Ieva Struka: Tu esi beigusi Dailes teātra studiju, vai toreiz tu vēlējies un iedomājies savu likteni uz Dailes teātra skatuves? Kā ir šobrīd, kad tu paskaties uz Dailes teātri, vai atceries, ka esi beigusi Dailes teātra studiju?
Dana Bjorka: Protams, ka es atceros un Dailes teātri es uzskatu par savām mājām, radošajām mājām. Es mācījos Dailes teātra 9. studijā, pirms iestājos [Latvijas Kultūras] akadēmijā, tas bija vesels gads, sestdienas un svētdienas pavadīt tikai un vienīgi Dailes teātra iekštelpās un mācīties, un iedvesmoties. Tālāk, kad iestājos akadēmijā, arī šis kurss tika gatavots Dailes teātrim, un, protams, savā radošajā jaunībā, būdama studente, es ļoti gribēju kļūt par Dailes teātra aktrisi, sapņoju un iztēlojos. Visi Dailes teātra plašumi, aktieru trupa, es mācījos uz viņiem pārsvarā. Tad, kad mūsu kurss absolvēja, tas bija 2009. gads, Latvijā bija krīze un neviens teātris Latvijā neuzņēma aktierus, jo nevarēja.
Kad pabeidzām, viss mūsu kurss palika karājamies gaisā, mēs strādājām uz uzņēmuma līgumiem, un vienīgā absolvente, kurai tika piedāvāts darbs profesionālajā teātrī, biju es.
Vienīgi Krievu teātris varēja uzņemt, meklēja, ko uzņemt un izraudzījās mani, un, protams, ka es neatteicos no darba, lai būtu gan nauda, gan darbs, ko darīt. Paralēli uz uzņēmuma līguma turpināju spēlēt diploma izrādes Dailē. Tad pēc gada manus kursabiedrus uzņēma Dailes teātrī, es paliku Krievu teātrī, tā liktenis izšķīrās manā gadījumā uz citu planētu. Šajā citā planētā man vajadzēja pirmos gadus no jauna mācīties, jo šīs skolas ir atšķirīgas. Slāvu mentalitātes skola, klasiskā un latviešu skola, kurā es mācījos, vairāk tendēta uz prātu, uz pieklusinātiem toņiem, maksimālo patiesību uz skatuves, savukārt slāvu mentalitāte paredzēja, kas man bija liels kultūršoks, tādu hiperbolizētu eksistenci uz skatuves, skaļu runāšanu no vēdera. Man vajadzēja tiešām pārmācīties, un otrs, kas bija liels izaicinājums, man vajadzēja iemācīties krievu valodu. Uzņemot mani Krievu teātra trupā, man bija izteikts akcents latviešu valodā, jo četrus gadus man mīļie pasniedzēji – Aina Matīsa, Ruta Vītiņa un Zane Daudziņa, man vienkārši dauzīja ārā krievu akcentu no latviešu valodas. Bija brīdis, kad skatuves runā man bija devītnieki un desmitnieki, jo es ļoti cītīgi tās ātrrunas mācījos, lai no zobiem atlec. Tā likteņa ironija. Atnācu uz teātri un pirmos trīs gadus es konsultējos ar saviem kolēģiem, kā pareizi izrunā konkrētus vārdus krievu valodā.
Jautājums ar ko biju iecerējusi noslēgt šo sarunu, bet atļaušos to uzdot šobrīd. Tad, kad skanēs raidījums, tad skatītāji, es pieņemu, būs redzējuši jau visas "Pansija pilī" sērijas. Taču brīdī, kad mēs sarunājamies, pieejamas ir divas un otrā sērija noslēdzas ar tevis dziedāto "Tumša nakte, zaļa zāle" pilnā apjomā, kur tu Hildes Vīkas lomā savaldzini Viktora Eglīša jeb Gundara Āboliņa sirdi. Tas melodiskais plūdums, kādu tu piešķir tai tautasdziesmai patiesībā atšķiras no tā, kā to esam pieraduši dziedāt pie ugunskura, iespējams, tādēļ, ka Hilda Vīka to izpilda plašākai auditorijai dārza svētkos. Ko tev dod vai deva šāds darbs, šāda loma, šāda vasara, spēlējot mākslas pasaulei pazīstamu figūru un tomēr, uzdrīkstos apgalvot, ka plašākai Latvijas auditorijai svešu mākslinieces un literātes vārdu?
Man bija prieks iepazīt Hildes Vīkas personību, daudz lasīt par viņu, iedziļināties un saprast, cik daudz Latvijas vēsturē ir spilgtu personību, par kurām tiešām es zinu maz, bet gribētos vairāk. Tādas filmas, tādi mākslas darbi, kas dod unikālu iespēju iepazīt plašākai auditorijai šos māksliniekus, izcilības, caur gaišu un uzrunājošu prizmu, jo ģimenes komēdijas jau ir ļoti uzrunājošs žanrs. Gan mazs cilvēciņš, gan gados cilvēks labprāt skatās un iesūc sevī. Man šķiet, ka tādas filmas dod arī stimulu gan jaunietim, gan cilvēkam, kas jau ir padzīvojis uz šīs pasaules, atvērt grāmatu, vai ieiet Googlē un uzzināt vairāk gan par Hildu Vīku, gan citām personībām. Šajā filmā katrs otrais ir izcilība, par ko būtu jāzina.
Man pašai kā Danai ir milzīgs prieks piedalīties projektos ar tikai latviešu māksliniekiem, un turpināt izkopt savu latviešu valodu.
Tā man ir milzīga nostalģija no studiju laikiem, jo visi mani kursabiedri ir ļoti mīļi un tuvi cilvēki, ar kuriem reti tiekamies, bet, kad tiekamies, tās ir ļoti sirsnīgas tikšanās. Mēs varam runāt par jebko un ļoti atklāti, un palīdzēt ar padomiem. Tāpēc katru reizi, kad mani uzrunā uz kādu projektu, vai tas būtu kino vai izrāde, kur sastāvā ir latviešu mākslinieki, tie man ir lieli svētki, jo jūtos atgriezusies studiju laikā. Es esmu bilingvāls cilvēks, esmu augusi arī bilingvālā vidē, manī ir gan latviešu sākums, gan slāvu sākums, man ļoti patīk izbaudīt šīs divas esības. Kad man dota šī iespēja izbaudīt šo latviešu esību, man tā ir ļoti liela bauda.
Tveroties tagad pie tavas jaunākās lielās lomas, proti, pie Klāras, kuras uzvārdu ir gandrīz neiespējami izrunāt, Cahanasjanas lomas [Frīdriha] Dirrenmata lugā "Vecās dāmas vizīte", ko Čehova teātrī iestudēja Indra Roga. Kā tu izjūti to, ka jāspēlē varone, kura nav tajā vecuma grupā, kurā tu pati atrodies? Kā vispār pie šādas lomas nonāk, tā bija teātra iniciatīva, vai satikšanās ar savu pedagoģi, pirmkārt?
Stāsts no sākuma. Indru [Rogu] es uzaicināju jau pirms vairākiem gadiem pie mums iestudēt, un viņa ir diezgan aizņemts cilvēks, kas mani ļoti priecē. Viņa toreiz vēl Valmierā strādāja. Tad mēs norunājām, ka tas būs šis 2023. gads. Tad Indra ilgi domāja par nosaukumu, sākumā padomā bija "Ķiršu dārzs", pēc tam bija cits nosaukums, visu laiku diskutējot, diskutējot. Beigās, tas bija gandrīz pirms mēģinājumu procesa sākuma, viņa pēkšņi zvana un saka – būs Dirrenmats "Vecās dāmas vizīte". Es teicu – labi, es esmu tas direktors, kurš neuzbāž režisoriem lugas izvēli, man galvenais, lai režisoram ir kaisle uz šo materiālu, tad noteikti vajadzētu iznākt labi. Tad sekoja nākamais jautājums – spēlēsi veco dāmu? Es? Man bija lielas kvadrāta acis, kāda es vecā dāma? Man bija šoks. Es teicu, ka padomājam vēl, ar domu, ka gan jau cits paspēlēs. Paiet kāds laiks, es gāju uz Vecrīgu, tā bija tā diena, kad Artūrs Maskats veltīja Mihailam Gruzdovam koncertu. Man pašai bija izrāde, es pārdzīvoju, ka netieku. Es gāju uz teātri un āra kafejnīcā sēdēja Indra ar savu meitu Martu, viņa mani ierauga, un es aizgāju sasveicināties ar viņu. Man Indra saka – tu spēlēsi veco dāmu, vai ne? Es tajā brīdī atrados ļoti iekšēji sagurušā stāvoklī pēc konkursa, pēc visas emocionālā procesa, un man iekšēji bija tāda vēlme pusotru sezonu atpūsties no jaunām lomām. Priekšā sēž mans pedagogs un saka – tu taču spēlēsi? Tajā brīdī es sapratu, ka nevaru atteikt, neko īsti es par veco dāmu nezināju, tā nav mana sapņu loma, kur man atvērtos visas slūžas, izdzirdot nosaukumu. Atsveicinoties es sapratu, ka viss, Dana, gatavojies. Nākamais pusgads paies vēl darbā pie lomas, un sekoja visas saskaņošanas.
Es gribēju saskaņot iekšēji ar kolektīvu, lai nav pārpratumu, jo tādas lomas, protams, gribas spēlēt visām aktrisēm.
Runāju ar arodbiedrību, ar māksliniecisko kolēģiju, jo man bija svarīgi, lai visi pasaka jā. Ja kāds pasaka nē, tad man būtu arī ko pateikt režisorei, kāpēc nē. Nāca Indra un teica, kāpēc vienīgi mani redz šai lomai. Visi pateica jā, neredzēja nekādus šķēršļus, tad es uzņēmos un mēs sākām strādāt. Mēs strādājām, un man sākās baudas process, jo piedzīvoju šos studiju laikus ar savu pedagoģi. Ar Indru mēs neesam tikušās pēc absolvēšanas darbos. Tā bija bauda, jo es saprotu viņu no acu skatiena, es saprotu viņas garastāvokli, zinu raksturu, tveru tos profesionālos vārdus, kurus mani kolēģi slengā nesaprot, tad man vajadzēja tulkot, ko domā režisore. Tad man bija liels pārsteigums, kad pirmizrādes banketā Indra pienāca piet mikrofona un teica labus vārdus, un pagriezās pie manis un teica – Dana, man prieks, ka atdevu tev parādu. Kāds parāds, par ko jūs runājat? Viņa atcerējās to epizodi, kad mēs studiju laikā strādājām pie [Fjodora] Dostojevska "Idiota", kam pēc tam Dailes teātra Kamerzālē bija izrāde. Es tur divus gadus strādāju pie Nastasjas Fiļipovnas lomas, un šo lomu man beigās neiedeva, kā galveno argumentu toreiz minēja manu akcentu latviešu valodā. Kā pedagogi paskaidroja, viņi negribēja riskēt ar to, ka skatītājiem nepatiks šis dialekts, lomu spēlēja tikai Inita Dzelme. Toreiz man bija ļoti liels pārdzīvojums, bet gadi pagāji, ļaunu prātu noteikti neturu un aizmirsts šis notikums ir. Izrādās, ka ne Indrai, ne Mihailam Gruzdovam šis notikums nebija aizmirsts un viņi par to ļoti pārdzīvoja šos gadus, un vienmēr turēja prātā. Izrādās, ka viens no apstākļiem, ko Indra sev turēja iekšā, piedāvājot man šo lomu, bija viņas iekšējā parāda sajūta man. Tad es vienā intervijā teicu, ka, ja Indra man vienā tikšanās reizē teiktu, ka tas ir viņas parāds man, es noteikti atteiktos kategoriski no šīs lomas. Atteiktos un viss. Man motivācija bija pateikt jā tikai un vienīgi tāpēc, ka mans pedagogs redz tikai mani un bez manis netiks galā. Es nevarētu viņu pievilt. Ja viņa pateiktu, ka jūt parādu, mana atbilde būtu kategoriski nē. Mēs risinātu citādi šo situāciju.
Dažreiz varbūt ir labi, ka viss netiek pateikts līdz galam.
Varbūt.
No profesionālā viedokļa man, protams, ir etimoloģisks jeb izcelsmes jautājums arī par lugas pirmo ainu, respektīvi par pirmo Klāras parādīšanos. Kā top tik ekscentrisks uznāciens? Tāds monstrs parādās uz skatuves, bet ļoti, ļoti kolorīts. Kā tu meklē formu, pieeju?
Tik sarežģīts jautājums. Tas ir garš process, tas nedzimst vienā dienā, tas ir ikdienas mēģinājumu process, kas ir minimums divus mēnešus garš, bet īstenībā lielāks, jo tu iedziļinies materiālā, tu visu laiku prātā mal. Noteikti tā ir komanda, gan mākslinieks, kas scenogrāfiju taisa, gan mūziku, gan kustības, protams, režisors un kolēģi. Režisors jau definē, kādā žanrā mēs strādāsim, pirmkārt, tu jau sāc savas smadzenes iebīdīt uz to fantāziju. Tā pirmā sajūta ir jāķer, jo tā vienmēr, manuprāt, ir tā pareizā sajūta.
Pirmkārt, es nespēlēju veceni, jo tas ir režisora uzstādījums – nekādus gados vecus cilvēkus, bet vairāk tādu kā karmisko spēku, kas atgriežas pie cilvēkiem un dod viņiem spēku, darīt vai nedarīt.
Es noķēru sajūtu, ka nedrīkstu būt vienāda, man ir ļoti svarīgi, pat, ja to skatītājs neredzēs, man vajag mainīt sevī kaut ko. Ļoti tehniska lieta, bet es pasūtīju 20 lēcas, visādu krāsu lēcas, un es meklēju tās sajūtas. No pirmajām rindām varbūt cilvēki redz, kā mainās krāsas, jo es tur brutāli netaisu zaļš un pēc tam oranžs, bet, kad skaties spogulī, lai tas atspulgs dod man citu sapratni par sevi. Tas man ļoti palīdzēja meklēt ceļu pie šīs Klāras. Tad ar katru savu iznācienu es nemēģinu pārspīlēt, bet man galvenais to iekšējo savu sapratni, ko es gribu katrā uznācienā dabūt no sava partnera, no sevis, lai atšķiras šie uzdevumi, lai tie nav vienādi. Es nezinu, kā tas no malas izskatās, es strādāju ar sevi, visu laiku vienkārši ar sevi un ar partneri, un man galvenais ir dabūt sajūtu, ka tas īstenībā nav īsts cilvēks. Man uzreiz dzima etīdes, paldies Indrai, ka viņa lielāko daļu pieņēma un atstāja uz skatuves. Es iztēlojos vairākas formas, es iztēlojos, ka tas nav cilvēks, viņa ir kiborgs. Viņai nav roka, nav kāja, viņai nav savu smadzeņu, nav acis, nav žokļa, nekā nav. Tad man piedzima tā etīde, ka mani vajadzētu pa daļiņām izjaukt, tur mēs ar partneriem mēģinājām, pasūtījām robota roku, kas kustās. Man bija idejas, ka kolekcionēju savu bijušo vīru smadzenes, rokas, vēl kaut ko, man tās fantāzijas gāja ļoti prom no sadzīves.
Man vajadzēja dabūt sajūtu, ka varu atļauties uz skatuves iekšēji kaut ko, ko es pati varbūt ne līdz galam saprotu.
Šis domāšanas veids, šis žanrs paredz arī to eksistenci tādu jocīgu, neparastu. Izrādās, ka tā ir Mihaila Čehova sistēma, jo, kad pie mums atbrauca speciāliste Lidija no Spānijas, kura strādā tikai pēc Mihaila Čehova sistēmas, tas ir teātris, kur uz skatuves nav neviena rekvizīta, strādā tikai aktieriski caur ķermeni, viņa noskatījās izrādi un skrēja pie manis teikt, ka tā taču ir Mihaila Čehova sistēma, tu perfekti strādā tikai pēc šīs sistēmas. Es sapratu, ka viens cilvēks var izlasīt grāmatu un trenēties, un tehniski veidot šo lomu, bet es pie šīs sistēmas sapratnes nonācu ne tikai saviem spēkiem, tā ir izglītošanās un kaut kāda pieredze, bet, kad veidoju lomu, es to netaisīju tā, ka tā būs [Konstantīna] Staņislavska, [Mihaila] Čehova vai [Vsevoloda] Meierholda, vai kāda cita sistēma. Es caur savu fantāziju un meklējumiem nonācu pie formas, un sanāca, ka tā ir Čehova forma.
Tajā brīdī, kad tu pēc šāda, tik intensīva darba akumulē sevī gan profesionālās atziņas, gan profesionālās prasmes, to enerģiju, ko iegūst mēģinājumu procesā un tu izmanto uz skatuves, vai tev nepietrūkst uzreiz nākamās lomas, kurā iejūgties un meklēt ko jaunu? Tev ir ļoti daudz zināšanu, prasmju, kuras tava otrā un droši vien galvenā amata dēļ tu nevari likt lietā ikdienā.
Es esmu beidzot nonākusi pie tādas pašsajūtas, ka es neraujos pēc lomām vairs. Man to vairs nevajag, lai sevi apliecinātu. Divas līdz šim pēdējās manas lomas man tiešām ļoti, ļoti patīk. Tajās es noķēru sajūtu, ka uz skatuves ir jākāpj tikai tad, kad gribi kaut ko pateikt. Tā pirmā par ko es runāju ir Karaliene Elizabete, jo tur trāpīja ar manu iekšējo sajūtu, manu tā brīža sajūtu, dzīves pieredzi, kaut kā saslēdzās. Saslēdzās arī vecajā dāmā un uzreiz pēc dāmas man sekoja cits piedāvājums ļoti labai lomai ne mūsu teātrī, citā projektā un latviešu projektā. Sākumā es pateicu jā, bet pēc tam jutu, ka šis jā ir vienkārši tāpēc, ka būtu, nevis tāpēc, ka man ir, ko [pateikt]. Es piezvanīju un pateicu, ka nē, ir jāatpūšas. Atbildot uz šo jautājumu, protams, ka, ja sekos piedāvājums lomai, kur es jūtu, man atkal ir ko pateikt, lai tas nav pa tukšo, tad es pasaku jā. Taču man nav vēlmes vienkārši strādāt un būt, tāpēc, ka esmu aktrise un gribas lomas, šīs sajūtas man vairs totāli nav. Tā sajūta ir bijusi pēc kursa absolvēšanas, ka būdama jauna aktrise neesmu pierādījusi sevi, gribas, lai tevi ierauga, kaut ko par tevi labu pasaka. Tagad šīs sajūtas nav, jo par tevi gana daudz runā, gribās pat kādreiz, lai mazāk tevi pamana. Tas nogurums no tā, ka publiskā uzmanība ir ļoti liela, arī aktieriski padara tevi par viedāku, gudrāku, mierīgāku, nosvērtāku, un ar vēlmi, lai viss ir ar jēgu.
Tu pieminēji Elizabetes lomu, un, protams, pirmais, kas nāk prātā, kas tās abas vieno, ka tev ir tā vara, ka vara ir iedota. Vara ir iedota komplektā ar intelektu, smadzenēm un vēlmi likt to varu lietā. Viens ir savas valsts, nācijas, cilvēku labā, otra, Klāras loma, ir par savu privāto konfliktu vai pārdzīvojumu, par atriebību. Klāra ierodas pilsētiņā, kurā reiz ir seksuāli izmantota, un tagad, kad ierodas kā ļoti turīga sieviete, vēlme ir pagātni izvilkt dienasgaismā un piesolīt naudu pilsētiņai apmaiņā pret pāri darītāja dzīvību. Kas tev šīs abas lomas vieno, jo ir pilnīgi skaidrs, ka tā nav tikai vara?
Apvieno tas, ka man ir ko pateikt caur šīm lomām. Par Elizabeti, tik daudz cilvēku no malas redz tikai augšpusi. Cilvēki, runājot par karaļiem, prezidentiem, par skolotājiem, par biznesa vadītājiem, par cilvēkiem, kuri it kā statusā augstāki par kādu citu, redz tikai aisberga augšpusi. O, viņam ir vara, viņam ir labklājība finansiāla, viņš var aizbraukt atpūsties, viņš vienmēr ir smaidīgs uz ekrāna. Retais redz un saprot to otru daļu, kas parasti ir ļoti grūta, personiski sāpīga, jo šiem cilvēkiem bieži vien ir liegta personīgā laime, ģimeniskā laime. Laime arī, ka tev ir blakus cilvēki, kas tevi neskauž, cilvēki, kas ir atvērti ar sirdi, uz kuriem var paļauties, ka tu negaidi katru reizi, ka kāds kādu duncīti iegrūdīs.
Šie cilvēki parasti izskatās ļoti stipri, bet neviens nezina, kas ar viņiem notiek, kad viņi paliek vienatnē. Šī sajūta ir ļoti grūta, sāpīga, ļoti netaisnīga, un tu nevienam neko nemēģini pierādīt, jo tu saproti, ka neviens to nesapratīs.
Tev jāmēģina dzīvot šī dzīve, jāturpina tēlot, ka esi ļoti stiprs, ka esi veiksmīgs, laimīgs, bet īstenībā tā nav. Elizabetes loma man balstās uz šo sajūtu, jo palasot viņas biogrāfiju, par viņas veselības stāvokli beigās, par bezbērnību. Ļoti daudz sāpju ir šiem cilvēkiem, un tomēr šis cilvēks izvēlas rūpēties par pārējiem, uzņemties rūpi par valsti, cilvēku dzīvībām, labklājību. Tā ir ļoti liela nasta, un viņš upurējas tam, par spīti iekšējai nelaimei. Tāpēc es mēģinu tajā lomā būt ļoti ieturēta un klusa. Mēs ar Katju [Jekaterinu] Frolovu esam divi pretpoli, ja viņa ir karstasinīga, ar visu vīriešu daudzveidību savā dzīvē, esmu pilnīgi "ziemeļi" ārēji, ieturēti. Tas veido sacensības principu, jo es uzskatu, ka man ir lielāks izaicinājums, jo spēlēt uz skatuves kaisli ir daudz sulīgāk un skatītājiem ļoti patīk, kad ir kaisle uz skatuves. Man ir jāietur līnija un jānotur skatītāja uzmanība cauri šim ziemelim. Ja runājam par Klāru, tad tur gan es nerunāju par sadzīvisko lietu, bet arī par savu personīgo pieredzi. Kā mums būtu jārīkojas pareizi dzīvē? Ir cilvēks, pāridarītājs, kurš izdarīja tev pāri, un man pašai dzīvē ir vairāki tādi piemēri, ka nonāk līdz brīdim, kad tam cilvēkam ir vajadzīga mana palīdzība, ļoti vajadzīga. Tas notika vēl pirms kļuvu par direktori, vienkārši cilvēciskās attiecībās. Man ir dilemma, ko man darīt, vai palīdzēt, vai atstāt novārtā, lai saviem spēkiem rāpjas kalniņā. Es palīdzu šim cilvēkam un, protams, gaidu, ka viņš mainīsies vai kaut ko sapratīs, bet tas nenotiek un viņš turpina būt tāds, kāds ir bijis. Ir otrs variants, es nepalīdzu, palieku neitrāla, šis cilvēks, protams, paliek agresīvāks pret mani.
Man tā iekšējā dilemma ir – kā pareizi rīkoties dzīvē? Caur savu Klāru es mēģinu to hiperbolizēt.
Jā, viņai ir darīts pāri, bet viņa ir jau tik daudz pa dzīvi izgājusi, ka es mēģinu nevis sadzīviski atriebties, bet karmiskāk, es tikai piedāvāju miljonu katram iedzīvotājam un 500 miljonus visai pilsētai par izvēli – jūs varat paņemt šo naudu un nogalināt, vai neņemt naudu un viņš būs dzīvs. Es caur savu tēlu nespiežu viņam to darīt, es tikai ļauju cilvēcei parādīt, vai tu esi mainījusies, spējīga būt humānāka vai nē. Es tā šo lomu būvēju, nespēlēju atriebēju iekšēji, bet dodu izvēli. Klāra būtu priecīgi pārsteigta un šokēta, ja cilvēce izvēlētos dzīvību nevis naudu, bet notiek viss pēc vecā scenārija.
Tu tagad brīnišķīgi raksturoji, ko aktierim nozīmē kļūt par savas lomas advokātu. Pilnīgi attaisnoji visu, ko Klāra dara. Runājot par Klāru un partnerību, uz skatuves tev ir arī partneris – sunītis robotiņš. Vai tu redzi, ka šis teātra veids varētu attīstīties, ka uz tās skatuves ir kaut kas vairāk par dzīvu cilvēku, kas spēlē lomu?
Mani šis jautājums ļoti baida, jo es pat negribu pieslēgties tam. Tad, kad ir jāpieslēdzas, man vispār ir bail par cilvēci. Tās panteras, kuras skrien un lec kā panteras, cilvēki, kuri tiek ražoti, ir pat teorijas, ka vairāki prezidenti jau izmanto robotus savā vietā uzstājoties. Tas nav tālu no patiesības, ja tā nav šodiena, tad tā būs rītdiena. Progress noteikti līdz tam tiks, ka mēs nevarēsim atpazīt dzīvu cilvēku no nedzīva, man šķiet, ka ja tas laiks pienāks un viņš pienāks, tad viena no pirmajām profesijām, kas varētu tikt aizstāta, būs aktiermāksla. Iedomājies, ja var nospēlēt īstu nāvi uz skatuves, ka tev iegrūž dunci, izšauj galvā, ar dzīvu cilvēku tu tā nevari izdarīt.
Domāju, ka liels mākslinieku un kultūras izaicinājums katru dienu ir dzīvais kontakts. Par to mums jācīnās. Jācīnās, lai cilvēki dzird viens otru, redz viens otru, nevis ar gadžetu starpniecību, bet ar acīm, pieskarās ar rokām, runā ar mēli nevis ar pirkstiem uz klaviatūras. Man šis jautājums ir dziļš un sāpīgs, jo es baidos no tādas nākotnes. Es gribu, lai mēs cīnāmies pret tādu nākotni. Lai tehnoloģijas un gadžeti palīdz cilvēkiem darbos veikt kaut ko labu, bet neaizstāj cilvēka dzīvi un iespēju būt dzīvam, iespēju baudīt cilvēku dabu.
