27. septembrī Saeima pēdējā lasījumā lems par Ministru kabineta pieņemtajiem grozījumiem, kas skar izmaiņas VKKF likumā. Atbalsta gadījumā fonds atgriezīsies pie iepriekšējā finansēšanas modeļa, kad VKKF budžetu sastāda daļa no akcīzes nodokļa. "Ceru, ka Saeima to apstiprinās. Nav runa par milzīgu finansējuma pieaugumu, bet gan par stabilu neatkarību no Kultūras ministrijas. Jo šodien ministrs ir viens, bet rīt jau var būt cits. Sajūta šajā laivā ir ļoti šūpojoša! Jaunais modelis nodrošinātu pilnīgu neatkarību," uzskata VKKF padomes jaunais priekšsēdētājs Kārlis Krūmiņš.
21. septembris bija VKKF izsludinātā projektu konkursa pēdējā pieteikumu iesniegšanas diena, kas pie VKKF lika pulcēties garai iesniedzēju rindai. "Sajūta šādās reizēs mums allaž priecīga – jo vairāk projektu un lielāks konkurss, jo potenciāli lielākas izredzes kultūrai kopumā," atzīmē Krūmiņš.
Vai VKKF dilemma – izvēlēties vairāk neatkarīgus iesniedzējus, vai tomēr atbalstīt valsts institūcijas – ir aktuāla? "Tas ir tāds puspatiesībās balstīts mīts, un šobrīd strādājam pie tā, lai pilnībā izvairītos no šāda veida sadalījumiem. Tas nesaskan ar kultūrkapitāla fonda mērķiem un uzdevumiem!
Mērķis ir atbalstīt kvalitatīvus projektus, un tur nav atšķirības – valsts vai nevalstisks.
Drīzāk ir dažas finansiālas lietas, kas traucē nevalstiskajam sektoram konkurēt ar valstisko, taču ir arī dažādi instrumenti, kā ar to cīnīties. Tad nu mēģinām darīt visu, lai projektu konkurss būtu brīvs un godīgs," uzsver VKKF padomes priekšsēdētājs.
"Sajūta par dalījumu sākās krīzes laikos, kad kultūrai bija ļoti maz naudas, un fonds mēģināja glābt un lāpīt dažādus caurumus," uzskata dejas kritiķe, VKKF teātra mākslas nozares eksperte Inta Balode.
"Teātra nozarē, piemēram, izveidojām mērķprogrammu nevalstiskiem teātriem, lai nodrošinātu bāzes finansējumu, un kopš tā brīža konfliktsituācija vairs neveidojas: skatāmies pēc būtības un uzvar labākie projekti.
Nevaru gan apgalvot par visām apakškomisijām, jo jāņem vērā fakts, ka fondā eksperti mainās regulāri – gadā nomainās apmēram puse. Tāpēc veids, kādā tiek skatīti projekti, var mainīties. Tas ir fonda spožums un vienlaikus arī posts.
Taču sapratnes ziņā tas ir labi, jo katrs eksperts nāk ar savu personīgo viedokli. Tādējādi viens projekts, kas vienā sasaukumā izkritis, nākamajā, iespējams, tomēr uzvar. Standarti mākslā ir ļoti nosacīti," prāto Kārlis Krūmiņš.
Vai domāts par to, ka zināmu atslogojumu varētu nest Kultūras ministrijas iesaistīšanās, pārņemot kādas VKKF funkcijas? "Tas nav tik vienkārši. Lai gan teātra nozarē ieviestajai mērķprogrammai īstā vieta patiesi būtu zem Kultūras ministrijas, nevis atņemot naudu projektu konkursiem. Īpašas diskusijas šobrīd raisa arī radošo personu atbalsta programma, kurai vajadzētu būt ministrijas paspārnē. Ir lietas, par kurām būtu jārunā – pēc krīzes pārvarēšanas vai, visticamāk, vēlēšanām, šis modelis būtu jāpārskata," uzskata Krūmiņš.
"Ja kādas programmas administrē un naudu dala Kultūras ministrija, tam jābūt administratīvam procesam, bet tur gribi negribi rodas kārdinājums pieņemt eksperta viedokli.
Kā tikt galā ar to, lai ierēdnis nekļūst par ekspertu, ko VKKF gadījumā pārstāv septiņu cilvēku grupa?
Pagaidām tīri administratīvie kritēriji ir neiespējamā misija," prāto Inta Balode.
VKKF 20. jubilejas svinībās Kārlis Krūmiņš rosināja fondu vairāk sadarboties ar projektu pieteicējiem. "Tas ir sarežģīts jautājums, jo tur ir daži juridiski ierobežojumi, kurus nedrīkstam pārkāpt," saka Krūmiņš. "Un tas savukārt veido pārpratumu virkni. Ja fonds regulāri atbalsta, piemēram, vienu trešdaļu iesniegto projektu, tad viegli var izrēķināt, ka divas trešdaļas ir neapmierināto.
Bieži vien tas īsi aprautais teikums atteikuma paziņojuma vēstulē var raisīt lielāku negāciju nekā pats atteikuma fakts.
Tāpēc rosinām noraidīto projektu iesniedzējiem jautāt, jautāt un vēlreiz jautāt fonda ekspertiem un cilvēkiem, kas pieņem lēmumus. Jo atteikuma vēstulē jau nerakstām par atteikuma iemesliem. Taču šādi jautājumi noraidīto projektu pieteicējiem noteikti rodas! Vēl mudinu atcerēties, ka tas ir konkurss, un konkursā allaž kāds uzvar un kāds zaudē. Gluži objektīvi ir projekti, kas nepārvar kvalitātes kritērijus – piemēram, tāme nav korekti sastādīta vai vēl kas.
Bet tas neizslēdz komunikāciju – reizēm ideja ir ļoti laba, bet ir dažādas juridiskas lietas, kuras diemžēl nekādi nevar atbalstīt. Un, ja cilvēks nepārjautā, kur ir problēma, viņu var iesviest vāveres ritenī. Viņš tik sniedz un sniedz savus projektus, bet tie netiek atbalstīti.
Galu galā, VKKF eksperti, kuri vērtē projektus, ir no tās pašas nozares, kas orientējas procesos, viņi nav citplanētieši vai ierēdņi no ministrijas gaiteņiem. Fonda mērķis ir atbalstīt, nevis neatbalstīt mākslas iniciatīvas."
Pagaidām bārenītes lomā nonākusi dejas nozare. "Šobrīd viens eksperts ir mūzikas ekspertu komisijā, otrs ir pie laikmetīgās dejas un teātra. Sarežģīti jūtamies! Kopumā tas, kā deja apdzīvo kultūras telpu, ir nepārskatāmi.
Latvijā vēl aizvien pat kultūras profesionāļi saka, ka laikmetīgā deja nav nekāda deja.
Protams, īpatsvara ziņā laikmetīgās dejas ir vairāk. Jo ar baletu ir monopola situācija, kas mūsu vienīgo baleta trupu dara neaizskaramu. Tikko būtu vēl viena neliela kompānija, būtu lielāka kustība. Pagaidām visi, kas iesaistīti baleta nozarē, nespēj atklāti runāt par procesiem, jo tā ir viņu vienīgā darba vieta," neslēpj Inta Balode.
Kāpēc dejai nav atsevišķa nozare? "Arguments – ka dejai nebūs tik daudz ekspertu. Jaunākais plāns – ka visas skatuves mākslas būs apvienotas vienā nozarē, un ka arī teātris būs kopā ar deju. Opera paliek atsevišķi. Arguments ir arī, ka maz projektu – bet to nav nemaz tik maz! Tagad iznāk, ka dejai jākonkurē ar jebkuru projektu. Nozares attīstību un dinamiku tas neveicina."
