Dzejnieks smaida – viņu esot atšifrējis Māris Salējs, rakstīdams: "Pētera Draguna dzejoļi pēta tumšos un draudīgos spēkus, kas mīt katrā cilvēkā un izlaužas sāpīgu atmiņu vai sirreālu vīziju veidā."
Gaidot Dzejas dienas, Latvijas Radio 3 – "Klasika" raidījumā "Šņorbēniņi", režisores Māras Ķimeles mudināts, Draguns stāsta par slēpšanos vārdos, vēdām, Raini un "Zāli", par dzejas tulkošanu, lasīšanu, runāšanu, atnākšanu un nebrīvību.
Paslēpties tā, lai ticētu
Māra Ķimele: Ir tik daudz visa kā, par ko man gribas ar tevi parunāt – šaurā lokā ilgi neesam tikušies.
Pēteris Draguns: O, jā! Turklāt pie ieslēgtiem mikrofoniem...
Es vispār domāju, ka tādam cilvēkam kā tu tas vispār nav svarīgi, jo pieļauju – ir dzejnieki, kuri izdomā savus dzejoļus un tad tur tā visādi funktierē, bet man šķiet, ka tev ir saskaņa ar savu dzeju – ka tava dzeja nav kaut kas no tevis atrauts vai neatbilstošs.
Paldies, ka tu tos sviedrus neredzi, kas ir aiz teksta radīšanas. (smaida)
To visu es saprotu, bet šajā gadījumā gribēju sacīt, ka tu sevi savā dzejā neslēp.
Es cenšos slēpties tā, lai man ticētu arī tad, kad esmu paslēpies.
Ahā, tātad tu tomēr mēdz slēpties dzejā!
Vārdi tam palīdz. Esmu dzimis padomju laikā, un mēs esam mācīti domāt vienu, runāt otru.
...un darīt trešo. Tātad tu sevi kontrolē! Tas man ir pārsteigums, jo man likās, ka tu esi tādā apziņas stāvoklī, ka tas tevi pārāk neskar.
Ar dzeju ir tā, ka vislabāk rakstītā vārda spēku un ietekmes veidus var apjaust, to atdzejojot – mēģinot pārnest, pārcelt, iztulkot nozīmes, valodas ažūrus. Un man šķiet, ka
jebkuram dzejniekam, pirms viņš sevi varētu uzskatīt par dzejnieku, vispirms noteikti vajadzētu daudz dzejot, daudz lasīt un saprast, kādas ir valodas iespējas un kas ir dzejas valoda.
Tas tiešām ir fenomenāli – atdzejot dzeju. Pat nesaprotu, kā to var izdarīt. Kaut gan, lasot Šekspīra sonetus latviski, arī man tirpas skrien cauri kauliem, neskatoties uz to, ka varbūt tas atdzejojums nav nemaz tik perfekts. Tātad tā enerģija nāk vēl pa kaut kādiem citiem kanāliem, ne tikai pa valodu. Tas ir dīvaini. Ko tu pats esi atdzejojis?
Diezgan daudzus savus laikabiedrus, krievu dzejniekus, "Orbītas" dzejniekus un, protams, arī dažu labu klasiķi. Sadarbojos ar tulkotāju Daci Meieri, un ir diezgan daudz atdzejojumu no itāļu valodas un dažām citām valodām, kuras savos darbos izmantojis Umberto Eko.
Un kāda tev ir sajūta par latviešu valodu un tās indoeiropeiskajām saknēm un sanskritu? Esi par to domājis vai interesējies?
Esmu gan par to domājis, gan interesējies, sanskritu turklāt arī mācījies un mēģinājis ielauzīties un saprast tā poētiku. Protams, sanskrita literatūra ir ļoti daudzslāņaina, tā fiksēta dažādos laikos. Visvairāk mani fascinē vēdu sanskrits, jo vēdas ir dzeja. Purānas un eposi vairāk ir stāsti un varoņteiksmas, bet vēdas ir riktīgi par buršanos!
Savulaik, mācoties pirmajā kursā Maskavā, draugs uzdāvināja rigvēdu krieviski, un tā sākās mana vēdu lasīšana, kura turpinās joprojām. Protams, tulkojumā. Tā ir milzīga bagātība, ja vari to lasīt sanskritā – tas ir apbrīnojami! Cik reizes esi bijis Indijā?
Šajā dzīvē trīs. Man šķiet, ka vēdu mantras un himnas uzrunā mūsu iekšējo kodu, ko nav iespējams ne feikot, ne saprast – pareizāk vai nepareizāk. Mums vienkārši tas ir iekšā un atrod to mūsu rozetīti vai štepselīti.
Atceros, kā pirms gadiem trīsdesmit sēdējām pie kopīga rituāla ugunskura – tie bija vareni pārdzīvojumi! Tā kā tu pats esi labs dziedātājs un mūziķis, joprojām no tiem brīžiem atceros, kā tu muzicēji un dziedāji mantras ar savu ļoti skaisto balsi. Tas, manuprāt, interesantā veidā tagad ieplūdis jūsu skaistajā ansamblī "Zāle", kurā tu kopā ar saviem brīnišķīgajiem kolēģiem veido organisku un ļoti dabīgu savienojumu – latviešu un sanskrita plūsmu, jo vibrācija, kas piemīt jūsu dziesmām, manā skatījumā ļoti sasaucas ar mantrām. Turklāt tur ir arī tava dzeja.
Ar dzeju un tekstiem man vienmēr ir ļoti īpašas attiecības. Kad dziesma tiek izpildīta, tās autors savā veidā ir izpildītājs, un teksti, mūzika var atkal piedzimt no jauna un atkal izrādīties nedaudz savādāki – nedaudz iezaigoties citās krāsās.
Man ir ļoti liels prieks, ka mēs esam koncertējoši un ka mums pēc kovidlaika ir iespēja mēģināt, virpināt mūziku, attīstīt to un ļaut, lai tā pati kaut kā nosēžas un pati atrod savu tecējumu. Tā ir laba iespēja gan man kopā ar Annu Martu Kreitusi, gan pašai grupai – atrast harmoniju un iet tālāk.
Grupai "Zāle" pagaidām iznākuši divi albumi, vai ne?
Studijā šobrīd jau ir trešais, kas tiek finalizēts un gan jau drīz klausītājiem tiks celts priekšā.
Mūzika dzejā būtiskāka par tekstu
Dzeja, ko tu ietērp mūzikā, un dzeja, kas ir grāmatiņās, kas arī tev ir divas – vai tās atšķiras?
Noteikti, jo katra kaut kādā veidā ienāk pa citām durvīm vai pa citiem logiem.
Ir dzeja, kas iekšēji skan un nevar to nepierakstīt, un ir dzejoļi, kuri savukārt parādās.
Tas radošais process tiešām ietver visas maņas, un ļoti bieži rakstītais teksts, kas ir grāmatiņā, iedarbojas un nolasās pavisam savādāk. Kā lai saka – dzejai būtu jābūt lasāmai.
Vai esi dzirdējis, kā tavus dzejoļus runā kāds cits?
Neesmu gan.
Mūsu dzejas izrādītē Guna [Zariņa] runāja tavu "Buramdziesmiņu" – ļoti kaismīgi…
Izpildot dzeju, mēs klausāmies dzejas mūzikā, melodijā un sekojam līdzi vārdu secībai. Katrs nākamais vārds iedod jaunu krāsu, jaunu pagriezienu teksta līnijā. Lasot dzeju uz papīra, likumības, kā mēs uztveram tekstu, kā mēs to lasām, vai mēs redzam tās muzikalitāti vai nē, ir citādākas.
Esmu pieradusi katru dzejoli lasīt ļoti daudzas reizes – kamēr tas atveras. Jo dzeja tomēr ir tāda aizvērta lādīte, tāpat kā glezna, un tu nevari, garām ejot, savienoties ne ar dzeju, ne gleznu.
Māte stāstīja, ka bērnībā es dziedāt esot sācis agrāk nekā runāt, un arī šobrīd man tā muzikalitāte, muzikālā līnija, mūzika valodā un mūzika tekstos, mūzika dzejā ir daudz būtiskāka par pašu tekstu, kas parādās aiz šīs mūzikas.
Drūmākais literāts
Pirms vairākiem gadiem tika sastādīts latviešu drūmāko literātu tops. Un es tajā esmu iekšā...
Kopā ar Veidenbaumu. Zināms pagodinājums! Tavi dzejoļi ir arī ārkārtīgi gleznieciski. Arī vizuālā piesātinātība tajos ir ļoti liela.
Māris Salējs par manu dzeju rakstīja tā: "Pētera Draguna dzejoļi pēta tumšos un draudīgos spēkus, kas mīt katrā cilvēkā un izlaužas sāpīgu atmiņu vai sirreālu vīziju veidā."
Ļoti precīzi!
Jā, man arī šķiet, ka tas noteikti ir par mani. (smejas) Sāpīgas atmiņas un sirreālas vīzijas…
Ja drīkstu vaicāt – kā iet taviem pieaugušajiem bērniem?
Mani pieaugušie bērni ir fiziķi un matemātiķi. Jaunākais studē doktorantūrā, vecākais ņem otru augstāko izglītību turpat Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.
Diviem tik poētiskiem cilvēkiem izauguši fiziķi un matemātiķi – tas ir ko vērts! (Pētera Draguna dzīvesbiedre ir dzejniece Agita Draguna – red.)
Matemātika bijusi tuva arī man, jo matemātika jau ir tāda pati valoda kā jebkura cita. Arī mūzika ir valoda – un arī tā ir savā veidā matemātiska. No matemātikas mēs neizvairīsimies nekur, arī skatoties un plānojot rindu garumu, zilbju daudzumu, uzsvērto, neuzsvērto, garo, īso – tas viss ir matemātiski.
Atšķirībā no klasiskās dzejas, laikmetīgā dzeja ir daudz subjektīvāka un grūtāk šifrējama, tā prasa daudz lielāku piepūli no lasītāja, jo nereti ir tiešām grūti atkost domu, ritmu, vārdu plūsmu. Kā tev pašam patīk modernā dzeja?
Man šķiet, ka līdz ar iekārtas maiņu, līdz ar pāreju no "attīstītā" sociālisma uz "mazattīstīto" kapitālismu mums zudusi nepieciešamība kaut ko šifrēt, kaut ko pateikt Ēzopa valodā vai kādās alegoriskās līdzībās, par kurām varētu noraut galvu kādā komitejā. Tādā ziņā mūsdienu jeb modernie teksti ir daudz brīvāki no nozīmēm. Tie ir mazāk daudznozīmīgi. Savā veidā to diktē politiski ekonomiskā situācija un konteksts, kurā mēs dzīvojam.
Mums ir tiešām daudz jaunu dzejnieku – daudz meiteņu, daudz jaunu sieviešu, daudz jaunu vīriešu, un ir vesela grupa tādu rakstu darbu, kurus viņi paši vairs nesauc par dzeju, bet, piemēram, dzejprozu, un tur diezgan bieži ir grūti izsekot kaut kādai iekšējai domai, plūsmai, pavedienam. Mēs tomēr zināmā mērā esam raduši meklēt dzejā skaņas skaistumu jeb asociāciju dīvainību jeb negaidītību. Bet šajā dzejā tā visa nav – tā ir ļoti racionāla. Vai tā izsekojamā doma tur vairs galīgi nav vajadzīga? Varbūt tieši vārdu plūdums ir galvenā pašvērtība?
Tieši šā iemesla dēļ
es daudz labprātāk dzeju sākumā klausos un tikai pēc tam lasu, jo tas lādiņš, ko ieliek autors, reizēm bez paša autora nemaz nav saprotams vai pamanāms.
Tā ir arī zināma nelaime, jo lasītājiem jau nerodas iespēja dzirdēt autoru. Manuprāt, vajadzētu atsākt dzejnieku braukšanu uz Latvijas bibliotēkām un mazajiem miestiņiem – tas ir svarīgi.
Par laimi, vairs nav tā, ka neviens nebrauc. Tas mazliet ir atsācies. Brauc ar grāmatu galdiem, brauc rakstnieki – tas ir tas formāts, kas dara pieejamu daiļradi. Vai šī daiļrade ir tik interesanta, lai izkonkurētu "Tiktoku", atkarīgs no tā "poda" satura, kas ir virs pleciem.
Raiņa primitivizēšana
Teiksim, Rainis, mūsu varenais klasiķis – viņš taču ir tieši tikpat aizslēgta lādīte, kas neveras vaļā, pavirši palasot. Tās ir tādas pērles, kad tu tā uzmanīgāk sāc iedziļināties Raiņa dzejā – ak, kungs, kāda brīnumu lāde tā ir! Droši vien tas tiešām atkarīgs no literatūras skolotājiem un skolotājām – ka Rainis nav tikai kaut kādi primitīvie dzejoļi.
Man šķiet, ka Dziesmusvētki uzrāda diezgan skaidru tendenci uz Raiņa primitivizēšanu vai īsināšanu, cenzēšanu. Man ir grūti pateikt, kas bijis īstais iemesls, lai no Raiņa izņemtu četras rindas par zvēriem un par Daugavas rakšanu. Ir runa par "Saule. Pērkons. Daugava" divām versijām. Viena no tām ir Vispārējiem dziesmu svētkiem, kas ir bez panta par zvēriem, bet otra ir Skolēnu dziesmu svētkiem, kas ir pilnīgāka versija. Sākumā es, protams, biju izbrīnīts un meklēju visādas iespējamās teorijas, kas varētu būt par iemeslu.
Un patiešām – mani minējumi attaisnojās. Palasīju interviju ar komponistu Mārtiņu Braunu, kurš nu jau mūžībā. Jā, zvēri ir par pasakainu, bet "Saule lika Dieviņam" atkal – nu, kā Saule tagad liks kaut ko Dieviņam... Kāpēc zvēru iesaistīšana Daugavas rakšanā ir pasaciņas, bet ka Saule – mūsu Māte – nav pasaciņa? Tā ir tā īstā īstenība?
Vai tā ir tā poētiskā īstenība, ko Rainis mums paģēr uztvert, uzburt? Varam jau primitivizēt Visumu, varam jau primitivizēt Raini. Nu, jā...
Tā proporcija visos laikos allaž bijusi vienāda. Ir cilvēku daļa, kura vēlas iet sarežģītajā, atrod to par interesantu esam un gūst gandarījumu un pat sajūsmu, ejot tos labirintus, šķetinot un šifrējot, un ir daļa cilvēku, kuri to nedara un nedarīs, un šķiet, ka tā proporcija pasaulē nekad nav mainījusies.
Jā, bet runa jau ir par to, ka mēs kaut ko pasludinām par pareizu, kaut ko mēs pasludinām par nepareizu un nepiemērotu. Man liekas, tas ir bīstami.
Visas iekārtas to ir darījušas – ņēmušas sev tiesības atšķirt, kas ir pareizi.
Savā nebrīvībā mēs neesam gājuši tālāk.
Es tam piekrītu – no vienām važām citās. Un reizēm – kā latvieši saka – tie paši vēži, tikai citā kulītē.
Ļoti bieži pat kulīte nav jāmaina.
Arvien vairāk domāju par vienlaicīgumu – sevišķi Indijas fani runā par iepriekšējām dzīvēm. Man arvien stiprāk šķiet, ka pašreiz tas notiek vienlaicīgi – ka mēs esam vienlaicīgi visās savās iepriekšējās dzīvēs.
Es par to esmu diezgan pārliecināts.
Un tas rada tādu prieku!
Lai kā arī būtu, šķiet, ka tas prieks, tās sajūtas, ko var atnest dzeja, un kā vispār atšķirt dzeju no nedzejas? Kas tad īsti nav dzeja?
Arī mūziķi un komponisti, sevišķi konkrētās mūzikas radītāji, saka, ka ikviena skaņa ir mūzika. Arī konkrētā mūzika ir sakārtota skaņa. Tomēr tur ir kāda atlase, un tad klausītājam gribot negribot jājautā – kādēļ šāda secība, kādēļ šāda atlase? Un ko tas man pavēsta? Un tad, ja nevaru atšifrēt, rodas tāda kā nepatika – kas tad tā par dzeju, ne tur atskaņu, ne tur skaistuma, ne tur ritma. Tu it kā netiec iekšā tajā vēstījumā, bet iespējams, ka tā ir tikai klausītāja jeb uztvērēja problēma.
Nē, kāpēc? Jebkurai lietai, parādībai ir savs sākums, vidus un gals, sava dramaturģija; ir tēzes, antitēzes, cīņa, un tā parādās arī tekstos, pat ja tas nav nolasāms ar pirmo paviršo skatu. Ja padomā līdzi, visu ko var atrast. Protams, vai gribas to darīt? Un vai ir laiks to darīt? Laika jau vairs nav nekam...
