Labrīt

Swedbank galvenā ekonomiste Latvijā: Ekonomikas izaugsme Latvijā būs mērena - 2,4% līmenī

Labrīt

Ilga Šuplinska: Jaunā studiju programma mainīs tradicionālo pieeju pedagogu domāšanā

Dace Rukšāne romānā "Krieva āda" vēsta par Hruščova laiku Latvijā

Daces Rukšānes «Krieva āda» – romāns gandrīz visām maņām

Par dzīvi Hruščova laika Latvijā un divu sieviešu – mātes un meitas – likteņiem vēsta jaunais Daces Rukšānes romāns “Krieva āda”. Autore to velta saviem vecākiem un vecvecākiem, kuru aktīvākie dzīves gadi aizritēja šajā laikā.

Lai atainotu laika garu pēc iespējas precīzāk, rakstniece veikusi ļoti rūpīgu izpēti, strādājot gan ar arhīvu materiāliem, gan intervējot cilvēkus.

Rezultāts ir grāmata par ļoti spēcīgām emocijām un liktenīgām izvēlēm, par kurām ir jāatbild arī tad, ja atbildes ir ļoti grūtas. Un vēl – grāmatā ļoti svarīga loma ir smaržām. Bieži vien tieši tās nosaka vai izmaina cilvēku likteņus.

“Vitālija āda ir viegli iedegusi, samtaini gluda, un tā smaržo pēc vaskotiem zābakiem, zirga kakla un tabakas. Tā smaržo tik līdzīgi manām “Chanel” smaržām “Cuir de Russie” – “Krievijas āda”. Krievijas āda. Krieva āda. Mans krievs.” – Tas ir Daces Rukšānes grāmatas fragments, kurā notvertas varones Emīlijas izjūtas.

Emīlija un Meldra – māte un meita – ir galvenie tēli grāmatā, kuru dzīve norit pagājušā gadsimta 50.-60. gados Padomju Latvijā.

Emīlija ir daudz cietusi no okupācijas režīma, bet par viņas dzīves liktenīgo mīlestību kļūst krievs Vitālijs. To nespēj pieņemt meita Meldra un vēl citi Emīlijai tuvi cilvēki, jo krievi viņiem simbolizē okupācijas režīmu.

Par šādām grūti salabojamām plaisām vistuvāko cilvēku attiecībās, par lielām kaislībām un to, ka dzīve beigu beigās pati visu saliek pa vietām – ir arī stāsts Daces Rukšānes jaunajā romānā. Daži motīvi ir arī ļoti personiski.

Dace Rukšāne stāsta: “Šī tēma man ir svarīga vairāku iemeslu dēļ. Viens tas, ka manai mammai tētis ir krievs. Un es pati jaunībā, 16 gados, samīlējos krievā, bet tā pilnīgi platoniski. Tas bija Kaukāza nometnē, kāpjot kalnos. Un tad, kad es atbraucu atpakaļ uz Latviju, es to pateicu savai labākajai draudzenei, un viņa pārstāja ar mani draudzēties.

Tā man bija liela trauma, jo es nesapratu, kā tā var šķirot. Manā ģimenē tā nebija pieņemts. Līdz ar to man bija svarīgi iziet cauri arī šīm lietām.”

Savukārt tas, ka pats okupācijas režīms cilvēkiem bija ienīstams, autorei ir ļoti labi saprotams, un savā romānā tā izpausmes viņa atklāj gana nesaudzīgi. Darbība notiek Liepājā un tās apkārtnē, kur dzīvoja viņas mamma un vecāmamma.

“Tā bija Liepāja, kur nāca tās armijas daļas iekšā un kas ļoti degradēja to vidi ap sevi, un kur nebija tas labākais piemērs, kur skatīties, kādiem ir jābūt citu tautu pārstāvjiem,” skaidro autore.

Romānu Dace Rukšāne arī veltījusi saviem vecākiem un vecvecākiem, kuru jaunība noritēja aprakstītajā laikā.

Romāna pamatā ir ļoti rūpīgs izpētes darbs, strādājot ar arhīvu materiāliem un intervējot cilvēkus, tostarp savu mammu, viņas draudzenes un paziņas.

Dace Rukšāne atceras: “Pirms sāku rakstīt šo grāmatu, es domāju – nu jāraksta par Hruščova laikiem, jāizlasa Hruščova biogrāfija. Lasu Hruščova biogrāfiju, saprotu – nē, bez Staļina biogrāfijas šito nevar rakstīt, jāizlasa vēl Staļina biogrāfija.

Staļins manā grāmatā nomirst kādā desmitajā lappusē.

Tad es arī izzināju, kādu mūziku tajos laikos klausījās, kādas filmas skatījās, ko veikalos varēja un ko nevarēja dabūt. Tad es visu saskaņoju ar periodikas izdevumiem, lai sakristu visi laiki. Tā kā tam visam ir pamatīgs darbiņš apakšā. Grāmata ir balstīta uz vēsturiskiem pamatiem, bet valda tajā emocijas.”

Daces Rukšānes darbos allaž raksturīgi putnu tēli, un tā tas ir arī šoreiz, kad kā svarīgs simbols kalpo viens no spēcīgākajiem putniem – jūras ērglis.

Ne mazāk zīmīga un simboliska nozīme ir vēl vienam tēlam, kas savukārt atspoguļo rakstnieces pēdējo piecu gadu aizraušanos, un tās ir smaržas:

“Tas sasaucas ar manu hobiju,” atklāj Rukšāne. “Es brīvajā laikā nodarbojos ar smaržu pētīšanu, lasīšanu par smaržām un smaržu paraudziņu pasūtīšanu. Un līdz ar to – tā bija tāda viena no manām dzīves sastāvdaļām, ko es ieliku šajā romānā. Un man jau vienmēr kopš bērnības ir bijusi ļoti svarīga smarža. Visam. Cilvēkiem it īpaši.

Kas rada to it kā netveramo smaržu vai aromātu, to mākoni, kas tev apkārt ir.”

Kā caurviju motīvs romānā ir gluži reālas, leģendāras “Chanel” firmas smaržas “Krievijas āda”, kuru aromātu dievina Emīlija, bet viņas meitai Meldrai tās ož pēc veca šķūņa, kurā apgāzies ziepju spainis.

Tas ir romāns gandrīz visiem jutekļiem – tā par Daces Rukšānes jaunāko veikumu saka vēsturniece, žurnāliste Inita Saulīte-Zandere. Viņas vērtējumā – autorei lieliski izdevies uzburt Hruščova laika atmosfēru Latvijā un cilvēku izjūtas šajā laikā.

Inita Zandere-Saulīte uzsver: “Tas par ko es apbrīnoju Daci, ir tas, ka viņa pavisam vienkāršiem vārdiem, bez patosa, bez liekiem izskaistinājumiem vai pārspīlēta dramatisma uzbur tā laika, tātad 50., 60. gadu sajūtu. To milzīgo bezcerību, to bezjēdzīgumu, kurā vienalga cilvēkiem bija jādzīvo.

Un tā viena sajūta ir, ka - paldies Dievam - man nav nācies dzīvot 50.-60. gadu Latvijā, jo tas laiks tiešām bija baiss. Man kā vēsturniecei ļoti patika tas, kā Dace ar tādiem it kā sadzīviskiem sīkumiem ļauj mums uzzināt dažādas vēstures detaļas par to laiku. Tās līdakas ar majonēzes rakstiem un mazgāšanās bļodā, un visi tie sīkumi, kas, manuprāt, labā literatūrā ir ļoti nepieciešami, jo tas tiešām piešķir to laika sajūtu, laika garšu. Mēs varam atbildēt uz jautājumu, kā bija tolaik. Kā bija tolaik dzīvot mūsu mammām, vecmāmiņām, vecvecmāmiņām. Un, manuprāt, tas ir ļoti būtiski, jo es jau no bērnības atceros, ka bieži vien bija klusums [atbildē] uz kaut kādiem jautājumiem – nu ko gan tu mazais vispār vari zināt un saprast par dzīvi, jo, protams, arī es nezināju, kā viņiem tajā laikā ir bijis dzīvot.

Un tas, par ko man lika domāt šis romāns – tas bija kā atgādinājums par to, ka mēs nekad nevaram zināt, kā mēs rīkotos tādā vai citādā situācijā, dzīvojot tajā laikā.

Un tas, manuprāt, arī labs atgādinājums mūsdienu cilvēkiem par to, ka, pirms nosodīt otru, kura rīcību varbūt mēs nesaprotam, ir vērts padomāt, ka tu nekad nevari zināt, kā tu rīkotos, nokļūstot viņa vietā. Kādas izvēles tu izdarītu.”

Kā vēl piebilst literāte Gundega Blumberga – Daces Rukšānes spēks ir jūtu pilnestīgumā. Un arī šoreiz viņas varonēm pustoņi nav iespējami, jūtās viņas metas kā atvarā, pat zinot, ka iespējams zaudējums.

Grāmatas atvēršanas svētkus svinēs 22. janvārī “Birojnīcā”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Literatūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti