Karogi par īpašu sirdslietu Anitai Gailišai kļuva jau pašā darba gaitu sākumā vēl padomju laikā. Tieši tie bija paši pirmie, ar ko viņa sāka iepazīt muzeja krājumu. Viņa atceras: "Mana darba audzinātāja, bijusī muzeja direktore Klāra Radziņa aizveda uz vienu glabātavu un teica – darīsim konkrētu darbu, pārbaudīsim karogu kolekciju!
Es pirmo reizi iegāju krātuvē, skatījos uz karogiem – plaukts pēc plaukta, skaisti, grezni, ar emblēmām.
Tas bija padomju laiks, bet es ieraugu Latvijas karogu, mazliet saspringstu un domāju – te nu gan ir vēsture! Tā kaut kā aizgāja. Un jo tu vairāk skaties tos priekšmetus, jo tu aizraujies, un izrādās, ka karogu pētniecība ir īsts detektīvdarbs."
Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs glabā senākos karogus Latvijā, un ar tiem arī sākas grāmatas stāsts, pats senākais ir Rīgas pilsētas kājnieku sardzes rotas karogs no 1676. gada. Anita Gailiša stāsta: "Karoga relikvija, lūk, mums šāda – tas ir ļoti fragmentāri saglabājies, bet, atšifrējot karoga labo un kreiso pusi, mēs visu redzam, kas tur ir. Uz karoga ir attēlots Rīgas ģerbonis, tātad piederības simbols Rīgai, tālāk mēs atrodam, ka tas ir ar militāru simboliku – labajā pusē mēs redzam zemeslodi, kam pāri bruņinieka roka ar zobenu."
Karogi grāmatā izkārtoti pēc hronoloģiski tematiskā principa, tā sākas ar Zviedrijas virsvaras laikiem Latvijā, 17. gadsimtu, un noslēdzas ar mūsu dienām, kopumā tā aptver piecus gadsimtus. Karogi ar savu tematiku, krāsām un devīzēm ļoti labi atspoguļo savu laiku.
Tie ir arī ļoti īpašas piederības zīmes, tāpēc tie bieži vien izpelnās arī ļoti emocionālu attieksmi, tos mīl un nīst, tos godina un aizliedz, par īpaši jutīgu simbolu tie kļūst dažādos laikmetu griežos. Anita Gailiša turpina:
"Karogi ir vieni no emocionālākajiem simboliem. Tie ir pamanāmi, tos lieto gājienos, svētkos, tādējādi tie iziet caur katra cilvēka emocijām.
Vieni ierauga kādu karogu, viņi ir nikni, citi turpretī, to ieraugot, priecājas. Ir laiki, kad iepriekšējā perioda karogus vairs nedrīkst lietot atklāti, bet tad notiek karogu glabāšana, slēpšana, pēc tam atkal – nākamajā periodā – atrašana lādēs, bēniņos, zemē. Visādi ir šo karogu stāsti."
Grāmatā, piemēram, var uzzināt Latvijas Universitātes studentu dziedāšanas biedrības "Dziesmuvara" karoga stāstu. Tas izgatavots 1930. gadā, bet, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, 1945. gadā pēc kora 20 gadu jubilejas koncerta Kuldīgā karogu noslēpa, ierokot zemē. "Kora dalībnieki nodziedāja pēdējās dziesmas ap savu karogu, ieraka to zemē un paši izklīda visā pasaulē," zina stāstīt Anita Gailiša. "Pēc kara atraka. Te nu ir tas "Dziesmuvaras" karogs. Var redzēt, ka audums ir palicis ļoti netīrs, satecējis. Karogu restaurēt ir liela problēma. Bet tā mums ir ļoti liela relikvija, kas runā gan par studentu biedrību "Dziesmuvara", gan par visām laika maiņām, gan par mūsdienām, kad mēs atduramies pret nespēju šo unikālo liecību restaurēt."
Muzeja kolekcijā ir aptuveni 400 karogu, no kuriem grāmatā apskatīta aptuveni puse, tie ir valsts un pilsētu karogi, dažādu organizāciju un iestāžu karogi, kā arī īpašiem notikumiem veltīti karogi.
Grāmatas nosaukumam Anita Gailiša izvēlējusies Rīgas Latviešu biedrības karoga devīzi "Stāvi stipri, strādā droši!".
Viņa skaidro: "Tā kā uz šiem karogiem ir ļoti daudz dažādu devīžu, man bija liela izvēle. Bet nu es domāju, skautu karoga devīzi "Esi modrs!" nelikšu, namīpašnieku biedrību devīzi "Kur namus ceļ, tur valstis zeļ" arī nelikšu, un tad es sapratu, ka jāliek Rīgas Latviešu biedrības karoga devīze "Stāvi stipri, strādā droši!"."
Anitas Gailišas grāmatas zinātniskā redaktore ir vēstures doktore Kristīne Ducmane, grāmatas atvēršanas svētki būs 7. septembrī Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
