"Ēna un jūra"
Ģertrūdes ielas teātrī otrdien, 20. februārī, būs ukraiņu autores Darjas Kalašņikovas grāmatas "Ēna un jūra" prezentācija un publisks lasījums.
Darja Rīgā ieradās pirms nepilniem diviem gadiem. Viņa jau iepazīta kā laikmetīgās vizuālās mākslas pārstāve. Viņas personālizstāde bijusi skatāma Eiropas Savienības mājā, viņa Rīgā parādījusi arī savu performanci "Cik ilgi tas var turpināties?", kurā, izaicinot sava ķermeņa fiziskās spējas, caur kustību skaitīja dienas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Tagad klajā nākusi arī Darjas Kalašņikovas sarakstīta grāmata, kas ir viņas debija rakstniecībā. To tulkojusi Māra Poļakova.
Grāmata balstīta Darjas Kalašņikovas personiskajā pieredzē, un viņa tajā atklāj, kā Latvijā jūtas ukraiņi, kuri šeit atraduši patvērumu no kara. Emocijas, kas dominē, ir ļoti plašā gradācijā – tās ir bailes, izmisums un vientulība, kas mijas ar niknumu un dusmām, bet tāpat klātesoša ir milzīga izturība, neatlaidība un drosme. Arī liela pateicība par Latvijas atbalstu.
Kā vienubrīd saka viena no grāmatas varonēm, emocionālās šūpoles no smiekliem līdz asarām – tāda ir pēdējā laika ukraiņu vizītkarte.
Grāmata sākas ar to, ka Darja, kam visdrīzāk prototips ir pati autore, pastaigā gar jūras krastu iepazīstas ar meiteni vārdā Darija. Vārds pa vārdam, un viņas atklāj daudz kā kopīga, jo abām ir līdzīgi vārdi, abas ļoti mīl jūru, abas ir vientuļas… Bet viss draudzīgais siltums no Darjas puses pazūd, kad viņa uzzina, ka Darija pēc tautības ir irāniete, kura mācās Latvijā. Darja vairs spēj domāt tikai par irāņu droniem-kamikadzēm, kas nogalina cilvēkus Ukrainā. Viņa saprot, ka Darija nekādi pie tā nav vainīga, bet nespēj sevī pārvarēt šīs sāpīgās emocijas.
Šis sarežģītais jūtu kokteilis ir arī ļoti mokošs, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ Darja aiziet uz psiholoģiskā atbalsta grupu, kur sāk satikties ar citiem bēgļiem no Ukrainas. Būtībā grāmata ir stāsti, kuros viņi dalās viens ar otru, un patiešām tas ir ļoti dziedinoši un spēcinoši. Uz grupu, piemēram, nāk Ļena, kura godīgi atzīstas, ka pēc visa pārdzīvotā ir sākusi pat noliegt Dieva esamību, nāk arī Karolīna, kura audzina divus bērnus ar ļoti smagām veselības problēmām, tāpat arī Diāna, Jurijs un citi. Katra stāsts ir atšķirīgs, bet reizē viņiem ir ļoti daudz kā kopīga, un, esot kopā, viņi sajūt tik ļoti ilgoto ģimenisko siltumu.
Raksturīgi, ka gandrīz visi viņi sapņos redz savas mājas, bet paniku viņos spēj raisīt negaiss un salūts, jo tas tik ļoti saistās ar šāvienu troksni.
Taču par spīti visam viņi nejūtas sagrauti, viņu sauklis ir "Mēs neesam upuri, mēs esam cīnītāji!" Un tas attiecas kā uz ukraiņu vīriešiem, tā uz sievietēm, kurām, kā akcentēts grāmatā, piemīt īpašs nacionālais talants – iedvest jebkurā cilvēkā darba sparu. Vispirms ukraiņu sieviete tevi pažēlos, tad garšīgi paēdinās, bet pēc tam iestāstīs, ka tu visu vari. Sarunās viņi runā arī par Ukrainas un Latvijas vēstures paralēlēm, Latvijā piedzīvoto un redzēto.
"Izstāstītie. Ukrainas bērnu stāsti"
Noteikti gribētos pieminēt vēl vienu grāmatu, kas arī pirms neilga laika nāca klajā. Tā ir ukraiņu bērnu un Latvijas jauno mākslinieku sadarbības projekts "Izstāstītie. Ukrainas bērnu stāsti".
Kā zināms, kara dēļ arī vairāki miljoni bērnu ir bijuši spiesti pamest mājas, atstāt vai zaudēt tuviniekus. Lai arī šie stāsti bieži vien ir ļoti skumji, par tiem klusēt arī var būt traumējoši. Tāpēc radies projekts, kurā
12 bērni no Ukrainas izstāstījuši savus stāstus 12 Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem, kas tos atveidojuši zīmējumos.
Tādējādi radusies grāmatiņa tā sauktajā komiksa žanrā.
Bērnu stāstos ir daudz skaudruma, bet arī mīļu atmiņu par mājām un dzīvi pirms kara, kā arī milzīgas ilgas pēc atgriešanās, pēc draugiem, mīļajiem un tuvajiem cilvēkiem, kas palikuši Ukrainā. Kā ievadā uzsver izdevuma veidotāji, "ar šo grāmatu mēs ievainojam to klusumu, kurš neļauj dziedināt".
