Taujāti par savu pirmo sastapšanos ar Eliota daiļradi, Ieva Lešinska un Kārlis Vērdiņš to atminas zibenīgi. Lešinska pie Eliota esot nonākusi caur citu dzejnieku – Ezru Paundu. "Kaut kā biju ielasījusies Ezrā Paundā. Man bija tāda sajūta, ka viņš man izskrāpē no galvas visas vecās idejas par to, kas ir dzeja, kādai dzejai ir jābūt un tā tālāk. Tad es, protams, sāku lasīt tos autorus, kurus viņš man ieteica. Viens no tiem bija Eliots. Drīz vien pēc tam vai šī procesa ietvaros es runāju ar Juri Kronbergu un viņš teica: "Paklausies, tu taču varētu atdzejot "The Waste Land"." Es sacīju: "Es? Nē, es jau nu gan to nevaru!" Bet viņš mani kaut kā satricināja un es ķēros klāt. Apmēram gadu es dzīvoju ar "Nīko zemi"," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Lešinska. Starp citu, 1990. gadā žurnālā "Avots" poēmu publicēja ar nosaukumu "Izpostītā zeme", bet tulkojumu "Nīkā zeme" Lešinska kopā ar dzejnieku, tulkotāju un atdzejotāju Uldi Bērziņu piemeklēja pēcāk.
Savukārt Kārlis Vērdiņš Eliota dzejā ielasījās 1998. gadā, kad vēl studēja žurnālistos. Raug, kā tas notika. "Es "Jāņa Rozes" grāmatnīcā uz Barona ielas nopirku Eliota kopotās dzejas angļu valodā. Es to uzskatu par likteņa pirkstu, likteņa zīmi, jo tobrīd "Rozē" principā netirgoja ārzemju dzejas grāmatas, tā bija brīnumainā kārtā tur gadījusies. Es atdzejoju dažus dzejolīšus. Tie vispār bija mani pirmie atdzejojumi mūžā. Es gribēju sākt šo arodu, mani tas valdzināja, vilināja. Pirmos atdzejojumus iedevu savai angļu valodas pasniedzējai žurnālistos, kura man ieteica vērsties pie Janīnas Kursītes. Kursīte izlasīja šos atdzejojumus un pa taisno tos aiznesa uz "Karogu". Paldies viņai par to! Tad man bija atdzejas publikācija. 1999. gadā es satiku Ievu, jo Ieva recenzēja manu atdzejojumus jauno autoru seminārā, kur es pieteicos tieši ar Eliota atdzejojumiem. Sākās mana un Ievas sadarbība, respektīvi, viņa sāka mani mentorēt un dot grāmatas. Man bija iespēja uzrakstīt bakalaura darbu par Eliota dzeju Kultūras akadēmijā. Kopš tā laika mēs esam šādi Eliota sazvērnieki mazdrusciņ," teic Vērdiņš.
Kopš brīža, kad sākās sarunas par Eliota atdzeju kopu latviešu valodā, un dienu, kad tā laista klajā, pagāja divdesmit ar astīti gadi, atklāj Ieva Lešinska. Protams, neba viņi pirmie, kas vispār ķērušies pie Eliota atdzejas, atzīmē šī autora publikāciju vēsturē zinošais Kārlis Vērdiņš. Pārcilājot tās, viņš piebilst, ka Eliots tādā neredzamā formātā ir parādījies šur un tur – piemēram, periodikā, angļu dzejas antoloģijā –, bet "Neputna" izdotā "Dzejas izlase" ir pirmā latviešu grāmata ar Eliota vārdu uz vāka.
Grāmatā vienuviet esot visa bagātība, ko parasti iekļauj Eliota dzejas krājumos. Šī kopa vēsturiski ir izveidojusies tā kā tāds stalaktīts, salīdzina Vērdiņš.
Pēc Eliota sievas nāves kļuva pieejams daudz plašāks dzejnieka mantojums, norāda Lešinska, un, kaut gan mūslaikos ir sapublicēts pulka vairāk Eliota rindu, tomēr tie dzejoļi, kas ir mūsu valodā lasāmajā krājumā un visās citās ierastajās autora izlasēs, viņasprāt, ir tie labākie un vērtīgākie.
Vai Eliota dzeju maz var lasīt, neņemot vērā daudzās atsauces, piezīmes? Jā un nē, atbild Lešinska. "Man šķiet, ka jebkuru dzejoli vajag varēt lasīt kā dzejoli un tas atteicas arī uz Eliotu. No otras puses, tās atsauces ir svarīgas. Vispār tā ir tāda tradīcija, it īpaši angļu dzejā, ka notiek saruna ar iepriekšējām paaudzēm. Eliots pats ir teicis, ka jebkurš mākslas darbs izmaina visus iepriekšējos, kas ir bijuši, vai atteicas uz tiem kaut kādā veidā, un viņam tas ir ļoti raksturīgi, protams. Ja seko šīm atsaucēm (tas atteicas ne tikai uz Eliotu, bet arī uz Paundu, Džoisu un veselu virkni), tad tie dzejoļi kļūst par vārtiem uz daudzām un dažādām pasaulēm un katrā ziņā vairo neironu sinapses galvā.
Ja grib iegūt vismaz kaut kādu priekšstatu par angļu, amerikāņu dzejas vēsturi, tad der lasīt tieši Eliotu."
