Ārprātīgā mīlestība pret lasīšanu
Aija Bremšmite: Rūta, es ticu, ka visas tavas domas šobrīd ir par un ap Siguldu, kur tūlīt, tūlīt sāksies pirmais Bērnu un jauniešu literatūras festivāls. Tie ir lieli svētki visai Latvijai, bet kā tu par to visu jūties?
Rūta Briede: Zini, kā? Protams, šī pēdējā nedēļa ir absolūta neiespējamā misija. Ar slodzi akadēmijā un manām studijām doktorantūrā, ar bērniem un daudziem ārkārtas gadījumiem, kas ir notikuši šajās divās pēdējās nedēļās – es teiktu, ka ar šo neticami mazo komandu mēs esam izdarījuši varenu darbu. Organizatoru panelī mūsu ir ļoti maz. Tur ir Jolanta Borīte, kas ir Siguldas novada galvenais dzīves organizators. Ir Dace Krecere-Vule, kas uz saviem pleciem ir iznesusi to visgrūtāko, viņa ir kā tāda neoficiālā festivāla direktore, izpilddirektore. Būsim godīgi – organizējot festivālu, gribas, lai tā programma ir ļoti krāsaina un bieza, bet vienmēr jāatceras, ka aiz katras notikuma stāv cilvēki, lidmašīnas biļetes, viesnīcu rezervācijas, darbnīcas, līgumi, honorāri, dažādas nianses, ko kurš ēd un ko kurš neēd, cikos kurš ir gatavs celties un cikos jāiet gulēt, kādus zīmēšanas rīkus katram vajag un kuram vajag tulku. Tās ir tādas lietas, par kurām es ceru – festivāla apmeklētāji tās nemaz nejutīs. Tad tas darbs būs izdarīts ļoti labi.
Sajūtas tiešām ir ārkārtīgi biezas no slodzes viedokļa, bet, no otras puses, man ir arī liels lepnums, ka mēs – Jolanta, Dace, Līva Ziediņa, Jānis Znotiņš, Alīse Nīgale, Marta Kontiņa un Elizabete Palasiosa no "Story Hub" un es, ka mēs tādā iesācēju entuziasmā esam tikuši vispār līdz šim punktam. Es esmu lepna par to, ka tā mūsu mīlestība pret grāmatām un pret pūlēm parādīt citiem, cik aizraujoša var būt lasīšana, ka tā mūs ir noturējusi līdz šim brīdim, un es ceru, ka noturēs vēl šo nedēļu (smejas).
Nekas jau nevar būt par pamatu šai trakai avantūrai kā tikai tā ārprātīgā mīlestība pret lasīšanu un tā doma par to, ka cilvēkiem to vajag.
Cik ilgi brieda ideja par šādu festivālu Latvijā?
Siguldas kontekstā tas stāsts ir tāds garāks. Sigulda savulaik 2021. gadā gribēja kļūt par UNESCO literatūras pilsētu, un tad "Story Hub" palīdzēja tam visam gatavoties. Tajā reizē tituls netika iegūts, bet visa tā ideja, ka Siguldai jākļūst par literatūras pilsētu Latvijā, mudināja to, ka šim festivālam vajadzētu notikt un ka tā bērnu un jauniešu auditorija ir šajā ziņā vismazāk apkalpota. Mums ir daudz dažādu ar literatūru saistītu pasākumu pieaugušajiem, piemēram, Dzejas dienas, taču tieši tas, kas saistās ar bērniem un jauniešiem, ir tāda tukšā nots, kuru vajadzētu ar steigu aizpildīt. Faktiski tāds aktīvs darbs mums bija apmēram gadu, tātad diezgan īss. Taču tas varēja būt tik īss tāpēc, ka visi iesaistītie ir nozares profesionāļi, līdz ar to Eiropas kontekstā mums ir skaidri šobrīd svarīgākie bērnu literatūras autori, kurus vajadzētu atvest uz festivālu. Mums ir arī Jānis Znotiņš, kas organizē Valmieras vasaras teātra festivālu, līdz ar to arī viņam ir skaidra tā nots, kas šobrīd ir aktuāla. Mums ir "Story Hub", kas vēl pirms festivāla Siguldas skolās rīkoja dažādus kolosālus pasākumus.
Tā soli pa solim mēs nonākam līdz šodienai. Pavasarī mēs ārkārtīgi aktīvi plānojām programmu. Tas sākotnējais uzstādījums, kas šobrīd vairs netiek titulēts, bija dažādība – mēs vēlējāmies parādīt to, ka cilvēki var būt dažādi, ka zīmējumi var būt dažādi, ka viss var būt ļoti dažāds. Taču darba procesā mums likās, ka mēs to programmu esam radījuši tādu, ka tā runā pati par sevi un ka nevajag tai uzlikt kaut kādu tādu ļoti konkrētu tēmu.
Centrā – bērns
Kas ir tas, ko ņēmāt vērā, veidojot festivāla programma? Nupat intervijā lietuviešu autore Kotrīna Zīle, kas ir daļa no līdzīga festivāla komandas Lietuvā, minēja, ka svarīgākais šādos pasākumos ir interesantas darbnīcas, prezentācijas, notikumi, caur kuriem bērniem parādīt, cik aizraujoša var būt grāmata. Pētot Siguldas festivāla programmu, redzu, ka tur jau tas viss ir. Kā tapa šī programma un kur smēlāties idejas?
Pirmkārt, festivāla direktore Dace Krecere-Vule bija festivālā "Vaikų žemė", ko rīko arī Kotrīna Zīle, un tur smēlās ļoti daudz ideju. Alīse arī ir bijusi dažnedažādos festivālos, arī es šur tur esmu bijusi, un ir izveidojusies pieredze par to, kā tas notiek citur Eiropā. Tā darbošanās ar bērniem parasti ir tāda vairāk nevis statiska – atnāk autors, mēs viņu sveicam ar ziediem, sakām paldies, cik labas grāmatas esi uzrakstījis, un pēc tam bērni uzdod jautājumus. Šim lielā mērā esam tikuši pāri, es ceru, ka tā pāreja Latvijā ir notikusi un ka tik statiskas tās tikšanās vairs nav. Bet, jā, mēs šobrīd darām visu, lai bērns šajā pasākumā ir centrā.
Es varu atbildēt par sevi. Mums būs trīs izstādes trim vecuma grupām, un visās pārējās festivāla sadaļās ir ievēroti šādi paši principi. Pirmā vecuma grupa ir izstāde "Vai grāmatai ir knābis?", kas paredzēta pašiem mazākajiem festivāla apmeklētājiem. Tur bērni pēc Ineses Zanderes un manas grāmatas "Vai grāmatai ir knābis?" motīviem var iepazīt, kas vispār ir grāmatas, kas ir tipogrāfija utt., bet tas ir tādā ļoti vienkāršā un vienkāršotā veidā. Tādai vidējai vecuma grupai, kas ir no trīs līdz apmēram desmit gadiem, paredzēta Anetes Meleces pirmā retrospektīvā izstāde. Tā ir izstāde, kas ir taktila, daudz kas no Anetes ilustrācijām atdzīvojas. Anete uzzīmēja tādu kolosālu Laika bikšu slidkalniņu, varēs nošļūkt pa Laika biksi. Tad mums būs arī milzu zirnis no "Zirņa bērniem" pie sienas, to taisa tekstilmāksliniece Ilona Valaine-Blekte. Tur varēs pākstis atvērt ar rāvējslēdzēju, un zirņi birs ārā. Būs, protams, arī Anetes oriģināli, bet mēs zinām, ka tā ir tāda vecuma grupa, kurai ir nepieciešama objektu vide, un viņiem nebūs interesanti skatīties gleznas pie sienas, tāpēc, re, te mēs arī ņemam vērā tās bērna intereses, un viņi tur var justies brīvi, viņi neko diži tur nevar sabojāt. Gluži mesties ar dūrēm rāmjos nevajag, bet principā viss ir viņiem, lai viņi varētu baudīt šo izstādi.
Un tad tāds ārkārtīgi liels notikums Latvijas ilustrācijas pasaulē ir Ilonas Vīklandes pirmā izstāde Latvijā.
Tā būs tāda pirmā satikšanās plašākai latviešu publikai ar to informāciju, ka Ilona Vīklande ir gandrīz mūsējā, baltiete. Viņa ir igauniete, es domāju, ka daudzi to nemaz nezināja, padomju laikā to nemaz tā neuzsvēra, jo viņa 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Arī šajā izstādē viss atradīsies bērnam pieejamā augstumā, taču tie ir oriģināli, pret kuriem jāizturas pieklājīgi, mazliet pieklājīgāk, nekā tas ir Anetes Meleces izstādē. Tāpēc vecākiem mazliet jāpaskatās, lai tie darbi netiek norauti no sienām, bet, jā, izstāde ir bērniem pieejamā augstumā, un bērni var izbaudīt Ilonas virtuozitāti.
Par Vīklandi man ir jāpasaka ļoti svarīga lieta. Šī izstāde ir īpaša ar to, ka tā ir Vīklande, kas ir pasaules zvaigzne un ārkārtīgi nozīmīgs vārds ilustrācijā, kas ļoti daudzus ir ietekmējusi, bet tas ir arī stāsts par to, ka šodien ir karš un daudzi bērni tiek izrauti no savām mājām un drošajām vietām. Ilonas daiļradē redzam to drošo māju sajūtu, kas iet cauri visai viņas dzīvei un visai viņas mākslai. Tā parāda, cik svarīgi ir tas, ka katram bērnam viņa dzīvē ir tas drošais punkts un lai pieaugušie tomēr atrod laiku iedēstīt bērnos to stabilitātes sajūtu. Tā tiešām nosaka ļoti daudz šī cilvēka dzīvē un iedod viņam arī tādu spēju turēties pretī dzīves vētrām un būt izturīgam. Ilona Vīklande dzīvo pie saviem vecvecākiem Hāpsalu, nāk karš, ienāk krievu armija, ienāk vācieši, un vecvecāki saprot, ko nozīmē padomju vara, saprot, ko nozīmē vācu okupācija. Pēc tam nāk atkal padomju armija, un vecvecāki nevēlas doties prom no Hāpsalu, bet četrpadsmitgadīgo Ilonu viņi kopā ar klasesbiedrenes ģimeni iesēdina laivā un aizsūta uz Stokholmu. Viņi trīs dienas tajā laivā ceļo uz Stokholmu, un tā nu šī meitene viena pati nonāk Zviedrijā. Labā ziņa – viņas tante dzīvo Stokholmā, līdz ar to viņa gluži uz ielas nepaliek. Tomēr tik un tā visu savu karjeru Vīklande ir uzbūvējusi pati, par pamatu ņemot savu iekšējo noturību un spēku, bet redzam, ka viņas ilustrācijās daudzas detaļas, gan mājas krāsa, gan reizēm arī pati māja, gan vējā plīvojoši aizkari, kas plīvo vienmēr neatkarīgi no gadalaika, pašaustie strīpainie grīdceliņi, tas viss visu laiku atkārtojas. Var redzēt, ka tas ir tāds spēks, kas viņu ir noturējis šajā dzīves ceļā. Šī sieviete ir apbrīnojama, cietu raksturu, vecvecāki viņā ir daudz ielikuši, atbalstījuši.
Izstādes nosaukums ir "Māja Hāpsalu", un mēs arī scenogrāfijā esam mēģinājuši radīt to Igaunijas piejūras koka apbūves sajūtu. Mēs ārkārtīgi riskējām un izveidojām it kā tādas mājas fasādes dēļu paneļus un nokrāsojām tos tajā oriģinālajā krāsā, kas ir Hāpsalu Ilonas mājai. Tā krāsa ir tāda dzeltenīga, un tā ir tāda riskanta lieta, bet man likās, ka tik svarīgi ir parādīt to Ilonas māju, no kuras viņai tas spēks nāk. Tā ir iespēja savā ziņā pateikt arī paldies viņas vecvecākiem, jo vecāki viņai bija mākslinieki un viņiem par Ilonu nebija sevišķi lielas rūpes. Izstādē varēs redzēt arī Ilonas bērnības bildes, mums būs tāda bufete, un tur varēs redzēt viņu tādos nozīmīgos dzīves punktos. Būs arī fotogrāfijas ar vectētiņu un vecmāmiņu, arī ar Ilonu četrpadsmit gadu vecumā, pirms viņa aizbrauca uz Zviedriju. Mēs mēģināsim uzburt to sajūtu par Ilonas mājām.
Par piederību un saknēm
Es vēlējos jautāt, kas ir tas festivāla notikums, par kuru tev visvairāk deg sirds, un tu jau laikam atbildēji.
Jā! Es, protams, degu par visiem, un arī Anetes Meleces izstāde man ir ļoti tuva. Mēs ar komandu tur esam ieguldījuši tiešām lielu darbu, lai tā būtu tādā Anetes garā un parādītu to īpašo Anetes humoru. Taču es domāju, ka arī pati Anete piekritīs, ka šis te Ilonas piemērs un arī Ilonas ilustrācijas ir ietekmējušas mūs visus – šodienas ilustratoru paaudzi. Es gribētu noticēt tam, ka pēc gadiem Anetei būs tieši tāda pati milzīga retrospektīva izstāde lielajā "Devona" zālē ar baltiem cimdiem un īstajiem grādiem. Anete, protams, ir superzvaigzne, par to vispār nav nekādu jautājumu. Tas ir mega vārds. Bet Ilonas izstādē es kā izstādes kuratore pieskaros arī tādiem personiskiem jautājumiem.
Aizbraucot uz Hāpsalu, kur mēs bijām, izstaigājām mājas apkārtni, es speciāli cēlos sešos no rīta, pirms ģimene ir pamodusies, lai izstaigātu to pilnīgi tukšo un kluso Hāpsalu. Mēs bijām arī muzejā, un mums izrādīja visu, ko vien varēja izrādīt. Es Ilonā saredzēju to, cik ļoti ir vērts ieguldīt kaut kādu tādu kodolu bērnā, ja tu esi pieaugušais. Lai bērns savas dzīves laikā var uzziedēt, lai viņā pietiek šī iekšējā spēka. Ilonas dzīves līnija nav nekāda vienkāršā. Strādājot ar ukraiņu bērnu stāstiem, es esmu sapratusi, ka karš un bēgšana no tā ir ļoti sarežģīta situācija, kurā bērnam ir jāizdzīvo. Kad Igaunija atguva neatkarību, Ilona nolēma visu savu arhīvu uzdāvināt Igaunijai. Viņa dzīvo Zviedrijā, un droši vien zviedri viņu uzskata par savējo, bet viņa uzdāvināja visu Hāpsalu. Man liekas, tā ir tāda ļoti skaidra zīme par to, ko viņa domāja – no kurienes nāk viņas spēks.
Mēs dabūjām Ilonas bildi, kurā viņa redzama uz savas bērnības mājas fona, un viņai ap pleciem ir tāds lakats – īpašais Hāpsalu lakats, ar ko hāpsalieši ļoti lepojas un kas ir tādi ļoti smalki, mežģīņoti mohēras adījumi. Man šķita, ka nu tiešāk viņa man nevarēja pateikt, ka tas ir par piederību un saknēm. Es ceru, ka mums būs izdevies to parādīt.
Runājot par kodoliem, kas ir tavs kodols? Kas ir tas, kas satur tevi kopā un kas tevi vada?
Tieši Ilonas izstādes sakarā es par to esmu daudz domājusi, un es domāju, ka tie ir tie brīži, kad es atceros savā bērnībā kaut kādus notikumus vai dialogus, vai atgadījumus, kuros apkārtējie, galvenokārt pieaugušie, protams, ir noticējuši tam manam stāstam. Es būtu gribējusi, lai vairāk ir to brīžu, bet mums katram ir tik, cik ir, un ar to ir kaut kādā ziņā jāiztiek diezgan ilgam laikam. Cik katram ir iedots no tās ticības par to, ka tu esi vajadzīgs, ka tavas domas ir svarīgas – tas ir tas, kas tur kopā.
Otrs ir tas, ka darbs ar studentiem man ir ļoti nozīmīgs. Pagājušajā gadā man bija ļoti liela krīze, man bija sajūta, ka nekur ar to smago darbu nevar aiziet. Tas ir diezgan smagi – strādāt akadēmijā un mācīt jaunos ilustratorus, jo ilustratoru darbs nav nekāda vieglā pastaiga, tā ir baigā kapāšana. Un sagatavot tagad tos cilvēkus, ka tas darbs nav viegls, bet vienlaikus sagatavot viņus tam, ka tajā procesā jābūt arī priekam – jā, tas ir grūti. Bet tad, kad izdodas tajā darbā redzēt augļus – tas man ļoti palīdz. Es ļoti lepojos ar saviem studentiem, un diezgan bieži viņi man pasaka paldies. Re, te man, piemēram, ir uzdāvinājuši šādu manu portretu. Tajos brīžos es parasti ļoti sakautrējos, jo man liekas, ka tas jau ir tikai mans darbs, kas man vienkārši jāizdara. Taču šobrīd es mācos uztvert to kā tādus ordeņus. Man neviens nekādus ordeņus nav devis, es neesmu tas tips, bet šie ir mani ordeņi, un man ir daudz tādu – man ir daudz studentu darbu un dāvanu, un tas ir tiešām forši, tikai jāiemācās par to nekautrēties.
Un trešais, kas ir ne mazāk svarīgs, ir mans vīrs un mani divi bērni, kur mēs kaut kādā ziņā visi esam ļoti līdzīgi, līdz ar to mums nav jāizliekas. Mēs varam būt gan dusmīgi, gan priecīgi, gan mīļi, gan bēdīgi, un kaut kā mēs saprotam viens otrā to vajadzību izpausties radoši. Tikpat labi mēs varētu teikt – "iet ka strādā normālā darbā un beidz ņemties" (smejas). Es gan nezinu, kas mūsdienās ir normāls darbs (smejas).
Sacensību gars
Runājot par ordeņiem, es teiktu, ka tā ir izteikta radošo cilvēku īpašība – nenojaust to, ka citu cilvēku acīs jūs patiesībā esat apkarināti ordeņiem. Arī par tevi esmu dzirdējusi tik daudz laba, un tu, visticamāk, to pat nenojaut.
Nē, nenojaušu gan, bet varbūt tas pat ir labi. Bērnības vasaras es pavadīju ar brālēniem. Mēs bijām trijotne, kurā es biju jaunākā, turklāt meitene. Man liekas, ka viens no tādiem dzinuļiem ir šis kods, ka man kā jaunākajai meitenei vienmēr jādzenas kādam pakaļ, ka tie divi puikas vienmēr ir vecāki, gudrāki, ātrāki, tur nav variantu. Bet paldies Kristapam un Krišjānim par to bērnības laiku, kad manī izveidojās tāds sacensību gars, un tas ir viens no maniem ikdienas dzinuļiem. Nupat es stājos doktorantūrā, un konkurss bija šausmīgs, bet es iestājos un biju tik priecīga.
Vispār es bērnībā gribēju par vieglatlēti, es dzīvoju Murjāņos, turpat blakus bija Murjāņu Sporta skola un stadions, tāpēc, jā, vienu laiku es ļoti gribēju kļūt par vieglatlēti. Taču maniem vecākiem ļoti interesēja māksla, tad nu es kaut kā neaizgāju uz vieglatlētiem, bet dažas situācijas dzīvē es mēdzu uztvert kā tādu skrējienu. Man ļoti patīk tas sacensību gars, bet tādā labā nozīmē. Es mācos samierināties arī ar zaudējumiem, kuru nav bijis maz.
Īstais mirklis un brīdis
Tu stāstīji par ticību sev un to, cik svarīga ir pieaugušā ticība bērnam. Kā ir ar ticību bērnu literatūrai? Kam tu tici bērnu literatūrā?
Te ir tāda ļoti interesanta nianse – es ticu tādai tīrai dzīslai bērnu literatūrā. Ar to es domāju to, ka labu grāmatu nevar uztaisīt ar konstruktīviem paņēmieniem. Protams, ir visādas profesionālas lietas, ko mēs varam ielikt – teksta redaktūra vai mākslinieciskā redaktūra, ko vienmēr var pielikt. Bet to vienmēr var just, kad grāmatas sākuma punktā ir kaut kas tāds ļoti pareizs. Tā grāmata vienkārši "aiziet", un mēs varam tikai likt, likt, likt, un tas aizžvirkst tā kā tāds brīnums – jo tālāk ej, jo labāk paliek. Piemēram, nupat nodota drukai Egīla Zirņa grāmata "Kas zoodārzā notiek naktī", un to ilustrējis ir Svens Neilands, mans bijušais students. Kad izvēlējāmies ilustrācijām mākslinieku, man iekšā bija milzīga pārliecība, ka šajā gadījumā tam ir jābūt Svenam. Svens atsūtīja pirmās skices, un es sapratu – jā, tas tiešām ir īstais. Viņš sāka taisīt skices, iet uz priekšu, un man bija sajūta, ka varu vien stāvēt malā un asaru notraukt – cik skaisti tur viss sanāk. Tas nāk caur to, ka Egīla teksts un Svens – tur viss vienkārši sader kopā, ir īstais mirklis un brīdis.
Ne vienmēr tas tā notiek. Savā pieredzē esmu redzējusi arī mākslīgākas šīs konstrukcijas. Ir bijuši gadījumi, kad ilgi nevaram atrast ilustratoru vai ilustrators mokās, viņam grūti. Esmu redzējusi arī tādas grāmatas, kuras ir pavisam uzkonstruētas – ar domu, ka gribam uztaisīt kaut ko, kas Boloņā dabūs balvu, ņemsim šobrīd aktuālo tēmu, dabūsim labākos scenāristus un redaktorus, kas taisīs stāstu, pārbaudīsim stāstu entajās instancēs pie visādām fokusa grupām un vēl visu ko, ņemsim ilustratoru un pārbaudīsim katru ilustrāciju, vai to visi saprot, vai tā visiem patīk. Gala rezultāts ir tāds, ka tas nav slikts, bet ir vienkārši konstruktīvs, un tādām grāmatām, protams, viss ir kārtībā, bet trūkst tā piektā elementa. Tas ir tas, kam es ticu bērnu literatūrā – tie profesionālie ieteikumi atnāks jebkurā gadījumā, bet tie nav tik nozīmīgi kā tas, lai cilvēki, kas šo grāmatu veido, ir ieinteresēti šajā grāmatā, lai viņi izbauda un priecājas par šo radošo procesu.
Doktorantūrā Krists Auznieks mums lasīja pirmo lekciju, un es nevarēju noticēt, ka viņš runā par tieši tiem pašiem jautājumiem, par kuriem es gadiem esmu cīnījusies un mēģinājusi tos kaut kā iznest saulē. Tas ir par to, ka radošs process, protams, kaut kādā mērā var būt arī cīņa ar sevi, bet pats galvenais radošajā procesā ir personīgā ticība savam darbam, prieks un aizraušanās ar to, ko tu dari. Tas galarezultāts var nebūt perfekts, bet nekad nav iespējams noslēpt to, ka cilvēki, kas to grāmatu ir taisījuši, ir izjutuši reālu laimi. To nav iespējams noslēpt. Redaktori, kas pēc tam strādā ar šo darbu, tikai to mazliet piepucē, un viss notiek.
Grāmatās, kur redaktoriem ir jāsvīst septiņi sviedri, tas viss nav tik vienkārši, bet labā ziņa ir tā, ka visiem māksliniekiem ir vajadzīgas gan grāmatas, kuras aiziet kā smērēts, gan tās, kurās viņi mokās.
Un abas ir labas. Galvenais, lai viss nāk no tīras sirds un mēs nemēģinām piedāvāt kādam kaut ko, par ko mums liekas, ka viņam tas vajadzīgs. Patiesībā – nevienam neko nevajag, un mēs nevaram zināt to, ko vajag otram. Tu vari pateikt tikai to, kas ir tevī pašā iekšā.
Man daudzi studenti bieži saka – biju grāmatveikalā, biju Boloņā, nu, tur jau viss ir, es jau tur vairs neko nevaru piebilst. Tā nav! Katra mūsu pieredze ir unikāla, un to tavu stāstu neviens cits vispār nemaz nevar izstāstīt.
Tā ir tava atbildība būt pietiekami drosmīgam pret pasauli un izstāstīt savu stāstu.
Tas ir tas, kam es ticu – tam, ka mums ir jāgrib pastāstīt kādam kaut kas, nevis jādomā, ko viņš grib dzirdēt.
Radošā izdošanās un neizdošanās
Tu esi liela daļa no izdevniecības "Liels un mazs" komandas, un tā patiesi ir, ka šī izdevniecība audzina mūsu gaumi – gan literāro, gan māksliniecisko. Tu esi izdevniecības mākslinieciskā redaktore. Ko dara mākslinieciskais redaktors? Vai tu baries uz māksliniekiem? Varbūt kaut kā nebūt viņus iedvesmo?
Bārties baros reti. Nezinu, varbūt pašos sākumos esmu pateikusi kādu stingrāku vārdu. Man pašai šķiet, ka nebaros vai daru to diezgan reti, kaut gan no studentiem esmu dzirdējusi viedokli, ka reizēm mēdzu būt skarba un viedokli izsaku visai strikti.
Nu, ko es daru! Pirmkārt, kad ir jauna grāmata, ir manuskripts, tad tālāk mans uzdevums ir piedāvāt redakcijai kaut kādus variantus. Es izlasu tekstu un sāku domāt, kā tā grāmata varētu izskatīties, kas varētu piestāvēt tekstam, kas mums varbūt šobrīd būtu vajadzīgs.
Es diezgan daudz domāju arī kontekstā par jaunu vārdu ienešanu ilustrācijā, man ir diezgan svarīgi, lai jaunie ilustratori tiek pie savām pirmajām grāmatām.
Tas "Lielam un mazam" ir liels ieguldījums, jo tas ir liels risks – ņemt jaunu mākslinieku, jo mēs nezinām, ko no viņa sagaidīt, vai un kā viņam viss izdosies. Tad es meklēju labākos mākslinieku variantus, bieži vien arī Alīsei ir kaut kādi savi varianti vai arī Inesei ir kāda ideja, un tad mēs kopīgi meklējam to labāko variantu. Kad atlases process ir noslēdzies, tad mans uzdevums tālāk ir sākt strādāt ar mākslinieku, un es esmu tāds vidutājs starp mākslinieku un redakciju. Redakcija ļoti retos gadījumos tiek līdz māksliniekam, un tas ir izveidojies tāpēc, ka reizēm redakcijas darbs ir ļoti ass un ātrs, visi ir aizņemti, visi ir profesionāļi, un viņi saka to, ko viņi domā, pa taisno. Ja nu tur otrā galā ir kāds jūtīgāks cilvēks vai arī pavisam jauns, kas nesaprot to izteiksmes veidu, mēs nevaram to nabaga cilvēku jau pirmajā reizē aizsist ciet. Nu, lūk, es esmu pa vidu, un es palīdzu māksliniekam uztaisīt skices, strādāju ar mākslinieku tik ilgi, līdz ir skaidrs, ka šis ir rādāms redakcijai. Tālāk es sūtu skices redakcijai, redakcija izsaka komentārus, mēs dažreiz pastrīdamies, reizēm nestrīdamies, un tad es ar rezultātiem dodos pie mākslinieka. Mans uzdevums ir šo viedokli paust māksliniekam pieņemamā formā, un tas, kā tas notiek, ir ļoti atkarīgs no paša mākslinieka. Citam nepieciešami ļoti konstruktīvi un konkrēti ieteikumi, vēl citam vajag iedot tādu lielāku lauku un izskaidrot redakcijas sajūtas, mēģināt pastāstīt, ko gribam ar to grāmatu pateikt.
Tā ir mana atbildība – runāt ar māksliniekiem tā, lai viņiem ir vieglāk strādāt.
Septiņdesmit procentos es esmu absolūts mākslinieka rīks un atbalsta persona, taču reizēm gadās arī tā, ka jāzvana māksliniekam un jājautā, kas notiek, kur esi palicis. Kaut gan to pēdējā laikā vairāk dara Alīse, viņai labāk sanāk (smejas).
Ne jau vienmēr man tas padodas, ne vienmēr viss ideāli sanāk māksliniekam, arī redakcijai reizēm gadās kļūdas. Taču ja man prasītu, kas ir tā galvenā "Liels un mazs" mācība vai ziņa, ko gribētos pateikt – mums ir jāsaprot, ka viss, ko mēs darām, ir labi, arī tajos brīžos, kad tas nesanāk perfekti. Ar lielu prieku varu teikt, ka daudzas izdevniecības ir sākušas iet to ceļu, kad aktīvi tiek attīstīta Latvijas ilustrācija, un daudzas izdevniecības sadarbojas gan ar maniem bijušajiem studentiem, gan ar pilnīgi jauniem un man nezināmiem vārdiem, kas pēkšņi un ar kvalitatīvu darbu ienāk ilustrācijas ainā. Līdz ar to arī mūsu situācija ir mazliet pamainījusies, mums ir jāmeklē savi virzieni, un vismaz šobrīd es to virzienu izjūtu šādi – tā radošā izdošanās vai neizdošanās nav kā tāds absolūts lielums, bet tas ir process. Izdevniecības darbā tas ir process, arī cilvēka dzīvē tas ir process, katra grāmata ir process, un mēs esam vienoti kaut kādā tādā lielākā ceļā.
Kas ir tie principi, kurus tu nevēlētos pārkāpt, domājot gan par "Liels un mazs" grāmatām, gan par sevi kā mākslinieci, gan par bērnu grāmatām kopumā?
"Liels un mazs" kontekstā tur ir tāds iekšējais kompass, kas ir vissarežģītākais attiecībā par jaunu autoru un ilustratoru darbiem un šo darbu kvalitāti. Reizēm ir tā, ka ļoti, ļoti gribas atbalstīt kādu autoru, kurš ir uzrakstījis kādu darbu, bet šis darbs tomēr neraisa tādu sajūtu – nu, kad es varēšu ķerties tam klāt. Šādas situācijas prasa lielu izlēmību – pateikt nē un atzīt, ka šis tomēr nav īstais.
Man pašai. Neciešu, vienkārši neciešu ātri taisītus darbus. Es esmu baigi lēna zīmēšanas procesā, un reizēm, kad ir bijis jāstrādā ļoti ātri, piemēram, grāmata "Vai grāmatai ir knābis?" man bija jātaisa mežonīgi ātri, lai gan arī tur man bija kādas iestrādes. Taisīju ātri, bet laiku es tāpat patērēju to pašu, jo es nespēju uztaisīt ilustrācijas vienā līmenī. Par tām labajām grāmatām un labajām ilustrācijām runājot, tām vienmēr ir vairāki līmeņi, kad skaties un saproti – ā, bet te taču ir tā, un šeit ir vēl kaut kas. To pūčulēnu es taisīju līdz trijiem naktī vēl ar mazu bērnu mājās, lai tikai es pēc iespējas nezaudētu to domas dziļumu.
Domas dziļums rodas, vairākkārt atgriežoties pie ilustrācijas – tu uzzīmē pirmo skici, pēc tam atgriezies pie tās vēlreiz un saproti, ka to iespējams papildināt vēl vairākos un dažādos veidos.
Spilgtākais piemērs no manas karjeras ir grāmata "Zenīts", ko es pagaidām uzskatu par savu labāko grāmatu. Tas bija tāds festivāls, man tā patika, man nāca smiekli, un es atcerējos bērnības laika neveiklības, detaļas, milzīgās botas un citas tam laikam raksturīgās lietas, tās sajūtas pilnīgi tā kā nāca atpakaļ. Man bija milzīgs kaifs to visu zīmēt – apģērbus un frizūras. Tas materiāls, ko es esmu salasījusi aiz katras grāmatas, ir diezgan biezs, un tas laikam ir tas, kāpēc es nekad negribētu zīmēt vienas plaknes ilustrācijas vai lasīt vienas plaknes grāmatas. Tā ir mana absolūti sarkanā līnija.
Nav runa par to, ka grāmatai jābūt sarežģītai, patiesībā tai jābūt vienkāršai, bet tās plaknes nedrīkst pazaudēt. Brīnišķīgs piemērs ir mans guru Tomijs Ungerers, un viņam ir tāda grāmata "Gliemezi, kur tu esi?". Tur nav teksta, ir tikai vāks, kur rakstīts – gliemezi, kur tu esi, un tālāk seko sērija ar zīmējumiem, piemēram, taures un cūku astes, kas vizuāli ir līdzīgas gliemeža čaulai. Tie izvēlētie tēli ir tik dīvaini, jocīgi un smieklīgi, tik ļoti labi uzzīmēti, ka nav iespējams to izlasīt vienu reizi. Tai ir vairāki līmeņi, arī simboliskie, un tas ir labs piemērs domai par vienkāršu, bet ne plakanu grāmatu.
Es uzdrošināšos pajautāt tavas domas par mākslīgo intelektu, kas šobrīd aktīvi ienāk mūsu ikdienā, tiek izmantots ilustrācijās un arī tekstos. Kā tu to redzi, kādas ir tavas sajūtas par mākslīgo intelektu?
Man ir baigais pārsteigums, kāpēc cilvēki par to tik daudz runā. Es to uztveru kā "Google Translate", kā palīgrīku. Es to neuztveru kā apdraudējumu un nedomāju, ka tas spēs aizstāt dzīvu mākslinieku. Cik es kaut ko esmu mēģinājusi darīt ar MI, man diezgan ātri paliek garlaicīgi, jo visu laiku tiek atražots viens un tas pats. Kolēģi gan man teica, ka man laikam neesot bijusi maksas versija, jo tajā esot šis tas labāks (smejas). Tā kā man tuvākajā laikā arī nebūs šīs maksas versijas, es par to vispār neuztraucos.
Man MI nav nekāds konkurents, nav arī nekāds bieds, tas vienkārši ir viens no instrumentiem, kas šobrīd palīdz cilvēkam.
Kā šis "Google Translate" spēs ielikt radošajā darbā to radīšanas prieku vai to nezināmo molekulu, kas sitas cauri jebkuram labam darbam – es neticu, ka tas ir iespējams.
Festivāla pieturas
Es gribētu atgriezties pie sarunas sākuma un Siguldas festivāla. Varbūt tu varētu būt kā tāda festivāla ceļvede un nosaukt piecus, tavuprāt, svarīgākos pieturas punktus, kas festivālā noteikti būtu jāpiedzīvo.
Man, protams, šis plēš ārā sirdi, un daudzi notikumi jau ir izpārdoti, tāpēc tos šeit nepieminēšu. Centīšos ieteikt notikumus visām vecumu grupām, un tas pirmais ir manu studentu Rebekas Lukošos un Jurija Tatarkina veidotā "Zīnu anatomija". Tā būs apskatāma Siguldas Jaunrades centrā, tā ir izstāde jauniešiem un tiem, kam interesē vizuālā māksla, dzeja un izpaušanās simbolu un zīmju valodā, tā ir lieliska vieta, kur aiziet un palasīt citu jaunu cilvēku stāstus, paskatīties, cik vienkārši ir uztaisīt pašam savu grāmatu.
Numur divi – noteikti iesaku arī Lotes Vilmas Vītiņas dienasgrāmatu rakstīšanas darbnīcu "Kā uzzīmēt dienasgrāmatu", kas arī notiks Jaunrades centrā. Es ieteiktu aiziet arī uz orientēšanās spēli "Paslēptuves", kas notiks Pils dārzā un balstīta norvēģu autores Kristinas Rūšiftes grāmatā "Visi skaitās". Pirmkārt, Rūšifte pati būs klāt, bērni varēs piedalīties un zīmēt, būs iespēja visiem kopā skriet un darboties.
Viss šis festivāls ir par to, ka grāmata nav objekts, kas stāv skapī un kāds to tev uztiepj lasīt. Negribi lasīt, nelasi, bet atnāc uzspēlēt orientēšanās spēli!
Un tad turpat Pils dārzā ir multimediju pasākums – tas ir "Story Hub" veidots multimediju dzejolis "Grāmatu satikšanās", kas arī ir radīts un domāts pilnīgi visiem. Man patika, kā to raksturoja Marta Kontiņa – ja programma tev liekas par biezu, neko nevari saprast un nesaproti, kas tie vispār tur ir par vārdiem un uzvārdiem, bet grāmatu pasaulei gribas pieskarties, tad "Grāmatu satikšanās" būs īsti laikā. Tur būs kolosāla programma, ko "Story Hub" būs izveidojuši.
Un piektais varētu būt komiksu lasījumi ar publikas iesaisti. Tie notiks svētdien "Siguldas Devona" zālē "Digiti" – pulksten 11.00 mazākajiem lasītājiem būs komiksa "Anna un Froga" lasījumi, bet no pulksten 14.00 varēs klausīties un piedzīvot komisku "Kinderlande". Šis ir tāds interesants pasākums, arī Jānis Znotiņš teica, ka no malas varētu likties dīvaini un neparasti – kā aktieri var lasīt komiksus, tāpēc vajag aiziet paskatīties. Bet tā nav teātra izrāde, tas ir lasījums.
Rūta, milzīgs tev paldies par šo sarunu! Tiksimies Siguldā!
Jā, tiksimies jau pavisam drīz!
Noderīgas idejas un informācija:
