"Pasaule manos sapņos. Roberts Diners In memoriam" – šāds nosaukums dots pērn pāragri bojāgājušā tēlnieka un mākslas vēsturnieka Roberta Dinera piemiņas izstādei mākslas stacijā "Dubulti", atklājot viņa unikālo tēlniecības formu stāstus.
Izstādes kuratore, mākslas zinātniece Inga Šteimane saka: "Ļoti trāpīgi formulējusi Ruta Čaupova savā tēlniecības milzīgajā grāmatā, ka Roberts Diners ir no akadēmiskas ievirzes figurālisma neatkarīgs mākslinieks, un tā tiešām arī ir, bet akcentējot šo neatkarību no akadēmiskās ievirzes, vienmēr jāatceras, ka Roberts Diners nav autodidakts, viņš ir akadēmiski izglītots gan mākslas zinātnieks, gan arī tēlnieks."
Tieši mākslas zinātniece un kuratore Inga Šteimane izveidoja pirmo Roberta Dinera personālizstādi Latvijā deviņdesmito gadu nogalē. "Tas, ko es pamanīju 1998. gadā, bija šī unikālā spēja formas ziņā turpināt mazuma virzienā formu. Robertam ir raksturīgs tas, ka viņš mazo formu spēj attīstīt līdz bezgalīgai detalizācijai, saglabājot stāstu," stāsta kuratore.
Māksliniece, Roberta Dinera māte Lilija Dinere atceras: "1998. gads – tad viņš sāka, bija ļoti jauns, pirms tam viņš kā bērns veidoja no plastlīna, no trīs gadu vecuma, kā jau daudzi bērni. Viņa pasaules uztvere, tā izteiksme bija ļoti plastiska. (..) Bijām Vācijā, un viņam uzdāvināja krāsaino vasku, un viņš pēkšņi aptvēra, ka tas ir fantastisks materiāls un var izveidot dažādus krāsainus tēlus, un viņi ir paliekošāki. Viņam bija pirmā izstāde Bonnā Zilberhorna mākslas salonā, un tur bija milzīga ažiotāža ap viņa darbiem."
Izstādi veido septiņas daļas. Pirmajā stāvā var iepazīties ar bronzas un dažādu citu materiālu apvienojumu miniatūrām, tostarp mitoloģiskiem fantāziju tēliem.
"Tas, piemēram, ir Sīzifs, zināms no senajām grieķu teiksmām, mitoloģijas. Viņš ieliek nevis kanonizētu, bet viņš savu tēlu ieliek visiem zināmā stāstījumā par cilvēku, kas veļ smagu akmeni. Viņš ieliek savādākā skatījuma un līdz ar to savādāk uztver.
Viņam ir raksturīgi arhaiski tēli, kurus viņš tā kā no zemapziņas vai no ļoti lieliem kultūrvēsturiskiem slāņiem izņem un pasniedz jau šobrīd citādā griezienā.
Šis arī interesants, viņš izveidoja tādu "Cilvēkputnu", kurš nelido, tāds neveikls. Viņš vispār apvienoja savos tēlos gan cilvēku, gan dzīvnieku," rāda un stāsta Lilija Dinere. "Man vispār ir sajūta, ka Roberts tagad caur savu tēlu acīm skatās uz mums, ka viņas ir redzīgas, tās actiņas. Ļoti daudz viņš pievērsa uzmanību acīm, viņš teica: tad, kad ir acis, tad tēls ir tā kā nobeigts. Bet arī citreiz izmantoja speciāli, ka acu nav. Tad tam arī sava nozīme bija."
Laikmeta aktualitāti piešķir mātes un dēla darbu cikls "Nebeidzamais karš". Atsevišķa telpa izstādē veltīta viņu kopīgi veidotajām grāmatu ilustrācijām, piemēram, "Eddas dziesmas" Ulda Bērziņa atdzejojumā no senislandiešu valodas.
Lilija Dinere par kopdarbiem stāsta: "Uldis Bērziņš veidoja monumentālu darbu, viņš atdzejoja senās Eddas dziesmas un vēlējās, lai mēs taisām kopīgas ilustrācijas, jo bija redzējis mūsu iepriekšējo kopdarbu, – "Dziesma par Rolandu", senfranču eposs, ko atdzejoja mana māte Cecīlija Dinere no senfranču valodas. Tur ir cita tehnika, un katra grāmata, katrs literārais darbs prasa savu interpretāciju, nevar atkārtot un bronzas ciļņus veidot. Un Uldim ļoti patika Roberta dažādie tēli – seni un arhetipiski, kuros viņš ieraudzīja to mītisko pasauli arī kā senajiem skandināviem."
"No satura viedokļa šī ir brīva uzturēšanās gan mūsdienīgā telpā, gan mūsdienu cilvēkam sociāli daudz slēgtākā – mitoloģiskā telpā, un nevis kanonizētā mitoloģiskā telpā, bet tāda sajūta, ka viņš pats domā tādās struktūrās kā senais cilvēks. Un no tā viņš ierauga šos tēlus un ieaicina mūsu gaišajā, tradicionālajā dzīvē," teic mākslas zinātniece Inga Šteimane, "tas rada pat piesardzību, jo tik brīvi pārvietoties pa šīm telpām, tā nav parasta lieta, tā ir viņa unikalitāte, un arī liels izbrīns par to rodas, kā tad īsti šis cilvēks domā, pārvietojoties pa šīm telpām."
Izstādi Dubultu Mākslas stacijā papildina arī videomateriāli, piemēram, no Latvijas Televīzijas kultūras raidījumu arhīva.
