"Mīļo Onkul! Vai Jūs nebūtu tik laipni un neatnāktu kāds sestdienas vakarā mums uz staciju pretī, jo mēs ar Igaunijas māsīcām brauksim uz Puikalnu. Varbūt gadījienā, ja no viņiem neviens nav pretī, varētu pie Jums pa nakti pārgulēt. Ar mīļu sveicienu – Milda Kļaviņa Valkā, 1927. gada 4. augustā."
Šādu atklātni Alsviķa ielā Alūksnē savulaik saņēmis kāds Jānis Kļaviņš. Otrā pusē Mildas praktiskajam lūgumam redzams Latvijas–Igaunijas robežpārejas punkts Valkā ar svītrainu koka barjeru, kāds tas izskatījās pirms gandrīz simt gadiem.
Cita kartīte: fotogrāfijā redzams Rēzeknes tilts un koka apbūve ap 1930. gadu, bet atklātnes otrā pusē kāds Edžus raksta Zeibota kundzei Rīgā:
"Rēzekne! Paldies Dievam, atkal grūti laiki. Eji nu staigā kā Dieva nepieņemts. Ko tas lidz ka Rēzekne diezgan smuka, par to atkal viesnicas nesmukas un nevar teikt ka lētas." (saglabāta oriģinālā rakstība un interpunkcija)
Ceļš līdz "Atmiņu topogrāfijai"
Šīs ir tikai divas no simt fotopastkartēm no pagājušā gadsimta 20.–30. gadiem, kas iekļuvušas izdevumā "Atmiņu topogrāfijas". Albumu veidojusi Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas krājuma eksperte Līga Goldberga:
"Ceļš līdz šim izdevumam ir bijis ilgs – trīs gadi. Doma, no kuras es sāku, – es stāvēju šajā milzīgajā krājumā, iedomājieties, divi milzīgi plaukti līdz griestiem, milzīga eja, pilna ar kārbām.
Skatos uz šo brīnišķīgo materiālu un domāju: ko lai ar to visu iesāk un kā lai atlasa materiālu tā, lai tas reprezentētu kādu daļu no šī krājuma darba? Sāku veidot šo izlasi ar to, ka pievērsos tehnikai, kādā pastkarte ir veidota.
Un šajā izlasē ir tikai fotopastkartes – atklātnes, kas izgatavotas foto tehnikā. Tas ir arī konkrēts un šaurs posms, 20.–30. gadi, kad šis pastkaršu fotopapīrs bija pieejams gan profesionāļiem, gan amatieriem. (..) Vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, pastkartes biežāk tika izgatavotas tipogrāfijas tehnikā, jo tas vienkārši bija lētāks materiāls un varēja uzreiz izgatavot milzīgu daudzumu ar attēliem. Bet šajā gadījumā katra pastkarte ir izgatavota, izgaismojot foto negatīvu foto palielinātājā uz gaismjutīga papīra."
Izdevums "Atmiņu topogrāfijas" ir būtisks arī ar to, ka izgaismo ne vien Latvijas Nacionālās bibliotēkas plašo krājumu, bet arī krājuma glabātāja darba nozīmi. Līgas Goldbergas ikdienas darbs ir kārtot un sistematizēt krājumā esošās fotogrāfijas, atklātnes un piedāvāt tās visdažādākajiem pētniekiem: "Man labpatīk teikt, ka mēs Speciālo krājumu departamentā esam tāds kā hibrīds starp muzeju un bibliotēku. Atklātņu kolekcija ir tikai viena no šo speciālo krājumu kolekcijām. Mūsu mākslas krājumā ir arī grafikas, fotogrāfijas un citi izdevumi. Atklātņu kolekcija ir milzīga. Izdevumā "Atmiņu topogrāfijas" ir vien simt attēlu, bet kolekcijā ir vairāk nekā 100 tūkstoši priekšmetu. Šai kolekcijai ir jau simt gadu. Kopš bibliotēka sāka uzņemt obligātos eksemplārus, tai skaitā atklātnes, šī kolekcija arī ir veidojusies."
Kāpēc bibliotēka glabā atklātnes? "Šie speciālie krājumi glabā visu, uz kā cilvēks kaut kādā veidā ir uzlicis savu stāstījumu, savu zīmogu. Tas stāsta par mūsu vēsturi. Fotogrāfijas, audio ieraksti, māksla – visdažādākie formāti!" atbild Līga Goldberga.
Cilvēka nospiedumi pasaulē un pastkartīšu dzīve
Viens no pētniekiem, kura darbā liela nozīme ir šiem krājumiem, ir vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Viņš jau paguvis izpētīt arī jaunizdoto krājumu "Atmiņu topogrāfijas": "Domāju, ka izdevuma nosaukums ir ļoti veiksmīgs – tieši vārda "topogrāfijas" dēļ. Varu tikai piekrist Līgas teiktajam: fotogrāfija ir viens no nospiedumiem, ko cilvēks atstāj pasaulē, un šeit tas nospiedums ir dubults. Kad atvērsim "Atmiņu topogrāfiju" skaisto kastīti, mēs ieraudzīsim, ka foto reprodukcijas nav tikai attēli, bet ietver visu atklātni. Varam redzēt, kas bijis rakstīts arī otrā pusē. Tas teksts, ko 19. gadsimtā sauca arī par "atklāto vēstuli", lielā mērā papildina attēlu un uzreiz iedod kontekstu. Varam attīstīt iztēli un iedomāties, kas, kurš un kam ir rakstījis. Piemēram, sajūsmas pilns students, kurš raksta vecākiem, ka ir ticis universitātē. Un raksta gan uz reversa, gan uz attēla, jo vietas visas sajūsmas izpaušanai ir bijis par maz."
Daļa fotopastkaršu Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā nonākušas kā obligātie eksemplāri, daudzas ir dāvinājumi. "Atmiņu topogrāfijās" ietvertās atklātņu reprodukcijas rada ļoti autentisku sajūtu, jo tajās redzama visa pastkaršu dzīve – plīsumi, švīkas, reizēm mitruma un uguns pēdas. Daudzās ir personiski ieraksti. Līga Goldberga pievērš uzmanību kādai pastkartei no Līču sanatorijas:
"Sākumā mēs redzam attēla pusi, kurā cilvēks ar tinti ir ierakstījis, kur šajā sanatorijā ir bijis viņa balkons. Otrā pusē – ka jūtas spirgti un drīz atkal būs Rīgā. Šiem stāstiem savā esejā ir pievērsusies Santa Remere, ko mēs aicinājām rakstīt ar skatu no malas, balstoties viņas attēlu skatīšanās pieredzē un sajūtās, kas viņai rodas, ienākot šajā sev nepazīstamajā krājumā. Rezultāts, manuprāt, ir brīnišķīgs: ja mans stāsts vairāk ir tāds arhivāres stāsts, ieaicinot lasītāju mūsu pasaulē un tajā vidē, kādā mēs strādājam ar šiem materiāliem, tad Santa aizved mūs tālos ceļos, vēstures, kultūras, literatūras atsaucēs."
Ceļojošie stāsti un atklājēja prieks
Santas Remeres un citu pētnieku esejas ietvertas nelielā grāmatā, kas kopā ar melnbaltajām atklātnēm sakārtotas koši zilzaļā kartona kārbā ar dzeltenu lentu. Neveidot šo izdevumu kā tipisku grāmatu bija apzināta izvēle, stāsta Līga Goldberga:
"Mēs gribējām, lai šis salikums ir atvērts, bez ierastās, sašūtās grāmatas muguriņas. Lai šie attēli mainās, lai secība jūk, lai katrs var salikt savu stāstu. Varbūt kādu ielikt rāmītī, bet citu, kurai aizmugurē nav sarakstes, sūtīt pa pastu un dot atkal jaunu stāstu un biogrāfiju. Atklātnes ietverošā kastīte mums reizē atgādina par ģimenes albumu, par personīgajām atmiņām un reizē arī par bibliotēkas arhīva kārbu, kādās glabājam fotogrāfijas un fotopastkartes."
Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs kā vienu no jaunā izdevuma vērtībām izceļ atklājēja prieku, ko šīs košās kārbas satura pētīšanā var gūt ikviens.
"Kad atveram šo kastīti, vispirms redzam reversa pusi, nevis attēlu. Un tas ir labi izdomāts kā papildu solis, jo kartīte ir jāpaņem rokās un pašam jāapgriež otrādi. Un "man kā vēsturniekam" vienmēr ir interesanti redzēt, kāds salikums ir tīri tematiski. Pastkartes tāpat kā teksts, kas pavada reprodukcijas, veido savu stāstu. To ir veidojusi Līga, atlasot materiālu un izlemjot, kādas pastkartes un skati būs redzami. Bet katram, kurš sāks tās šķirstīt, izveidosies savs stāsts, un tas ir svarīgi.
Simt pastkartes ir daudz – mēs tās varam likt kā pasjansu uz galda, dažādi kārtot un atrast paši savu dalījumu.
Var pavadīt ne vienu vakaru vien, par to visu priecājoties, un vēl tas ir ļoti labs sociālās vēstures piemērs, jo te mēs redzam gan dažādas sadzīves ainas, Latvijas pilsētu skatus un 20. – 30. gados iezīmīgus dabas objektus. Ne velti uz izdevuma vāka ir Tūteres ozols Valmieras apkārtnē, kas tur kādreiz bija. Tāpat izlasē atradīsim Staburaga attēlu, Daugmales pilskalna izrakumus 30. gados."
Lai gan atklātņu nozīme, attēlu izvēle un saturs gadu gaitā ļoti ir mainījies, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atklātņu kolekcija turpina augt arī mūsdienās, bet noslēgumā krājuma ekspertei Līgai Goldbergai ir kāds lūgums: "Mēs joprojām komplektējam obligātos eksemplārus, tie regulāri ienāk. Taču gribētos, lai mūs sadzird arī daudzi mazie izdevēji, kas varbūt uztaisa kādu izstādi vai pasākumu un izdod nelielu skaitu pastkartīšu – lai viņi arī mums atnes šos izdevumus!"
