No angļu valodas romānu tulkojusi Ingūna Beķere.
Grāmatas autors 2017. gadā ieguva Nobela prēmiju literatūrā, sāncensībā par šo balvu toreiz pārspējot vēl vienu izcilu rakstnieku – Haruki Murakami.
"Klāra un Saule" ir neparasts darbs, jo rakstīts no robota – mākslīgā drauga jeb MD, kā to saīsināti sauc romānā, skatupunkta. Klāra ir šāds MD, tā darbojas ar saules baterijām, tāpēc Saule Klāras skatījumā ir kas Dievam līdzīgs savā dāsnumā un labvēlībā, jo nodrošina ar dzīvības enerģiju. Sākumā Klāra pasauli redz un uztver no veikala skatloga, kur izlikta pārdošanā. Kaut gan viņa nav visjaunākās paaudzes MD, Klārai piemīt īpaši jutīga uztvere. Tai nav tādu bezizmēra zināšanu kā šodien teju vai katram skolēnam pazīstamajiem mākslīgā intelekta rīkiem, taču Klāra ir ļoti vērīga. Viņa uztver ne vien ar acīm saskatāmo, bet arī dažādas nianses cilvēku gaitā, runā un uzvedībā, spēj salikt šo informāciju kopā un izdarīt precīzus secinājumus. Lasot dažreiz pat šķita, ka Klārai iet grūtāk ar kāda dabas skata vai telpas kopā salikšanu savā prātā – tās viņa redz fragmentēti un spēj apvienot tikai pēc zināmas piepūles.
MD Klāra nonāk pie Džosijas – pusaudzes, ar kuru viņai jau no pirmās sastapšanās reizes izveidojas abpusējas simpātijas. Džosija apsolās Klāru pirkt, Klāra viņu uzticīgi gaida veikalā un šī iemesla dēļ reiz pat pavēsi izturas pret kādu citu meitenīti, kura lūdz tētim tieši šo MD. Galu galā Klāra nonāk Džosijas mājās, un lasītājs, skatoties MD acīm, pamazām kā mozaīku liek kopā informācijas drumslas par cilvēku pasauli, kādu Kadzuo Išiguro to tēlojis šajā romānā.
Noprotams, ka darbība notiek nākotnē, ka bērni tiek šķiroti gan atkarībā no viņu spējām, gan vecāku turīguma; talantīgajiem un gudrajiem ir visas iespējas dzīvē tikt uz augšu, tomēr Džosijas ceļā ir būtisks šķērslis – kaut gan viņas māte pieder augstākajai klasei, visu ģimeni it kā ietin skumju un nolemtības plīvurs, jo meitenei ir kāda nedziedināma slimība. Mākslīgais draugs Klāra ļoti grib palīdzēt Džosijai atlabt, taču izrādās, ka mātes nolūks, iegādājoties meitai robotu, nav vienīgi vēlme izklaidēt un kliedēt vientulību.
Par ko tad īsti ir šis romāns? Uz pēdējā vāka citēta atsauksme no "The Economist":
"Brīnišķīga atklāsme par mīlestību un morāli."
Tam var piekrist, bet lasot rodas pārdomas arī par cilvēka unikalitāti vai tās neesamību. Nākotnes pasaulē, kādu to uzbur Išiguro, ir zinātniski pierādīts, ka katrā no mums jau nekā tāda īpaša un unikāla nav. Jebkuru var aizvietot. Mēdzam arī savā starpā jokot – neaizvietojamu cilvēku nav, pilni kapi ar neaizvietojamiem cilvēkiem, bet tur, Klāras un Džosijas pasaulē, tas notiek burtiski.
Īstos draugus aizvieto ar mākslīgajiem, kuri savā draudzībā varbūt reizēm ir vēl noturīgāki un empātiskāki par īstajiem.
Nojaušams, ka aizvietots darbā ticis arī Džosijas tēvs.
Galu galā – aizvietot taču var arī bērnus un citus cilvēkus, jo saskare ar īstiem ļaudīm izraisa ne vien prieku, bet arī ciešanas un pārdzīvojumus. Kāpēc sevi no tiem nepasargāt?
