Diskusijā "Kas veicina lasītprieku? Baltijas pieredze un plāni" piedalījās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja Silvija Tretjakova, lasītveicināšanas programmas "Vaikų žemė" vadītājs Justins Vancevičs (Justinas Vancevičius), Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Izglītības pētniecības institūta vadošā pētniece Antra Ozola un Igaunijas Bērnu literatūras centra attīstības direktore, Bērnu un jauniešu literatūras festivāla rīkotāja Marju Kaska (Marju Kask).
Īsumā:
- Ja grib, lai bērni lasa, ir jāpieliek pūles.
- Ko darīt, ja tomēr nevar raisīt bērnā motivāciju lasīt?
- Atšķirības meiteņu un zēnu lasīšanas paradumos.
- Grāmatas šūpulī un grāmatu trūkums jaundzimušajiem.
- Valsts, pašvaldību iesaiste un citas programmas, kas palīdz iemīlēt lasīšanu.
- Mobings skolās un pienākumi, kas nogalina lasītprieku.
- Nevis domāt par citātiem un kontroldarbiem, bet ļaut vienkārši lasīt.
- Skolotāju apmācība, lasīšana skolās un jauni, dzīvi autori.
- Ko lasīt pusaudžiem, un barjeru nojaukšana starp autoru un lasītāju.
- Katrus 10 gadus zaudējam 20% bērnu, kuriem patīk lasīt, un citas tendences.
- Lasīt citādāk – izmaiņas sabiedrībā, kurām jāpielāgojas.
Aija Bremšmite: Vispirms es gribētu vaicāt par jūsu pašu personisko pieredzi. Vai jūsu bērni vai mazbērni mīl lasīt, vai viņiem ir šis lasītprieks?
Marju Kaska: Man ir divi puikas. Pašlaik mani bērni lasa tikai to, ko pieprasa skola. Mēs darījām visu, ko spējām, bet nesen apstājāmies pie tā, ka bērni var izvēlēties arī audio grāmatas pirms nakts miega. Es ticu, ka viņi izpētīs citas kultūras sfēras un tad atgriezīsies atkal pie grāmatām. Es arī pārtraucu lasīt viņiem priekšā pirms nakts miega tāpēc, ka pati vēlējos lasīt grāmatas. Tā nu mēs nonācām pie tā, ka katrs lasa savas grāmatas.
Antra Ozola: Varu teikt, ka ģimenei ir vissvarīgākā loma tajā, kā bērnam attīstās lasītprasme, sākot no pavisam maza vecuma. Principā lasīšana skaļi ir visefektīvākā aktivitāte tieši pirmsskolas vecumā, un tai ir liela ietekme uz lasītprasmi. Tas ir tas, ko mēs redzam arī pētījumos,
ja bērnam lasa priekšā pirmsskolas vecumā, šī bērna turpmākās lasītprasmes spējas ir daudz lielākas. Vēlāk, ja vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu par lasītājiem, ir ļoti nepieciešams pielikt pūles.
Padarīt redzamākus vīriešus, kuri lasa
Aija Bremšmite: Jā, to mēs zinām. Ko jūs teiktu tiem vecākiem, kuri lasa skaļi priekšā saviem bērniem, pērk grāmatas, bet bērniem lasīšana un grāmatas nepatīk? Vecāki ir zināmā izmisumā par to, viņi nezina, ko vēl iesākt, kā vēl mudināt lasīt. Vai ir kādas gudras metodes, kā veicināt šo lasītprieku?
Marju Kaska: Pirmais, kas nāk prātā, ir tas, ka vecāki, kuri pazīst savus bērnus, droši vien var izdomāt, kādas ir bērna intereses un atrast kaut ko tādu, kas būtu saistīts savā starpā ar grāmatu lasīšanu, kas varētu veicināt bērnu interesi atgriezties pie grāmatu lasīšanas.
Antra Ozola: Droši vien, ka vienīgais, ko es varu teikt, ka viss ir saistīts ar motivāciju. Nav tādas burvju nūjiņas, kas bērniem liktu lasīt. Mēs varam kaut ko darīt, bet nav iespējams izdarīt visu. Ir tik daudz interesantu lietu, kas bērniem notiek apkārt, kam bērni pievērš lielāku uzmanību.
Daudzas lietas notiek lielā ātrumā, tās aktivitātes, kas konkurē ar lasīšanu, ir daudz ātrākas, tāpēc bērniem šķiet, ka lasīšana ir pārāk lēna un varbūt garlaicīga.
Aija Bremšmite: Bet noteikti ir jābūt kaut kam, kas to palīdz attīstīt? Tas mūsdienās ir kā darbs, kas vairs nenāk dabiskā veidā. Vai mums vienkārši vajadzētu nomierināties un par to nestresot, vai ar to pietiktu?
Justins Vancevičs: Jā, es domāju, ka tieši tas mums ir jādara, mums ir jānomierinās. Es, protams, neesmu zinātnieks, bet man pirmais, kas nāk prātā no manas pieredzes, ka vissvarīgākais, pirmkārt, ir pavadīt laiku kopā ar savu bērnu. Tad censties to pavadīt ļoti dažādos veidos, piemēram, doties kopā uz teātri. Katrā ziņā būt aktīviem un iesaistīties kultūras jomā. Bērniem tas nepatīk, viņiem šķiet, ka tas ir garlaicīgi, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka kopumā bērniem tas viss tāpat kaut kur nosēžas un viņu galvās izveido pieredzi. Ir šie jaukie brīži, kad dodamies uz teātri, un tur ir kafejnīca, kurā varam kaut ko iegādāties. Arī šādi sīki brīži papildina kopējo pieredzi. Tas varbūt izklausās smieklīgi, bet kopumā tas izveido pieredzi un iespaidu par notikumu, uz kuru dodamies.
Tātad vispirms nomierināmies, pavadām laiku kopā ar saviem bērniem un atrodam arī kādu laiku, ko varētu pavadīt kopā, lasot, domājot vai runājot par grāmatām.
Silvija Tretjakova: Es vēl ieteiktu arī nenovākt grāmatas no galda, bet atstāt tās redzamā vietā. Bērni būs ieinteresēti apskatīties, ko tad jūs lasāt. Varbūt viņi šajās grāmatās atradīs kaut ko interesantu priekš sevis. Es arī aicinātu šajās kopīgajās aktivitātēs iesaistīt vīriešus, tēvus, jo ir pētnieki, kas ir konstatējuši, ka bērnus lasīšanas ziņā ietekmē tēvi, vectēvi vai vispār vīrieši. Es nezinu, kāpēc tas tā ir, bet tādi ir pētījumi. Tāds ir pētījums no Somijas, nu Turku Universitātes, ko es esmu lasījusi. Mana rokasgrāmata ir franču rakstnieka Daniela Penaka slavenā grāmata "Esejas par lasīšanu". Šobrīd viņš ir tikai rakstnieks, bet iepriekš viņš ir bijis arī skolotājs licejā. Viņš lasīja priekšā grāmatas tiem bērniem, kuriem nepatika lasīt. Bija pilna telpa ar nelasītājiem, un viņš lasīja viņiem priekšā klasiskos darbus. Jūs varat iedomāties franču literatūras klasiķu darbus, kas bija milzīgas, biezas grāmatas. Viņš lasīja priekšā skaļi un pēc tam vadīja diskusijas par dzirdēto.
Antra Ozola: Jā, es varu piekrist Silvijai jautājumā par zēniem un vīriešiem. Mums Latvijā ir ļoti liela problēma ar to, ka zēni ļoti maz lasa.
Meitenes ir daudz lielākas lasītājas. Mums ir jāpalīdz zēniem. Lai palīdzētu, mums ir nepieciešami vīrieši – paraugi.
Citās valstīs ir tādas aktivitātes dzirdētas, ka prezidents lasa priekšā bērniem. Viņi atrod cilvēkus, kas ir pazīstami sabiedrībā, kas reklamē lasīšanu kā patīkamu nodari. Mums ir jāpievērš lielāka uzmanība zēniem, jo lasīšana lielākoties viņiem nav dabiska vēlme. Meitenēm tā vairāk nāk dabiski. Varbūt viņi nav tik ļoti pacietīgi, varbūt ir arī kādi stereotipi par to, ka lasīšana vairāk ir sievišķīga nodarbe. Vīriešiem nevajadzētu slēpt savu lasīšanu.
Silvija Tretjakova: Vajadzētu vairāk padarīt redzamus vīriešus, kuri lasa, jo tādējādi mēs parādām zēniem, ka tā ir pozitīva nodarbe. Es vēl gribētu pastāstīt arī par lasīšanas konkursu, ko mēs rīkojām. Tas bija skaļās lasīšanas konkurss, bija 15 zēni un 15 meitenes. Čempions bija zēns no Smiltenes, kas ir neliela pilsēta diezgan tālu no Rīgas, un zēns, kurš lasīja, viņš lasīja Holca-Baumerta grāmatu "Alfons Trīcvaidziņš". Bija interesanti tas, ka viņš sākumā stāstīja par grāmatu, stāstīja, kāpēc bija izvēlējies to lasīt, un viņš teica, ka šo grāmatu lasīt ieteica viņa tēvs, jo tēva bērnībā vienkārši tā bija viņa mīļākā grāmata. Tā ir mūsu pieredze, ka zēniem ir ļoti interesanti piedalīties dažādās sacensībās un konkursos. Iespējams, tajos var iesaistīt arī kādu pazīstamu futbola vai basketbola spēlētāju, vai varbūt Latvijā populāros hokejistus.
Augt kopā ar grāmatām
Aija Bremšmite: Tātad mums vajag vairāk tēvus, kas iesaistās lasīšanas pieredzē, bet ko varētu darīt pašvaldības vai valsts? Zinu, ka Lietuvā ir programma, kur jaundzimušie saņem dāvanā pirmo grāmatiņu. Zinu, ka arī Siguldā ir šāda pieredze. Varbūt tas varētu palīdzēt, ierādīt ģimenēm, ka grāmatas lasīt ir lieliski?
Justins Vancevičs: Jā, tas ir "Bookstart", tā ir pieredze, ko esam pārņēmuši no Nīderlandes, Lielbritānijas un citām valstīm. Tātad ir šī pirmā grāmatiņa. Lietuvā tā ir grāmatiņa, kas ir īpaši izveidota šai programmai, un tai līdzi ir arī maza paciņa, dažādi materiāli vecākiem par to, kā vajadzētu lasīt, kāda ir lasīšanas nozīme, kur var atrast grāmatas, kāda ir lasīšanas nozīme augošam bērnam. Tā ir lieliska programma, jo lasīšanas pieredzei un veicināšanai ir jānāk no ģimenes, sākot no paša jaunākā vecuma, un visam augšanas posmam cauri. Es nezinu, kā viņi to sāka, zinu, ka tas sākās Viļņas apgabalā, un bija plāni to ieviest visā Lietuvā. Nezinu, vai tas jau ir izdarīts, bet zinu, ka šobrīd ir izveidots konkurss nākamajai grāmatiņai. Bija pirmā grāmata, tagad būs otrā grāmata. Starp citu, ir tādu grāmatu trūkums, kas paredzētas tieši jaundzimušajiem līdz trīs gadu vecumam. Šai vecuma grupai Lietuvā ir ļoti liela problēma, ka nav šādu grāmatu. Es īsti nezinu, kāds tam ir iemesls, varbūt tas ir dažādu iemeslu kopums, varbūt autoriem nešķiet, ka tas ir ienesīgi. Varbūt arī izdevniecības īsti neuzskata, ka tas būtu nepieciešams, varbūt tas nav pietiekami liels tirgus, bet šādu grāmatu trūkums ir aktuāla problēma. Ir arī pieprasījums, ko mēs redzam no šiem pasākumiem, kādus mēs rīkojam, ir ļoti grūti atrast grāmatas, kas paredzētas pašam jaunākajam vecumam.
Aija Bremšmite: Vai jūs zināt, kā šī pirmā grāmatiņa ģimenēs uzlabo lasīšanas pieredzi?
Justins Vancevičs: Šī programma sākās nesen, šķiet, pirms trīs vai četriem gadiem, un es vienmēr saku, lai izmērītu kaut ko tādu kā lasīšanas reklamēšanas pasākumu veiksmi, ir jāskatās uz paaudzēm. Varbūt pēc 15, 20 gadiem mēs varēsim secināt, kāda tam ir ietekme. Tam, protams, nepieciešamas arī salīdzināmās grupas – tie, kuri ir saņēmuši šādu grāmatiņu, un tie, kuri nav. Tas ir ļoti garš process, un ir ļoti grūti šobrīd tos iespējamos rezultātus analizēt.
Silvija Tretjakova: Toties jums Lietuvā ir ļoti labs piedāvājums tīņu literatūrai. Mums Latvijā tādas patiešām trūkst. Par "Bookstart" programmu, – mums kopš 2007. gada šāda programma ir, bet laikam tikai pagājušajā gadā valdība to atbalstīja. Iepriekš šīs grāmatiņas dāvināšanu jaunajām ģimenēm ir atbalstījuši tikai ziedotāju līdzekļi. Iepriekšējais gads bija pirmais, kad to atbalstīja arī valsts. Visās rekomendācijās ir teikts, ka ir ļoti svarīgi jau pavisam jaunā vecumā sākt iepazīties ar lasīšanu, tādēļ ir nepieciešamas šīs programmas un atbalsts bērniem iepazīties ar grāmatām. 2010. bija "Eurostat" pētījums par lasītprasmi Eiropā saistībā ar rīcības politiku un praksi. Šī lielā grāmata tika iztulkota visās Eiropas savienības valodās, arī latviešu valodā. Tur bija ieteikums, ka "Bookstart" programma ir ļoti svarīga. Arī bērnu žūrijas, kas notiek vēlāk, kas mums ir no piecu gadu vecuma. Arī vēlāk konkurss lasīšanai skaļi. Jo īpaši tas ir svarīgi, strādājot ar riska grupām, ieviešot dažādas aktivitātes, piemēram, strādājot ar puikām, arī pēc skolas lasīšanas programmas, jo skolā bieži vien nav pietiekami daudz laika, lai bērni varētu lasīt, bet svarīgi ir lasīt regulāri, katru dienu. Tas ir iespējams arī skolas laikā, un tas ir mūsu uzdevums – to veicināt un rādīt labo praksi, labo piemēru.
Aija Bremšmite: Marju, kāda ir situācija Igaunijā? Vai jums ir šādas programmas vai konkursi?
Marju Kaska: Vienīgā grāmata, ko šodien esmu paņēmusi līdzi, ir Igaunijas piemērs no "Bookstart". Tās nosaukums ir "Mazais koks". To mēs esam ieviesuši, to pilnībā finansē Igaunijas Kultūras ministrija, un tā tiek iekļauta dāvanā, kas tiek piedāvāta jaundzimušajiem. Tās mēs dodam arī pašvaldībām. Ideālā gadījumā šīm grāmatām būtu jābūt arī visās mazajās bibliotēkās, uz kurām var doties bērnu vecāki. Dažādas pašvaldības to ievieš dažādi. Citas pašvaldības tās, piemēram, pasniedz bērniem, kas tikko ir piedzimuši, citas risina kaut kā savādāk. Mēs to atstājam tādu atvērtu jautājumu, katrs var rīkoties, kā vēlas. Šai grāmatai komplektā nāk arī rekomendācijas, kā vecākiem būtu jārīkojas. Mums ir arī dažādas citas aktivitātes, bet mums trūkst ilgtermiņa pētījumu, kā Justins teica, par šādas grāmatiņas ietekmi.
Aija Bremšmite: Vai jums ir kādas programmas, kā Silvija minēja šos konkursus?
Marju Kaska: Mums ir daudz dažādu programmu. Mēs jau sākotnēji skatāmies, lai bērni aug kopā ar grāmatām. Viena programma, ko esam ieviesuši, ir "Apetīte uz grāmatām", tā notiek visā Igaunijā, un tā motivē bērnus lasīt un sniedz bibliotekāriem dažādus padomus, kā bērnus aicināt vairāk viesoties bibliotēkās. Tātad bibliotekāriem nevajag nekādus papildu resursus. Vajag tikai melnbalto printeri, un mēs sniedzam dažādus resursus, kas palīdz bērniem iepazīties ar grāmatām. Tā ir viena no mūsu programmām. Mums ir aptuveni 500 publiskās bibliotēkas, un programmā "Apetīte uz grāmatām" piedalās apmēram puse no šīm bibliotēkām. Mēs arī veicam statistikas uzskati, cik daudz bērnu piedalās šajās programmās, cik daudz viņi ņem grāmatas bibliotēkās un tamlīdzīgi. Šis turklāt ir ļoti piemērots resurss arī skolu bibliotēkām. Mēs arī aicinām skolas un publiskās bibliotēkas sadarboties un izmantot kopīgus resursus. Strādāšana kopā ir tāds atslēgvārds visam.
Skolas, kas nogalina lasītprieku
Antra Ozola: Vai es varētu par vēl vienu tematu pastāstīt? Par grāmatām kā dāvanām.
Aija Bremšmite: Jā, lūdzu.
Antra Ozola: Ir neliela statistika. Mēs jautājām bērniem, vai viņi vēlas saņemt grāmatu kā dāvanu. Mēs varam skatīties, kādas ir atbildes 20 gadu laikā – no 2001. gada līdz 2021.
51% bērnu 2001. gadā atbildēja, ka ir priecīgi saņemt grāmatu kā dāvanu. Pēc 20 gadiem, uzminiet nu, cik daudz vairs tādu ir? Tikai 25%. Divreiz mazāk.
Aija Bremšmite: Vai tie ir pirmklasnieki?
Antra Ozola: Jā, tie ir pirmklasnieki. Ja vēlaties pasniegt grāmatu kā dāvanu, padomājiet, vai tas tiešām nostrādās.
Aija Bremšmite: Mēs vienojāmies, ka mums kā pieaugušajiem vajag vienkārši mazliet atslābt, bet mēs kā pieaugušie bieži vien atrodam problēmas un tad mēģinām rast tām risinājumus. Viena problēma, ko mēs redzam, ir, ja bērnam patīk lasīšana bērnudārzā, tas skolā viss mainās. Kāpēc tā tas ir? Vai jums arī tā šķiet, un ko saka dati?
Antra Ozola: Dati saka, ka – jo agrāk jūs sākat, jo vairāk kaut ko darāt, jo labāk tas padodas.
Aija Bremšmite: Es tomēr redzu, ka bērni, kas iet skolā, pusaudži, ka kaut kas viņu galvās notiek. Vai tā ir problēma ar skolu, vai vienkārši tāda ir dzīve?
Antra Ozola: Jā, kaut kas pusaudžu galvās notiek, vairāk Latvijā nekā jebkur citur, nekā Igaunijā un Lietuvā. Mūsu skolu bērni ir ļoti labi lasītāji, kad viņi ir 11 gadus veci, bet, kad viņiem ir 15, viņi vairs nav lieli lasītāji. Visās valstīs, kas piedalās šajos pētījumos, šis ar pusaudžiem parādās, bet mūsu datos ir vislielākais kritums. Es nezinu, kur ir problēma, bet, runājot par skolas vidi, viens no lieliem faktoriem ir disciplīna un bulings, kas ir ļoti aktuāla problēma. Tātad,
ja skolā notiek bulings, tas ļoti samazina bērnu spējas un vēlmi kaut ko darīt, mācīties un it īpaši lasīt. Skatoties no pētījumiem, redzams, ka zēni ir vairāk jutīgi pret to.
Ja šāds mobings vai bulings notiek, tad puikas mazāk sāk lasīt un mazāki ir arī viņu sasniegumi. Meitenes kaut kā ir izturīgākas.
Silvija Tretjakova: Es galīgi nepiekrītu šim uzstādījumam, ka mums vajag vienkārši atslābt, jo šie seši procenti, kas 10 gadu vecumā vēl nemāk lasīt Latvijā, tas ir ļoti svarīgs punkts, kam mums visiem kopā būtu jāpievērš liela uzmanība un jākoncentrējas uz to. Mums ir jābūt uzmanīgiem. Arī saistībā ar mūsu grāmatu tirgu un mūsu autoriem, un grāmatniecības nozari kopumā,
ir ļoti svarīgi izplatīt labas grāmatas visā valstī un sniegt iespēju lasīt kvalitatīvu literatūru visā Latvijā. Ne tikai pilsētās, bet arī lauku rajonos.
Es domāju, ka tas nav vienkārši. Vienīgi kopā mēs to varam izdarīt, kopā ar skolām. Ir ļoti svarīgi nestrādāt katram atsevišķi, bet mūsu valstī šobrīd ir dažādas programmas skolām. Piemēram, skolas neiepērk bērnu žūrijas grāmatas, jo tām ir citas prioritātes. Esmu dzirdējusi šādas atbildes no Izglītības ministrijas. Gada sākumā pēkšņi mēs pamanījām, ka mums ir ļoti liels samazinājums finansējumam šai bērnu žūrijai. Jautājām par to Izglītības ministrijai, kur mums atbildēja, ka skolām ir citas prioritātes. Bet kāda tad ir mūsu prioritāte? Prioritāte ir gudra sabiedrība, un grāmatu lasīšana ir viens no tiem instrumentiem.
Aija Bremšmite: Kas notiek Igaunijā un Lietuvā? Kas notiek jūsu skolās?
Marju Kaska: Man nav šobrīd tādu datu, lai es varētu to salīdzināt. Ja mēs skatāmies uz PISA (Programme for International Student Assessment) rezultātiem, tie vēl arvien ir ļoti labi, mēs nevaram redzēt nekādu būtisku samazinājumu ilgtermiņā, bet es arī piekrītu, ka mums ir jābūt uzmanīgiem. Mums visu laiku tam ir jāseko līdzi un jāstrādā kopā. Igaunijā arī Izglītības un Kultūras ministrijas ir atsevišķi, un tās ir paredzētas tā, ka strādā katra savā virzienā, bet mēs ļoti cenšamies, lai tās zināmās jomās sadarbojas. Mēs nevaram paļauties un skatīties tikai uz datiem, vai mums vajadzētu satraukties. Protams, ir samazinājums skolu bibliotēkām, arī budžets ir samazinājies, bet es redzu iespēju, ka tās varētu sadarboties ar vietējām publiskajām bibliotēkām, izmantojot kopīgus resursus varbūt.
Domāju, ka mūsu skolu sistēmā vēl arvien tiek izmantota metode, ka lasīšana tiek izmantota dažādos priekšmetos. Es domāju, ka mūsu situācija ir diezgan pozitīva, bet noteikti tā ir jāvēro un jāuzrauga.
Lasīšanas institucionalizācija
Justins Vancevičs: Lasītprieks un skolas, šis ir ļoti emocionāls temats man. Sākuma punkts, ko es domāju, ir, ka skola nogalina lasītprieku. Es domāju tiešām par šo prieka gūšanu no lasīšanas. Es to dēvētu par lasīšanas institucionalizāciju. Sākumskolā vēl ar vien grāmata nav kā instruments. Ko PISA pētījums izmēra? Tas mēra akadēmiskos sasniegumus, tas nemēra, vai bērni tiešām lasa. Sākumskolā grāmatas vēl arvien ir daļa no bērna dzīves. Tas ir veids, kā atklāt jaunas lietas, varbūt saņemt emocionālu atbalstu. Tas, protams, ir arī ļoti atkarīgs no skolotāja, bet kopumā tās sniedz prieku. Tas ir savā ziņā kā brīnums, ka ar to palīdzību var atklāt jaunas lietas, var skatīties uz skaistajām ilustrācijām un gūt estētisku baudījumu. Taču, dodoties prom no sākumskolas, un es to jau būtībā sajūtu kā tādu psiholoģisku lūzumu, ja jūs dodaties prom no grupas, kurā ir viens skolotājs, uz jaunu pieredzi, kurā ir daudz dažādi skolotāji dažādos priekšmetos, protams, tas ir neizbēgami, bet tad viss it kā mainās. Literatūra un tas, ko mēs daļā no mūsu programmām darām, var kļūt par daļu no citiem priekšmetiem arī.
Literatūra nav tikai literatūras stundas, bet arī grāmatas lasīšana vēstures stundās, kur jūs diskutējat par konkrētiem jautājumiem. Šo diskusiju, šo sarunu var veidot, pamatojoties uz izlasīto grāmatu.
Mūsu Izglītības ministrija uzskata, ka nav nekādu problēmu ar lasīšanu skolās, jo bērniem ir jālasa, bet ko tad īsti viņi lasa? Viņi lasa grāmatu fragmentus, viņiem trūkst šī prieka par visas grāmatas izlasīšanu, un viņi lasa tikai tāpēc, ka rīt būs kontroldarbs. Kā jau teicu, es kļūstu diezgan emocionāls, runājot par šo. Protams, skola ir vieta, kur bērni pavada lielāko daļu laika. Lai veicinātu lasīšanu un attīstītu mīlestību pret grāmatām, tā ir galvenā vieta. Ja skolā nav ne tādas vietas, ne laika, kuru varētu pavadīt, lasot grāmatas, ja nav tādas jaukas bibliotēkas skolā, un es arī piekrītu, ka bibliotēkām ir pārāk mazs budžets, būtībā es uzskatu, ka skolas nogalina lasītprieku.
Aija Bremšmite: Tas ir briesmīgi, un es tiešām tam arī piekrītu. Pati biju skolotāja pirms vairākiem gadiem, un es tiešām biju prieka galinātāja. Tad es izlasīju Daniela Peneka grāmatu un man galvā atspīdēja tāda kā gaisma. Sāku izmantot dažādas metodes klasē, ļāvu bērniem vienkārši palasīt septiņas, 10 minūtes. Vienkārši sēdēt un lasīt grāmatu, nedomāt ne par ko citu, ne par stāstīšanu, ne citātiem, ne par eksāmeniem vai kontroldarbiem. Vienkārši lasīt. Sākumā viņi bija šokā. Viņi nesaprata – kā? Mēs varam vienkārši lasīt? Jā, jūs varat! Tad viņi bija patiešām priecīgi par to.
Silvija Tretjakova: Aija, jūs tiešām citējāt vienu no Daniela Peneka esejām, kurā viņš ir teicis, ka ir vienkārši jāļauj sēdēt un lasīt. Skolēni sagatavoja lapiņas, domāja, ka būs kaut kas jāpieraksta, jāatstāsta, būs kontroldarbs, bet Peneks viņiem teica – nē, jūtieties brīvi, nestresojiet, vienkārši izbaudiet lasīšanas mirkli. Es tomēr nepiekrītu Justinam. Tā ir mana misija šodien jums nepiekrist, jo es pazīstu un pazinu ļoti daudzus labus skolotājus mūsu valstī. Tādu tiešām ir daudz. Viņi lasa bērniem katru dienu, viņi atrod laiku, atrod brīvu laiku arī skolas laikā palasīt. Es sagatavoju dažus projektus, kas man te bija atsūtīti e-pastā, jo bija teikts, ka vajadzēs pastāstīt par skolu projektiem. Šeit ir daži ļoti labi piemēri no konferences Tallinā 2020. gadā, kad bija ceturtā Baltijas jūras valstu konference par lasītprasmi. Tur bija somu un zviedru skolotāji, kuri stāstīja par skolu Helsinkos. 2015. gadā tur bija izveidotas divas vidusskolas, un viņi nolēma izveidot lasīšanas skolu. Viņi nolēma, ka visi temati, visi skolotāji ir lasīšanas skolotāji. Ne tikai literatūras priekšmeta skolotāji, bet arī visi citi. Viņus iedvesmoja Eidena Čembera slavenie vārdi, ka skola būtu jāvērtē pēc tā, cik daudz laika tā ļauj lasīt. Tik skaisti vārdi. Šajā skolā skolēni lasa katru dienu 20 minūtes, un visā skolā no pirmās līdz devītajai klasei bērni ir iesaistīti šajā lasīšanas aktivitātē. Bija dažādas stratēģijas, dažādi veidi, kā lasīšana tika iekļauta – teātra spēlēšana, dažādi literatūras pasākumi, arī vecāki kopā ar skolotājiem piedalījās šādos pasākumos. Skolēni intervēja arī autorus, uzaicināja autorus uz šiem pasākumiem. Tika rīkota arī skolotāja apmācība. Tāda ir atšķirība starp Lietuvu, Latviju un Igauniju, kāpēc viņiem šajos PISA projektos ir ļoti labi rezultāti, jo viņi pagājušajos gados spēja ļoti labas apmācības veikt tieši skolotājiem un bibliotekāriem. Mūsu valstī diemžēl nav šādu labu piemēru.
Antra Ozola: Es arī varu piekrist, ka obligātā literatūra skolās tiešām var nogalināt lasītprieku.
Lasītprieku ir ļoti svarīgi iegūt jau jaunā vecumā, tāpēc jaunākajās klasēs bērniem ir jāatļauj lasīt to, ko viņi vēlas. Skolotājiem ir jābūt tolerantiem pret viņu dažādajām gaumēm, ka jebkas, ko viņi lasa, ir ļoti labi.
Ir svarīgi, lai jaunie lasītāji gūtu prieku no lasīšanas. Vēlāk, kad viņi ir pusaudži, obligātā literatūra ir minimums inteliģentam cilvēkam, bet jaunā vecumā uzspiesta obligātā literatūra var nodarīt lielu ļaunumu.
Mijiedarbība ar literāro dzīvi
Justins Vancevičs: Silvija, es jums absolūti piekrītu. Protams, es piekrītu, ka ir skolotāji, kuri ir atšķirīgi, kuri cenšas atrast veidu, kā strādāt šajā sistēmā, lai nenogalinātu lasīšanas prieku, bet es uzskatu, ka sistēmai ir jāmainās. Tas, ko es vēlējos papildināt, ir viena lieta, kuras ļoti pietrūkst Lietuvā, nezinu, kā tas ir Igaunijā un Latvijā, bet Lietuvā pilnīgi noteikti, – lai bērni sākumskolā satiktos ar mūsdienu autoriem un ilustratoriem.
Kad viņi lasa mūsdienu rakstnieku darbus, būtu jauki, ja viņi satiktos ar šiem rakstniekiem, ilustratoriem, lai viņiem būtu mijiedarbība ar literāro dzīvi. Kad viņi ir jau vecāki un ārpus sākumskolas, viņi bieži lasa literatūru, kas uz viņiem vispār neattiecas.
Tā ir, piemēram, 19., 17. vai 20. gadsimta literatūra. Protams, vienmēr ir jautājums, vai šī klasiskā izglītība ir nepieciešama. Jā, es saku, ka, protams, ir nepieciešama, bet ir svarīgi atrast veidu, kā to darīt. Ka mūsdienu skolēnam jūs dodat a) klasisko izglītību un b) dodat viņam vai viņai iespēju lasīt un piedzīvot to, kas ir mūsdienīgs, kas ir aktuāls mūsdienās, kas patiešām atspoguļo tos tematus, emocijas un emocionālos stāvokļus, kuros viņi ir.
Silvija Tretjakova: Es absolūti piekrītu, jo mūsu valstī ir tāds joks – kā, šis autors tiešām nav miris?
Parasti visi autori, kuru grāmatas lasa skolās, jau ir miruši. Mēs kā bibliotekāri vasarās saņemam literatūras sarakstus ar to, kas bērniem ir jālasa, un es esmu ļoti pārsteigta, ka bieži vien tur grāmatas no 50. gadiem, no agrīnajiem padomju laikiem.
Es tiešām speciāli pārlasīju šīs grāmatas, piemēram, grāmata par to, ka kāda māte ir bijusi ļoti laba strādniece, tāpēc varējusi doties uz Maskavu. Arī šādas grāmatas joprojām ir šajos obligātās un ieteicamās literatūras sarakstos. Protams, ir ļoti svarīgi, ka tajos tiek iekļauti arī mūsdienu autori. Mēs esam ļoti iepriecināti, ka bērnu žūrijas grāmatas, jaunākās grāmatas, arī tiek iekļautas ieteicamās literatūras sarakstos, un lielākā daļa to autoru vēl ir dzīvi.
Aija Bremšmite: Tātad mēs esam atraduši ļoti labus risinājumus – skolotāju apmācība, lasīšana skolās un jauni un dzīvi autori. Marja, varbūt jums ir kāda laba ideja, ko mēs varētu darīt skolās, lai palielinātu lasītprieku?
Marja Kaska: Tas ir ļoti izaicinoši. Es domāju par to, kāda ir mana pašas pieredze. Es esmu ļoti priecīga par to, kāda bija manas meitas literatūras skolotāja. Es vēl arvien esmu optimistiska. Es domāju, ka Igaunijā mēs esam ļoti priecīgi par stadiju, kādā esam. Mums ir obligātās literatūras saraksti, bet tie ir atvērti, katrs skolotājs tos var izdomāt papildināt. Protams, skolēniem šobrīd arī ir savas tiesības, viņiem ir iespējas kaut ko ieteikt. Skolotāji var redzēt, ja skolēni nav priecīgi par šiem sarakstiem, viņi arī nav priecīgi sadarboties ar skolotājiem. Iemesls tam, ka bieži vien tiek izmantotas vecās grāmatas, ir tāds, ka nav pieejamas modernās literatūras grāmatas tik daudz bibliotēkās. Mēs ļoti cenšamies izglītot skolotājus, un vieglāk tas ir ar jaunāko klašu skolotājiem, jo tie nodarbojas ar bērniem visu dienu. Grūtāk ir ar otro vai trešo skolas daļu, jo šie skolotāji ir ļoti aizņemti, arī bērni ir aizņemti, bet mēs redzam, ka tas, ko skolēni ir motivēti darīt, ir kreatīvā rakstīšana. Viņi paši var rakstīt, un viņi tiek arī iesaistīti šajā rakstīšanas un lasīšanas procesā.
Mums ir jāatrod šādi modernie slēdži, kā ieinteresēt skolēnus lasīt. Mums ir jāiet pašiem līdzi laikam un jāvēro.
Es domāju, ka ir skolotāji, kas ir ļoti gudri un gudri var pieiet šim procesam, piemēram, var ieteikt noskatīties filmu vai teātra izrādi un pēc tam lasīt attiecīgo darbu vai nelasīt. Tas, protams, ir atkarīgs no pašiem skolotājiem, no mums un arī no tā, kādā valsts daļā dzīvojam – pilsētā vai laukos. Ir svarīgi, cik ļoti skolotājam ir pieejami dažādi resursi, un mums attiecīgi ir jāpievēršas arī šīm marginalizētajām grupām. Tāpēc būtu nepieciešamas šīs nacionālās programmas, lai, neatkarīgi no tā, kur cilvēki dzīvo, viņiem visiem būtu pieejamas vienādas iespējas un resursi.
Ko lasīt pusaudžiem?
Aija Bremšmite: Lasīšana kā pieredze – arī tas ir ļoti svarīgi. Siguldas Bērnu literatūras festivāls ir tieši ļoti daudz ietvēris dažādas pieredzes. Es ļoti priecājos, ka uz šo festivālu ir aicināti visi, arī tie, kuriem nepatīk lasīt, jo katrs atradīs sev kādu interesantu pieredzi. Taču parunāsim nedaudz par autoriem, par tiem, kuri ir dzīvi, kuri ir jauni vai ne tik jauni. Vai mums pietiek grāmatu pusaudžiem, jaunajiem lasītājiem? Justins teica, ka trūkst grāmatu pavisam maziem bērniem, bet vai mums ir pietiekami daudz grāmatu pusaudžiem? Kā ir ar Igauniju?
Marja Kaska: Jā, mums ir pieejama literatūra visiem vecumiem. Statistiski nav pietiekami daudz grāmatu pusaudžiem, kuras ir sarakstījuši vietējie autori, bet ir pietiekami daudz tulkotās literatūras. Bieži vien pusaudži nevar sagaidīt nākamo grāmatu no kādas sērijas, kas būtu iztulkota igauņu valodā, tad pusaudži to lasa arī oriģinālvalodā. Protams, atkarīgs no tā, ar ko salīdzina, bet es domāju, ka mūsu situācija ir diezgan laba, īpaši tulkotās literatūras jomā, tā ir diezgan plaša. Es ceru, ka viss tā arī turpināsies.
Silvija Tretjakova: Man ir salīdzinošie dati no 2018. gada. Latvijā bija no 300 līdz 400 bērnu grāmatu nosaukumu, no kuriem 31% bija oriģinālliteratūra. Igaunijā 2018. gadā bija 800 grāmatu nosaukumu. Lietuvā no pieciem līdz sešiem tūkstošiem nosaukumu. Tālāk man ir tikai dati par Latviju. 2019. gadā 360 nosaukumu, 2020. gadā 256 nosaukumi. Tas nozīmē, ka šie skaitļi, grāmatu daudzums samazinās. Tā ir kopā gan tulkotā, gan oriģinālliteratūra, bet optimistiskās ziņas ir, ka palielinās oriģinālliteratūras daudzums. 2018. gadā tātad bija 31% oriģinālliteratūras darbu, 2020. gadā jau 47%. Tātad gandrīz puse. Bet jūs redzat, mēs neesam mazākā valsts Baltijā,
Latvija nav mazākā valsts, bet grāmatu ražošana ir mazāka. Tas nozīmē, ka mazām valodām ir nepieciešams valsts atbalsts, lai atbalstītu grāmatu daudzveidību un oriģinālliteratūras izdošanu dažādām vecuma grupām.
Aija Bremšmite: Tātad mums ir vēl viena problēma. Mums tai jāatrod arī risinājumi. Vai jums ir kādas programmas Igaunijā un Lietuvā, programmas autoriem? Kā jūs atrodat autorus, kuri vēlas rakstīt pusaudžiem? Kā jūs ar viņiem strādājat, kā runājat?
Justins Vancevičs: Droši vien, ka viņiem pašiem jāizlemj, ko viņi vēlas rakstīt. Es tikai gribēju mazliet pakomentēt par pusaudžu literatūru Lietuvā. Es nevarētu teikt, ka it īpaši vietējās oriģinālliteratūras daudzums nav pietiekams, bet ir vēl ilgs ceļš ejams. Ir, protams, autori, kuri raksta cilvēkiem no 14 gadiem un vairāk, bet manā ieskatā trūkst šo tematu un varoņu daudzveidības. Kopumā es uzskatu, ka mums ir nepieciešams vairāk dažādu stāstu, kuri iesaista lasītājus. Stāstu stāstīšana ir ļoti svarīga. Tas, ko jūs teicāt,
kreatīvā rakstīšana jau no mazām klasēm ir ārkārtīgi nepieciešama, lai kopumā kultivētu šo stāstu stāstīšanas procesu.
Atgriežoties pie autoriem, Lietuvā mums ir ļoti daudz autoru, un visi tie ir izcili, protams. Es domāju, ka tas, kas ir mainījies pēdējos 10 gados, ir tas, ka autori ir sapratuši, ka viņi nav… es, protams, nevaru teikt, ka autori ir sapratuši, es nezinu, ko viņi ir sapratuši, bet tas, ko es redzu, ir, ka nepietiek tikai radīt grāmatu un sarakstīt to. Tā ir arī jānodod auditorijai un lasītājiem. Šis process, kā grāmatas tiek nodotas lasītājiem, tas neietver tikai to, ka tās tiek aiznestas skolotājiem un bērniem, parādīt, ka tāda ir sarakstīta, un tagad lasiet. Tas viss ir ļoti mainījies kopš manas jaunības. Bērni grib būt iesaistīti, grib savā ziņā arī kontrolēt procesu. Tas ir tas, ko arī mūsdienu autori cenšas darīt. Tas, ko es redzu, tas ir mans personīgais viedoklis, ka šie mūsdienu autori ir vairāk komunikabli, viņi cenšas pārkāpt šai neredzamajai plaisai starp autoritāti un pārējiem, viņi spēj izveidot arī izglītojošas aktivitātes, kas ir strukturētas speciāli bērniem. Piemēram, tās ir 45 minūšu garumā, tās iesaista dalībniekus, tas ir kaut kas radošs un tamlīdzīgi. Tas ir ļoti mainījies, un tas ir ļoti svarīgi. Protams, tas ir arī ļoti labi mums, tiem, kuri rīko festivālus. Ja jūs sakāt, ka ir tikšanās ar kādu autoru, cilvēki tagad uzskata, ka tas nav tikai tā, ka mēs atnākam, paskatāmies šī autora sejā un mazliet paklausāmies.
Es gribētu apsveikt Igauniju, ka viņiem ir bērnu literatūras centrs, atsevišķa organizācija, kas visiem pastāsta par to, ka bērnu literatūra ir ļoti svarīga. Ne Latvijā, ne Lietuvā nekā tāda nav.
Viņiem tā ir atsevišķa organizācija, tā nav kāda nodaļa. Vairs nav tādas augstprātīgas attieksmes, ka tā jau ir bērnu literatūra, tas nav nekas svarīgs.
Vai grāmatas ir garlaicīgas?
Aija Bremšmite: Vai ir kādi dati par to, ko bērniem patīk lasīt, ko lasa Latvijas bērni, kādi ir autori?
Antra Ozola: Nē, man nav tādu datu, jo tas vairāk ir starptautisks pētījums. Es varu pateikt, ko viņi domā par lasīšanu un tendencēm. Piemēram, jautājums, vai jūs domājat, ka lasīšana ir garlaicīga? 2001. gadā 9% bērnu, bet pēc 20 gadiem 19% atbild, ka lasīšana ir garlaicīga. Tātad katrs piektais bērns tā uzskata, tas ir diezgan daudz. Tāpat no 11 gadus veciem bērniem 20 gadus atpakaļ bija 50%, kuri atzina, ka viņiem ļoti patīk lasīt, bet tagad, pēc 20 gadiem, viņu ir divreiz mazāk.
Tātad katrus 10 gadus mēs zaudējam 20% bērnu, kuriem patīk lasīt. Es domāju, ka mums ir kaut kas jādara, kamēr vēl ir kāds lasītājs bērnu vidū.
Aija Bremšmite: Man ir jautājums – grāmatas ir garlaicīgas vai nezinām, kā tās bērniem pasniegt? Kur ir īstā problēma?
Marja Kaska: Es nezinu, kā mēs varētu izmērīt grāmatu garlaicību. Es domāju, ka mēs visi varam piekrist, ka bērni mūsdienās atrodas daudz lielākā ātrumā, viss ap viņiem kustas daudz ātrāk. Varbūt viņi domā, ka grāmata ir garlaicīga, jo tā kustas daudz lēnāk. Es nedomāju, ka grāmatas ir garlaicīgākas. Varbūt, ka bērniem ir pieejamas daudz plašākas iespējas, un mums būtu nepieciešams grāmatas parādīt citos veidos. Es domāju, ka mums ir jāpielieto dažādi triki, ko mēs zinām. Mūsu misija tātad ir parādīt, ka autori ir pieejami, un ir interesanti lasāmas viņu grāmatas. Es domāju, ka bērni satiktos ar autoriem, bet svarīgi, lai tas nebūtu monologs, kā bieži vien ir grāmatu prezentācijās. Bērni vēl nav lasījuši šo grāmatu, viņi atnāk uz šo prezentāciju un neko nezina, kā tad īsti ir, un autors vienkārši monologā pastāsta par savu grāmatu. Autoram ir jāiesaista bērni. Bet, vai grāmatas ir garlaicīgas? Es tā nedomāju. Es domāju, ka vienkārši jāpielieto dažādi triki. Tas ir tas risinājums, ko mēs varētu darīt.
Grāmatas ir arī veids, kā būt pašiem ar sevi, kā tikt prom no visa trakuma visapkārt, mazliet atiet no ekrāniem. Mums būtu nepieciešams lasīšanu padarīt par ikdienas pasākumu, par ieradumu.
Justins Vancevičs: Es domāju, ka ir izmaiņas, ko minējāt, ka kopumā mūsu sabiedrība mainās. Ir mainījusies mūsu uztvere, mēs kļūstam arvien apzinātāki, mēs uzzinām daudzas lietas, mēs zinām par to, kas notiek ar mūsu vidi. Lasīšana ir ļoti saistīta ar koncentrēšanos, ar to, ka mums ir jākoncentrējas uz vienu lietu ilgstoši, bet arvien vairāk bērnu nespēj koncentrēties. Ir tāda lietotne, kurā grāmatas teksts ir sadalīts kā rakstu virsraksti. Jūs neredzat visu lapu, kas jau mēdz radīt sirdslēkmi, ka ir tik daudz vārdu vienā lapā, bet šajā lietotnē jūs redzat teikumus kā virsrakstus.
Ir ļoti daudz izmaiņu sabiedrībā kopumā, kas ietekmē to, cik daudz cilvēku vispār lasa, kuriem patīk lasīt, bet vienlaikus kopumā pasaulē izdevēju nozare arvien ir ļoti labā stāvoklī.
Pirms dažiem gadiem bija jautājums, kas notiks ar kino industriju? Tāpat varam domāt, kas būs ar grāmatām un izdevēju darbību? Nē, grāmatas nav garlaicīgas kopumā, mums vienkārši ir jāņem vērā visas šīs izmaiņas sabiedrībā un jācenšas kaut kā pielāgot mūsu stratēģijas, kā mēs strādājam.
