Par krājuma jaunieguvumu – Jāņa Jaunsudrabiņa gleznu – muzeja "Rīgas jūgendstila centrs" projektu vadītājs Dzintars Gilba stāsta: "Tas ir 1910. gadā tapis darbiņš "Meža pļava". Kā apstiprina arī galeriju īpašnieki, agrīnā perioda darbi ir liels retums, jo tie atrodas galvenokārt muzejos un privātkolekcijās un laukā neko daudz īpaši neparādās."
Eļļas tehnikā darinātā glezna ir izmēros neliela, autors tajā krāsās apdzejo vienu no skaistajiem Latvijas dabas stūrīšiem. Darba tapšanas laikā Jaunsudrabiņš jau ir beidzis mākslas studijas Rīgā, sarīkojis savu pirmo izstādi, papildinājis zināšanas mākslas studijās Minhenē un Berlīnē un aktīvi pievērsies rakstniecībai.
"Viņš bija divu mūzu savaldzināts, un tad viņš gan dzejoja ar otu, gan gleznoja ar vārdiem, vārdu sakot, viņš bija gan literāts, gan gleznotājs.
Bet sākums arī ir interesants, kā Jaunsudrabiņš bija nokļuvis līdz interesei par mākslu vispār. Viņš bija beidzis Zemkopības skolu un strādājis vairākās muižās par muižas pārvaldnieku. Smuku muižā strādājot, viņš bija ieraudzījis žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" Rozentāla un Purvīša darbu reprodukcijas, kuru iespaidā viņam pašam ir modusies vēlme mācīties gleznot. Tā viņš atstāj pārvaldnieka darbu muižā un dodas uz Rīgu, sāk mācīties Blūma mākslas skolā, pēc tam arī pie Rozentāla studijā privāti. Viņa daiļrades veidošanās agrīnais periods sakrīt ar to laiku, ko mēdz saukt arī par jūgendstilu. Ar 20. gadsimta sākumu," skaidro Gilba.
Jāņa Jaunsudrabiņa mūža kopējais veikums neapšaubāmi pieder mūsu zelta klasikai, ne velti Latvijas Kultūras kanonā tas vienlīdz izcelts gan literatūras, gan mākslas jomā. Par visaugstāko lidojumu viņa daiļradē literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis uzskata triloģiju "Aija" un abas bērnības atmiņu grāmatas – "Balto grāmatu" un "Zaļo grāmatu":
"Laikam jau jāsaka, ka mūsu klasiskās literatūras izcilākais romāns ir Jāņa Jaunsudrabiņa "Aija". Gan psiholoģiskā tēlojuma pārliecinātības ziņā, gan vides atainojuma ziņā, gan dažādu latvisko tipu atspoguļojuma ziņā.
Noteikti "Aija" vēl jāpiemin arī tāpēc, ka tajā parādās Jaunsudrabiņam raksturīga īpatnība – sievietes un vīrieša attiecību komplicētība. Jaunsudrabiņš šajā ziņā ir ļoti smalks psihologs, dažbrīd pat ļoti nežēlīgs. Līdzīgi viņš atklājas arī savos vēlākajos romānos."
Jaunsudrabiņa darbi dažādos laikos un arī šodien piesaista citu mūzu kalpus. Pēc triloģijas "Aija" motīviem tapušas gan teātra izrādes, gan spēlfilmas, pēc romāna "Jaunsaimnieks un velns" motīviem populārā televīzijas filma "Saldā indes garša", dziesmās pārtapuši arī viņa dzejoļi.
"Kā sniegi kalnu galotnēs" ir visvairāk komponētais Jaunsudrabiņa dzejolis, tas iedvesmojis vismaz piecus komponistus, viņu vidū arī Raimondu Paulu. Tāpat koru repertuārā populāra ir "Nāru dziesma" un vēl citas kompozīcijas ar klasiķa vārdiem. Bet visplašāk tautā ir zināma vēl kāda cita dziesma, kuras vārdu autors arī, izrādās, ir Jaunsudrabiņš, un tā ir "Nodzisa vakara blāzma".
Dziesmai dzeja nāk no Jaunsudrabiņa garstāsta "Vēja ziedi", kuru Viesturs Vecgrāvis vērtē kā vienu no izcilākajiem mūsu impresionistiskās prozas paraugiem. Tāpat viņš izceļ Jaunsudrabiņa kā tulkotāja veikumu, arī viņa esejista talantu. Jo īpaši eseju "Piemini Latviju", ko viņš uzrakstīja jau emigrācijā un ko Latvijā pirmo reizi publicēja tikai 1988. gadā.
Latvijas Radio fonotēka glabā paša autora balss ierakstu, kurā viņš lasa esejas fragmentus, ieraksts veikts 50. gadu nogalē Vācijā.
"Piemini Latviju! Ar šiem vārdiem sasveicinies, ar tiem atvadies, tiekoties ar tautiešiem jebkurā pasaules daļā. Turi Latviju dziļi ieslēgtu savā sirdī, turi to kā lielāko dārgumu, ko nedrīkst pazaudēt. Jo zaudējis Latviju, tu zudīsi pats,"
esejā raksta Jaunsudrabiņš.
Šogad septembrī apritēs 25 gadi, kopš Jaunsudrabiņš pārapbedīts Latvijā un atdusas Neretā līdzās saviem tuviniekiem.
Rīgas Jūgendstila muzejā no 25. augusta līdz 25. septembrim, pieminot viņa 145. jubileju, būs apskatāms muzeja jaunieguvums – glezna "Meža pļava".
