mirkļiem “Hohmas” tapšanas brīdī – tā bija kā mozaīka, salikt pareizajā secībā – pēc kādas piectūkstošās pārspraušanas, kad turēju rokā korķa dēli ar lapiņām, es sapratu – te tas ir. Man rokās. Tagad atliek tikai tāds sīkums kā uzrakstīt. Jo rakstīšana jau galvenokārt notiek brīžos, kad neraksti, bet dari ko citu. Es aizvien izmantoju arī rakstāmmašīnu – esmu viens no pēdējiem dinozauriem savā paaudzē.

Darba tapšanas process tad sanāk: ir korķa tāfele, piezīmes ar roku, rakstāmmašīna – un dators ir noslēdzošais?

Dators ir pēdējais. Dators arī ir ļoti svarīgs, jo, piemēram, “Hohmā” ir daudz datorgrafikas – kaut vai visas viltotās avīzes, tā arī ir mana datorgrafika. Bet tas ir pēdējais laboratorijas process, kurā viss savelkas kopā. Bet īstais darbs notiek stūrī ar visiem materiāliem, izgriezumiem, kolāžām – tā ir kā darbnīca, kur viss top.

Kā tu vari savienot to ar ikdienu? Rakstnieks taču ir pilna laika darbs.

Paldies, ļoti grūti! Tas ir kā tajā anekdotē: ““Kā jūs atrodat manas krūtis?” – “Ar grūtībām, ar grūtībām!”” Es turos tuvu literatūrai visās iespējamās dzīves darbībās. Tas man palīdz atrast režīmu, kurā man nav jāmaina identitāte. Tad to var.

Kas ir labas literatūras kritēriji?

Galvenais, lai laba literatūra piespiestu domāt. Ja literatūra domā manā vietā, tā nav laba literatūra. Labā literatūrā ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, labā literatūrā nekad nekas nav skaidrs. Labai literatūrai, bez šaubām, jābūt muzikālai, tai labi jāskan. Dzejas līdzekļiem prozā ir ļoti liela nozīme – tāpēc arī “Maskava–Gailīši” vai “Bailes un riebums Lasvegasā” ir vieni no, manuprāt, augstākajiem mūsdienu literatūras sasniegumiem – jo dzeja un proza tur strādā kopā, un izklausās vienkārši burvīgi.

Ja runājam par labu grāmatu – tai jābūt labi izdotai, tehniski un fiziski kvalitatīvai. Maketam jābūt labam, malām jābūt pietiekami platām, burtiem – labi salasāmiem. Ja es ieraugu grāmatu, kas izdota uz briesmīgā, baltā bezskābes printera papīra, uz “Data Copy” lapām, es tai neskaršos klāt, lai cik laba tā būtu.

Grāmata, tāpat kā viss pārējais šajā dzīvē, nedrīkst būt pretīga. Ja lieta ir pretīga, tad kāpēc lai es tādu gribētu savā dzīvē, kur jau tāpat riebeklību pilnīgi pietiek?

Tu redzi grāmatai vietu nākotnē?

Kad parādījās grāmatas, tad teica – viss, rokraksts ir miris! Gūtenbergs nogalinājis tradīciju. Jā, es saredzu vietu. Plānākas, bez šaubām, grāmatas var kļūt. Lai gan tajā pašā laikā, ja paskatās uz pēdējo gadu Bukera prēmijas laureātiem – mans mīļais Pols Osters vai jaunzēlandiešu Eleonora Katāne – tie taču visi ir tādi Prusta izmēra ķieģeļi! Nē, es domāju, ka galu galā literatūra diktē izmēru, nevis otrādi. Kas attiecas uz grāmatas vietu, tehnoloģiskais determinisms ir bijis vienmēr. Ņemšanās ap “Internets ir mūsu viss!” pāries, tas ir pirmais jūsmas vilnis – tas taču ļoti ātri ir noticis. Tas pāries. Cilvēki taču klausās skaņu plates. Mūsdienās daudz runā par internetu, bet saprot arī to, ka “Medium is the message”. Var jau būt, ka tas ir sevis mierinājums, bet, kad aizbraucu uz Londonas Grāmatu tirgu, ir sajūta, ka grāmatām ir ļoti liela nozīme. Ir svarīgi turēt lietas rokās.

Un tas nekur nepazudīs?

Nē, tas atradīs savu vietu. Ir svarīgi, lai medijs nekļūtu pašmērķīgs. Grāmata nav pašmērķis, tā ir brīnišķīgs civilizācijas sasniegums. Kā tehnoloģija tā ir ļoti tuvu perfekcijai. Jebkurš normāls inženieris pateiks – tehniski vienkāršākais risinājums ir arī labākais. Tehniski vienkāršākais uzvar! Grāmatai nav jālādē baterijas, to ir vieglāk šķirstīt, vienkāršāk uzglabāt – lai arī tā aizņem vairāk vietas. Ir žanri, kuri daudz labāk pielāgojas digitālajam formātam.

Piemēram?

Enciklopēdijas. Lai gan tas arī ir strīdīgi, atkal – vārdnīcām internets ir īstā vieta, bet ar enciklopēdijām ir nedaudz citādi. Pirmkārt, ar recenzējamību ir problēmas, ar precizitāti. Konversācijas vārdnīca ir uzticamāka nekā Vikipēdija. 

Vai “Nerten” arī ir literatūra?

Jā, “Nerten” izrāde ir stāstu krājums. Mēs radām “Nerten” materiālu ļoti literāri, tur strādā tā pati metodoloģija, kas ir grāmatās. Tas ir kopdarbs – kopā piedzīvot stāstus un tos stāstīt. Kolektīvs mākslas process, kas ir foršs un vajadzīgs, jo rakstīšana ir vientuļa nodarbe. Rakstīt ir vientuļi un tāpēc dažreiz grūti. Bet teātris ir grupas darbs, kolektīva darbs, un tāpēc arī tam ir sava vieta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti