Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Grāmatu stāsti” Liega Piešiņa sarunājas ar romāna autoru Andri Akmentiņu.
Liega Piešiņa: Kā un cik ilgi tu meklēji Ezeriņu?
Andris Akmentiņš: Ezeriņu es meklēju divus gadus. Tas ir jauks virsraksts, par to var ironizēt, man liekas, tas bija Vācieša dzejolis, ka šausmīgi daudz tagad sadzimis meklētāju un atrast būtu pļauka profesijai. Informācija par Ezeriņu ir diezgan sarežģīta, plāna un robaina, jo Ezeriņam bija dažādi dzīves posmi. Bija viens brīdis, kad viņš saņēmās: “Nu, labi, lai tad draugiem paliek par atmiņu kaut kas,” tad viņš mēģināja kaut ko apkopot. Bet viņš raisījās vaļā, jo bija arī tādi vājuma brīži, kad viņš sevi ne par ko lielu neuzskatīja, pārsvarā jau viņš bija kautrīgs cilvēks. Tā ka “jūra ir līdz ceļiem”, arī reizēm bija, protams, bet tas mainījās diezgan strauji. Tad, kad “jūra līdz ceļiem”, viņš veidoja nākamo dzejoļu krājumu, atkal pārveidoja, kā grāmatā es to mēģināju aprakstīt –
kad viņš redz jaunu grāmatu, atkal pārveido secību, atkal pārraksta dzejoļus, un daži pamazām pārvēršas par novelēm; tāda nepārtraukta radošā grāmatvedība.
Es sāku ar Rakstniecības un mūzikas muzeju, tad pārcēlos uz Madonas novadpētniecības un mākslas muzeju, tad uz Misiņa bibliotēku, tad uz Valmieras muzeju, un visur pretī bija draugi un Ezeriņa mīļotāji. Ezeriņam, šim nopietnajam šķelmim, vienmēr ir pretpoli apkārt, viņš ir tāds pretpolu krājējs, kā viņš arī sevi dzejolī nosauca: “es Dieviņa velniņš”.
Un tad, protams, ir tā kopēšana un ielīmēšana – vai kā latviski saka. Tās ziņas man arī bija stipri jārevidē, un kaut kur es intuitīvi ļoti daudz nepiekritu tam, kas ir sarakstīts. Piemēram, tā pirmā lieta, ko vienmēr piemin, ka viņam ir rados Alunāns. Bet dzimtas rakstos nekas tāds neatrodas. Mēs gan ar Ezeriņu esam ļoti attāli radinieki, tur mammas otrās pakāpes māsīcas vīra brālēns ir Ezeriņš, bet, kā man vecāmamma reiz teica, tad jau Latvijā visi būtu radinieki.
Es domāju, ka lielā mērā divas lietas – publikas pieprasījums un honorāri – noteica šo Ezeriņa novelismu.
Viņš tomēr pamatā sevi uzskatīja par dzejnieku un arī noveles rakstīja kā dzejnieks: domājot par fonētiku, ritmiku.
Tāpēc arī varbūt tā noskaņa ir tik skaista, un tajā formātā viņš vienkārši vislabāk pats atvērās.
Un līdz tam viņam ir ļoti daudz tādu “spieķu”, viņš tulko, viņš aizraujas ar Vaildu, un Vailds viņam dzīvē ilgi diezgan pamatīgi ir sekojis – un tad viņš pamazām atklāj sevi. “Meklējot Ezeriņu”, jo Ezeriņš to dara – Ezeriņš meklē Ezeriņu. No otras puses, tur ir tāda baigā aizsardzība: Akmentiņš jau arī meklē. Un es tomēr grāmatas beigās atzīstu, ka, manuprāt, tas ir Akmentiņš ar Ezeriņa datiem, Ezeriņa situācijā, un īstais Ezeriņš ir vēl kaut kur. Pēcvārdā tas ir rakstīts:
ja Ezeriņš saprastu, ka kāds tagad viņu ir nolasījis šādi, viņš noteikti mēģinātu dzīvē izdarīt kaut ko tādu, lai atšķirtos.
Kāpēc mēs īsti Ezeriņu kā dzejnieku nepazīstam?
Mēs viņu mīlam kā cilvēku. Gribēju “savilkt kopā” arī dzejnieku ar jaunības pantiem, kas ir daudz citēti grāmatā, ar novelēm un ar sapni par romānu, kurš trīs gadus tika rakstīts un netika pabeigts (tādā ziņā man divos gados ir kaut kas tomēr izdevies). Tas iemesls varētu būt tāds, ka Ezeriņš dzejā emocionāli tā neatveras kā novelēs, viņš kaut ko stilizē. Tā dzeja nostrādā priekš Ezeriņa mīlētāja – tanī brīdī, kad mīlētājs zina kontekstu. Piemēram: “Kļava pāri savām ēnām, kur bija šūpulis mazam zēnam.” Kamēr tu nezini, ka viņš ir ģimenē redzējis vēl trīs bērnus mazus piedzimstam un nomirstam, un nesaproti, ka “kļava pāri savām ēnām” ir arī tikpat labi cilvēks ar savu tumšo pusi un šūpulis – tā savu dzimto māju zaudēšana... Bet viņus nevar tādā veidā izlobīt, bez šīs informācijas dzejoļi ir askētiski. Tad, kad tu sāc redzēt to kopainu, – tad tur var tikai pabrīnīties!
Protams, apakšā bija jābūt milzīgam darbam, ko tu izdarīji, jo citādi tās rindas liekas banālas...
Jā, varētu pat teikt, ka plakātiskas. Ir daži dzejoļi, kuri atveras. Ir tādi dziesminieka Palaidņa dzejoļi, piemēram: “Kad būs beidzot zemē sisti, saskaņā ar melno listi, visi paliks čisti komunisti.”
To padomju represīvo aparātu un to, kas no tā izriet, četrās rindās pienaglot – meistars!
Un tad ir dažādi ietekmju dzejoļi. Dacei Zvirgzdiņai, kura man ļoti palīdzēja grāmatas tapšanas laikā, ir šī 1988. gadā izdotā Ezeriņa dzejas izlase. Tur vēl ir jautājums par variantiem: ja dzejolim 14 gadu laikā ir 20 varianti, tad kuru mēs pieņemam?
Ko, pētot Ezeriņu, tu atklāji par sevi?
Es nedaudz salīdzinu mūsu dzīves modeļus. Daudz kur Ezeriņš kalpo kā negatīvais piemērs – ar to, kā viņam gāja tieši attiecībās. Un es vēl grāmatā esmu atveidojis diezgan maigu versiju. Tā ir tā atšķirība: tagad, kad esmu to uzrakstījis, skaidrs, ka man jāmeklē cits modelis, kā sadzīvot ar šo pasauli, temperamentu un kautrību, ka tas drusciņ par daudz izsmeļ tos cilvēkus, kas piedalās šajā modelī. Un tad šī blociņa rakstīšana – kaut kādi teikumi, kas Ezeriņam bija, viņš šausmīgi lepojās, ka viņam ir tāda krātuve; viņš jau būtībā bija labs reklāmists. Viņš tiešām regulāri dīc naudu, rāda šīs piezīmju grāmatiņas: lūk, viņš krāj materiālu. Un nav tā materiāla “Misiņos”, nesanāk tur trīs gadi darbam pie romāna! Godprātīgi pasaku: šitik daudz es esmu apkopojis Ezeriņa pamatstāstu, bet tad nākamie tur var rakt un minēt, vai viņš iznīdēja negatavu versiju, vai vienkārši bija citi darbi, noveles un tulkojumi, kas bija “jārauj”. Varbūt arī tas sākums ir pārsvītrots zili melns pa tiem trim gadiem, bet tālāk netiek, jo jūt, ka kaut kā nepatīk. Kaut gan Ezeriņam nebija problēmu ar lielajiem formātiem, jo ir garās noveles, kurās skaidri redzams, ka pilnīgi mierīgi varētu rakstīt arī tādas lietas.
Tavā tuvumā ir skolotāji – iepriekšējais darbs sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” bija “Skolotāji”, un arī šeit Jānis Ezeriņš kā skolotājs.
Es gribēju mukt prom no skolotājiem, bet problēma ir tā, ka Ezeriņam skolas gadi ir deviņi spēcīgi gadi un tos apzīmēt tikai ar pirmo mēnešu izmisuma citātu, kas ir tik spožs, ka aizēno visu: ka lauku skolotājs jau ir tāds noderīgs muļķis... To nevar “piekarināt” visiem šiem gadiem, kas bija ļoti daudzveidīgi un dažādi, bet tā slodze ir par lielu: līdzīgi kā man bija reklāmas gados, kad pēc aģentūras mājās kaut ko mēģināju rakstīt. Tās ir divas dzīves, un viņam arī bija. Pat divas trešdaļas grāmatas faktiski ir laiks, kad Ezeriņš atceras bērnību, semināru un strādā – to vienkārši nevarēja apiet, jo tā bija tāda līdz šim neaprakstīta lapa. Katram rakstniekam ir sava situācija, piemēram, nevar pārmest Ingai Gailei, ka viņa tagad ir pievērsusies seksualitātei, jo turpat blakus par Ivandi Kaiju jau ir biogrāfiski precīza grāmata.
Savukārt man vispār bija iedomāta pilnīgi cita grāmata (tagad viņu rakstu bez Ezeriņa), bet to es “atsitu” nost, jo sapratu, ka nav pamatstāsta par Jāni.
Neviens nav uzrakstījis romānu par romāna nepabeigšanu.
Vai tu varētu rakstīt noveles?
Nu, man nesanāk tik labi kā Ezeriņam, es mēģināju grāmatā dažas iekļaut. Bija viens posms, kad es tā darīju – būtībā desmit lapaspušu teksts, un izveidojās tāds stāsts vai novele. Mūsdienās jau šie žanri diezgan brīvi “staigā”. Var pat būt tā, ka es zinu, ka ir stāsts, ko es nevaru pabeigt, tādi fragmentiņi, ko es 10–15 gadus esmu nēsājis riņķī. Ezeriņam ir līdzīgi – piezīmes par “Joču pirti” ir stipri pirms laika, kad novele tika uzrakstīta, tur ir iegātnīši kā dzejoļi, un tad “Joču pirts” kā novele. Būtu vēl kādu mēnesi “Misiņos” jāsvīst, un tad varētu pateikt precīzi, man likās, ka apmēram pieci gadi ir tajā novelē pavadīti. Vēl, protams, ir citām tēmām paralēli skrejceļi.
Pašlaik jau man arī ir līdzīgi – ir rezerves stāsti. Zinu, ka kādreiz tos uzrakstīšu, bet ir kāda detaļa, kas laikam vēl jāpiedzīvo un jāierauga.
Nestrādāju par rakstnieku visu laiku, pa vidu vajag arī padzīvot, lai kaut ko uzrakstītu.
Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Grāmatu stāsti”.
