"Man šķiet, ka viņš bija viens no tiem jaunajiem autoriem, kas kādā brīdī parādījās, un tur viņš arī palika. Kad Kikōne parādījās, es jau biju tajā stāvoklī, kur parādās jauns, brīnišķīgs dzejnieks, un tur viņš pazūd pēc gada, un tāpēc es nemaz necenšos viņiem pieķerties. Es biju ļoti priecīga, kad šis ārkārtīgi simpātiskais cilvēks turpināja būt un uzrasties visdīvainākajās vietās, darīt visdīvainākās lietas,” par savu iepazīšanos ar Kikōni stāsta rakstniece Ieva Melgalve.
"Man šķita, ka viņš vienkārši laiku pa laikam maģiski kaut kur uzradās un izdarīja kaut ko tādu, kas bija pilnīgi ārpus jebkā, ko cilvēki parasti dara šajā vietā, un šajā laikā tas vienkārši bija perfekti. Viņam piemita paradums gluži vienkārši atnākt un izdarīt kaut ko dīvainu,” turpina Melgalve.
"Tā viņš darīja, un, vēl jo vairāk, man šķiet, ka varēja nostāties Rīgas centrā uz jebkuru divu ielu krustojuma un pēc kaut kāda laika satikt Kikōni. Viņam bija tāda maģiska īpašība, ka viņš uzradās kaut kā vajadzīgajos brīžos, viņš it kā juta, kur viņam būtu jābūt. Man laikam ir arī kaut kā grūti atcerēties, kurš bija tas moments, kad viņš parādījās un es sapratu, ka šis cilvēks ir uz palikšanu,” bilst rakstnieks Svens Kuzmins, kurš kopā ar dzejnieku Aleksandru Zapoļu sastādījis Kikōnes darbu izlasi.
Kikōne savā emocionālajā gammā varēja būt gan ļoti dzēlīgs, ironisks, atklāts un kaut kādā ziņā provokatīvs, un tad ir viņa darbi, kuros viņš atklājas kā maigs, gādīgs, mīlošs, kā cilvēks, kuru daudz vairāk uzrunā pļava un mežs, nekā ielas un bulvāri.
"Man šķiet, ka tas kontrasts starp viņa dažādajiem režīmiem, viens no kuriem ir romantisks un smeldzīgs, otrs varbūt asprātīgs un jautrs, un vēl viens revolucionāri nikns, visas šīs trīs, un noteikti vēl vairāk, daudz, daudz vairāk lietas, tas, ka viņš kaut kā tik ļoti plaši aprakstīja gandrīz visu, ko viņš jūt, man liekas, tas ir tas, kas piešķir to milzīgo cilvēcību, vismaz daļēji viņa dzejoļiem,” vērtē Kuzmins. "Viņš nav no tiem autoriem, kuri, lūk, pievēršas tikai kādam vienam aspektam, un viss pārējais paliek dzīvei ārpus literatūras.”
Kuzmins uzskata, ka Kikōnes darba princips bijis tāds, kurā neviena sajūta un neviena ideja nepaliek nepierakstīta. Viss ir dzejas pierakstīšanas cienīgs.
"Es vairāk domāju, ka viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas ļoti mērķtiecīgi ārkārtīgi ilgā laika posmā darīja to, ko lielākā daļa no mums ir darījuši labi, ja nu, teiksim, pusgadu, gadu. Proti, uztver pilnīgi visu, ko pieredz, galvenokārt un primāri kā materiālu dzejai, un faktiski ne tik daudz, ka viņš uzskatīja par pierakstīšanas vērtu, bet, tieši otrādi, ka
viņš uzskatīja visu par materiālu un ka viņš ļoti alkatīgi rakās pēc šī materiāla, kas viss pārtapis dzejā,” atzīst Melgalve.
"Reizēm, godīgi sakot, mani no sirds kaitināja tas, ka es ar viņu runāju vai, teiksim, kaut kur mēs ar viņu sēžam uz balkona vai ka viņš ieveļas ciemos, vai sarunājas ar savu krustdēlu, kurš gan vēl neprot runāt, bet tas, protams, nav svarīgi, un es zinu, ka tas viss nonāks agrāk vai vēlāk kādā dzejolī. Es neteikšu, ka es nebūtu bijusi greizsirdīga nemaz par šo elementu,” atzīst Melgalve.
Kuzmins norāda, ka jau literārās nometnes "Aicinājums” laikā bijis skaidrs, ka Kikōne nevis būs dzejnieks, bet ir dzejnieks.
""Aicinājuma” nometnēs tas bija viens no pirmajiem iespaidiem, ka, lūk, mēs visi vēl esam tādi diezgan pajēli jauni tipiņi, no kuriem varbūt kaut kādā brīdī kaut kas tur izšķilsies un kaut kas sanāks. Viņš nāca gatavs, tur bija skaidrs, ka nevis būs dzejnieks, bet ir dzejnieks.
Viņš jau atnāca, un viņam jau bija tas profesionālais kretīnisms, droši vien no turienes arī ir tas, ka nav nekā tāda, kas nebūtu materiāls dzejai,” uzskata Kuzmins.
Kikōne (Edgars Mednis) ir dzimis Rīgā 1984. gadā, audzis latgaliešu ģimenē, mācījies Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, ar izcilību absolvējis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, pēc tam uzsācis jūrnieka karjeru.
Taču visām pieminētajām dzīves norisēm caurvijas Kikōnes dzeja – ideju izklāstā nepiekāpīga un ar tik augstu poētikas kvalitāti, ar kādu varēja lepoties vien retais divtūkstošo gadu pirmās puses jaunais autors. Viņa darbi bija lasāmi žurnālā "Luna”, laikrakstos "Kultūras Forums” un "Latvietis Latvijā”, kā arī antoloģijā "Latviešu / krievu dzeja”.
2006. gadā Kikōne aiziet mūžībā, satricinot savu domubiedru pulku. Tagad, pateicoties izdevniecības „Orbīta” veidotajai „Bibliotēkas” sērijai, tie, cerams, papildināsies. Dzejnieka pseidonīms "Kikōne” tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "Melnais stārķis”. Viņa darbu izlasi "Jūs kavējaties” pirmdien, 18. februārī, pulksten 19 atklās Latvijas Ugunsdzēsības muzejā.
