Grāmata ietver 11 stāstus, un to papildina 130 attēli, kas ir ļoti interesants izpētes materiāls, kurā galvenokārt redzamas ainiņas no teātra aizkulišu dzīves daudzu gadu garumā.
Pavisam likumsakarīgi – grāmata sākas ar teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa stāstu par to, kā radās JRT, jo bez viņa to neviens cits nemaz nezina. Neizbēgami tas ir stāsts arī par viņu pašu, jo abi šie stāsti pārāk stipri ir sapiņķerējušies kopā.
Alvis Hermanis dalās savā versijā, kādēļ, viņaprāt, tik traģiski savulaik beidzās Jaunatnes teātris, apraksta pats savas noskaņas pēc studiju beigšanas, kad viņam teātris šķita visgarlaicīgākā lieta pasaulē, un precīzi atminas arī brīdi, kad viņam pēkšņi atausa gaisma, ka viņam ir jākļūst par teātra režisoru, un tas notika viņa Amerikas posma laikā.
Kad Alvis bija atgriezies Latvijā, tobrīd JRT mākslinieciskais vadītājs Juris Rijnieks viņam piedāvāja iestudēt izrādi "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās", un ar to arī viss sākās. Izrāde bija kas jauns un revolucionārs visās nozīmēs – gan vizuālajā tēlā, gan tēmu ziņā, gan teātra valodā. Es pati izrādi neesmu redzējusi, bet Hermaņa uzburtā aina ļoti labi to palīdz iztēloties. Un, proti, tā kā nebija naudas scenogrāfijai, Hermanis izdomāja, ka pilnīgi viss būs balts. Uz skatuves virvēs tika iekarināti milzīgi ledus gabali, kas izrādes laikā kusa un ar troksni pakšķēja, uz virvēm sēdēja balti baloži, izīrēti no cirka. Galvenais rekvizīts bija citroni, kuri visu izrādes laiku tika šķaidīti, kosti un bradāti. Visa izrāde smaržoja pēc citroniem un baložu kakām. Skanēja "The Cure" mūzika. Pats stāsts bija par seksu un vientulību.
Pēc pirmizrādes pie Hermaņa pienāca Oļģerts Kroders un teica: nu ko, izskatās – latviešu teātrī ir sākušies jauni laiki!
Kopš šīs izrādes citronā, acis nepamirkšķinot, vēl joprojām spēj iekosties aktrise Elita Kļaviņa. Viņa ir otrā stāstniece grāmatā, jo ir vienīgā, kas piedalījās šajā pirmajā izrādē un joprojām spēlē JRT. Viņa precīzi atminas, kā Alvis Hermanis viņu uzrunāja sadarbībai, saruna notika uz soliņa Kronvalda parkā. Pārsteigums tas viņai nebija, jo – kā viņa atzīst – tolaik, deviņdesmitajos gados, valdīja sajūta, ka iespējams ir viss. Iestudēšanas procesā Alvis nācis klajā ar arvien pārsteidzošākiem risinājumiem, visiem bijusi sajūta, ka viņi dara ko īpašu, revolucionāru un dumpīgu.
Skaidrības labad jāsaka, ka šī izrāde iezīmēja kardinālās pārmaiņas, bet Alvis Hermanis par māksliniecisko vadītāju kļuva četrus gadus vēlāk un tad tika izveidots jauns 17 aktieru kolektīvs, par kuru grāmatā arī ir ļoti interesants stāsts, kā šis kolektīvs tapa.
Grāmatā ir pamatā to aktieru stāsti, kas tieši tolaik – 1997. gadā – sāka savu darbu JRT un kuri teātrī ir joprojām.
Viņu vidū Guna Zariņa, kuras stāstam ir simbolisks zemteksts par lidošanu sapnī un nomodā. Viņa atzīst, ka JRT viņai saistās ar ļoti stiprām jūtām visplašākajā amplitūdā. Guna mazliet ļauj ielūkoties arī savās piezīmēs uz eksemplāru malām un dažu izrāžu tapšanas aizkulisēs, piemēram, slavenā "Revidenta", kurā sākotnēji loma viņai ļoti grūti devās rokās, bet tiešais trāpījums atnāca tieši pirmizrādē.
Ārkārtīgi spilgts, aizraujošs un izzinošs ir Viļa Daudziņa stāsts, kurš JRT dēvē par savu cilvēkpētniecības institūtu, un ar viņu kopā var izstaigāt arī visus teātra kambarus un pažobeles un iepazīt tehniskos cilvēkus, kas ir ļoti interesanti personāži katrs ar ko savu.
Kaspars Znotiņš savu pieredzi teātrī aprakstījis, velkot paralēles ar to, kas katrā konkrētā laikā notiek sabiedrībā, Latvijā un pasaulē un arī viņa personiskajā dzīvē.
Baiba Broka ļoti atklāti stāsta par darbu pie lomām, viņas atziņa ir, ka, strādājot JRT, viņa mācījusies un augusi ne vien profesionāli, bet ļoti daudz ko sapratusi par dzīvi vispār. Viņa atklāj, ka viņai labākas lomas izdodas tad, ja darba procesā ir pretestība, bieži vien caur konfliktiem, asarām rodas tieši tas dziļums, asprātība un vieglums, ko skatītāji vēlāk var novērtēt.
Aktieri patiešām ļoti atklāti dalās stāstos par savu darbu pie lomām, un pat pārsteidzoši, cik dažkārt šīs lomas nākušas grūti, sūri un smagi.
Arī pašiem meistarīgākajiem aktieriem, jo patiešām no skatītāju viedokļa šķiet, ka viņiem jau nu gan viss izdodas bez jebkādas piepūles un stresa.
Grāmatas atvēršanas svētkos aktieri stāstīja, ka viņiem ļoti interesants bija šis jaunais ampluā – rakstīt. Ļoti dzīvīga un dabiska valoda sanākusi Andrim Keišam. Viņš atzina, ka viņš īpaši pie tā arī piedomājis, pat iegājis lielā azartā, lai izdotos nesaķemmēts, dabiski stāstošs teksts, it kā viņš runātu ar lasītāju.
