Labrīt

RAKUS vadītājs: Slimnīcā Covid slimnieku - mazāk; strauji pieaudzis akūto pacientu skaits

Labrīt

Inga Pudža, Dana Kigitoviča un Vita Rovīte saņem prestižo balvu "Sievietēm zinātnē"

Torņkalnā atklās Dvēseļu dārzu - piemiņas vietu "zvaigžņu bērniem"

Torņakalnā atklās Dvēseļu dārzu nedzimušo un dzemdībās mirušo bērnu piemiņai

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

18. jūnijā Torņakalnā, Lutera baznīcas pagalmā, atklās Dvēseļu dārzu. Tā būs piemiņas vieta grūtniecības laikā vai īsi pēc dzemdībām mirušajiem bērniem neatkarīgi no vecāku reliģiskās piederības. Piemiņas vietas izveide īstenota par ziedojumiem, tās arhitektonisko ietvaru veidojusi arhitekte Dace Putniņa, piemiņas vietu – tēlnieks Kristaps Gulbis.

Šī ir otrā tā saukto “zvaigžņu bērnu” piemiņas vieta Rīgā, pirmā izveidota pirms 13 gadiem un atrodas Svētā Alberta katoļu baznīcas teritorijā.

Šādas vietas parāda, ka mēs kā sabiedrība nobriestam, – par jaunā Dvēseles dārza izveidi saka viena no “zvaigžņu bērnu” mammām Žanete Drone, kura vada arī sabiedrisku iniciatīvu, kas cenšas pievērst sabiedrības un likumdevēju uzmanību vairākām ar šo tēmu saistītam problēmām.

Piemiņas vieta atrodas baznīcas pagalmā, un, kaut arī pavisam netālu ir iela, šī vieta ar savu noskaņu šķiet it kā savrupa un nošķirta no trokšņainās ikdienas.

"Dvēseļu dārzs" pie Torņakalna baznīcas
"Dvēseļu dārzs" pie Torņakalna baznīcas

Dvēseļu dārza centrā ir tēlniecisks objekts, kurā varēs izkaisīt pelnus un kas vienlaicīgi būs arī piemiņas vieta grūtniecības laikā vai īsi pēc dzemdībām mirušajiem bērniem.

Skulptūras vizuālajā tēlā ir kaut kas smagnējs un ļoti viegls vienlaicīgi.

Smagnējuma iespaidu rada aprūsējušais postaments, kas simbolizē vecāku dzīves, kuras neatgriezeniski ir mainījis bērna zaudējums, bet vieglumu piešķir uz postamenta redzamie daudzie tauriņi.

Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls piebilst: “Un viņi ir pieplakuši pie šīs rūsas, viņi ir tā kā iestiguši, iegrimuši tajā sarūsējušajā dzīvē, un ir tāda sajūta, ka šie taureņi celtu šo postamentu augšā.

Un tad es domāju, ka tieši to arī “zvaigžņu bērni” dara, ka viņu ienākšana un aiziešana mūsu dzīvēs ienes rūsu un viņi atstāj taureņus.

Un tur ir tas smagums un vieglums kopā, jo šie zvaigžņu bērni – viņi vienmēr ir un paliek bērni. Un tas nozīmē, ka ar viņu ienākšanu, jā, ir ne tikai tas smagums un tā rūsa, bet arī kaut kas taurenim līdzīgs, jo taurenis kristietībā ir augšāmcelšanās simbols, tas simbolizē transformāciju. Un es domāju, ka šī vieta atgādina par tām transformācijām un pārvērtībām, ko arī piedzīvo cilvēks, saskaroties ar zaudējumiem.”

Dvēseļu dārza vizuālā tēla autori ir arhitekte Dace Putniņa un tēlnieks Kristaps Gulbis. Piemiņas vieta tapusi par ziedojumiem un ir sabiedriskās iniciatīvas “Zvaigžņu bērni” viens no veikumiem. Iniciatīvu veido domubiedru grupa, kas darbu sāka pirms astoņiem gadiem.

Pa šo laiku viņiem izdevies panākt izmaiņas likumdošanā, kas dod tiesības vecākiem atvadīties vai apglabāt savus bērnus neatkarīgi no tā, kurā grūtniecības mēnesī viņi ir miruši.

Pirms tam šādas likumīgas iespējas nebija, bet neizsērotas vecāku sāpes un bērna zaudējums bez iespējas no viņa atvadīties ir ļoti smaga, garīgi traumējoša pieredze. Kā likumsakarīgs solis tagad tapis arī Dvēseļu dārzs.

“Pamatdoma bija tāda, ka

mums ir jārada telpa vecākiem, kur sērot, kur bēdāties, kur atvadīties, jo tikai to, no kā mēs esam atvadījušies, ko mēs esam aptvēruši, apzinājušies, mēs varam palaist prom.

Atraisīties. Un tāpēc šādas vietas ir ļoti svarīgas,” saka Linards Rozentāls.

Dvēseļu dārza atklāšanu gan kā sabiedriski, gan kā personiski ļoti nozīmīgu notikumu raksturo Žanete Drone, kura pirms astoņiem gadiem aizsāka sabiedrisko iniciatīvu “Zvaigžņu bērni”. Tas bija neilgi pēc tam, kad pati bija piedzīvojusi vienu no smagākajām un tumšākajām pieredzēm, – sava dēliņa zaudēšanu, un toreiz nemaz nezinot, ka no viņa pat nevarēs atvadīties, jo viņš pēc tā laika likumdošanas vēl neskaitījās bērns.

“Es teicu, ka es gribu šo kaut kā mainīt, jo tas nav pieņemami. Tas, cik jau ir grūti, un tad vēl cīnīties par to… Mēs bijām ļoti lielā šokā ar vīru, jo mums tas likās pašsaprotami, mēs teicām, ka mēs vēlamies savu dēliņu apglabāt, bet ārste mums saka – tas vienkārši nav iespējams, to nedrīkst. Un tā mēs visi – trīs puses – sanācām kopā, un spriedām, ko mēs varētu darīt. Un tad es ar tādu lielu enerģiju teicu, ka mums ir jāmaina likumdošana un mums vajag vēl vienu Dvēseļu dārzu,” atklāj Žanete Drone.

Latvijā diemžēl ir daudz vecāku, kam nākas iet cauri skaudrajai pieredzei. Ik gadu mūsu valstī izirst katra septītā grūtniecība no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ, skaidro Drone:

“Tie ir apmēram 2500–3000 gadā vecāku, kuri piedzīvo bērna zaudējumu grūtniecības laikā.

Un tad mēs varam parēķināt, cik daudz cilvēku ir saistīti ar šo problēmu. Un ir vajadzīgas vietas, kur šo pieredzi varētu izdzīvot un izsērot, jo, ja mēs to nedarām, tā kļūst par mūsu personības ēnu. Es domāju, ka par mums kā par sabiedrību var spriest, kā mēs izturamies pret vismazākajiem vai cilvēkiem, kuri nonāk šādās pieredzēs. Manuprāt, šādas vietas tikai parāda, ka mēs kā sabiedrība tikai nobriestam.”

Nākamais mērķis sabiedriskās iniciatīvas grupai ir strādāt pie tā, lai sievietei, kura piedzīvojusi bērna zaudējumu, būtu tiesības uz sociālajām garantijām,

kādu šobrīd nav, piemēram, saņemt apmaksātu atvaļinājumu un pabalstu.

Bet pie Torņakalna baznīcas no šīs nedēļas nogales atvērts Dvēseļu dārzs. Vecāki tajā varēs rīkot bēres neatkarīgi no savas reliģiskās piederības, izkaisīt pelnus, nolikt ziedus, pakavēties domās.

Šis ir otrais Dvēseļu dārzs Rīgā, pirmais pirms 13 gadiem izveidots Svētā Alberta katoļu baznīcas teritorijā. Linards Rozentāls cer, ka šādas vietas taps arī ārpus Rīgas, kas arī būtu ļoti svarīgi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti