Lūgts raksturot savu sajūtu par laiku, ko piedzīvojam, Eduards Aivars Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" teic: "Laiks ir īpatnējs. Liekas, ka kaut kādā mērā esmu arī laika mašīnā, jo ir tās 30 gadu sajūtas atpakaļ. Atšķirība ir tā, ka šeit, ja tu aizej uz mītiņu, tevi nepaņem ciet. Bet tāda privilēģija kā skatīties no malas – tā zūd. Tāpēc arī, vienalga, kaut vai feisbukā tas karodziņš, nevis balodis (manā gadījumā). Jābūt tajā vienā pusē. [..]." Viņš atklāj, ka seko līdzi mākslinieku paustām domām un saglabā pārliecību, ka cilvēki tomēr var mainīties.
Ja par dzeju – tā rodas arī paralēli karam, vismaz Eduardam Aivaram. "Varbūt, ka mans gadījums ir individuāls, jo esmu dzirdējis, ka citiem nekas nerodas. Tā ir tāda kā atspere, kas ir palaista vaļā. Padomju laikā bija daudz tādu dzejoļu un bija arī Ēzopa valodā, arī pa tiešo par Vjetnamu, Afganistānu. [..]," stāsta dzejnieks,
"Reizēm ir tāds pacēlums, kas nav adekvāts, un tas mijas ar izmisumu. Tā ir ļoti dīvaina situācija, bet manā gadījumā tas arī dzemdē tekstus.
Es apzināti izvairos no liela daudzuma metaforām, bet jābūt arī drusku uzstājīgākiem, varbūt plakātiskākiem. Man ir sajūta, ka šobrīd vajag tā."
"Kultūras rondo" dzejoļus no kopas "Ārpus saprašanas" lasa pats autors. Lūk, viens dzejolis no šī cikla:
XV
