Sapratu: tātad nevar šo himnu dziedāt. Daiņa Ozoliņa himnas stāsts

“Vienā reizē, braucot no Siguldas garām Čiekurkalna stacijai, izmēģinājām Padomju Latvijas himnu. Nodziedājām un nākošajā dienā skatāmies: “VEF” ir nodedzis. Bija vēl viens līdzīgs gadījums. Un es sapratu: tātad nevar šo himnu dziedāt,” ar savu pieredzi Rakstniecības un mūzikas muzeja videostāstu sērijā "Mans himnas stāsts" dalās Dainis Ozoliņš, kurš no 1985. līdz 1994. gadam vadīja folkloras kopu “Dainotāji”.

Mans himnas stāsts

2020. gadā aprit simt gadi, kopš dziesma-lūgšana “Dievs, svētī Latviju” tika apstiprināta valsts himnas statusā.

Lai atzīmētu nozīmīgo notikumu Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) veido izstādi “Latvijas valsts himnai – 100. Valsts pirmā flīģeļa stāsts”. Tās atklāšana tiek plānota septembrī. Būtiska izstādes sastāvdaļa ir personīgie himnas pieredzes stāsti, – katra īpašā pieredze, personīgais stāsts un emocijas, domājot par Latvijas himnu.

Himnas videostāsti tiek publicēti RMM mājaslapā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv.

Videostāstu sēriju par savu personīgo himnas pieredzi aizsāk Latvijā zināmas personības, taču katrs, kuram ir savs personīgais himnas pieredzes stāsts, aicināts dalīties ar to, sūtot video vai rakstot e-pastā [email protected]

“Es vadīju folkloras kopu [”Dainotāji”] no 1985. līdz 1994. gadam Ogres vidusskolā. (..) Laiku pa laikam mums bija jādzied Padomju Latvijas himna, un mēs mēģinājumos vilcienā to reizēm dziedājām. Un vienā reizē, braucot no Siguldas garām Čiekurkalna stacijai, izmēģinājām Padomju Latvijas himnu. Nodziedājām un nākošajā dienā skatāmies: “VEF” ir nodedzis. Bija vēl viens līdzīgs gadījums.

Un es sapratu: tātad nevar šo himnu dziedāt. Ir jādzied cita himna.

Tā kā es no bērnības zināju neatkarīgās Latvijas himnu, tad sameklēju vārdus un notis. Meitenes bija ļoti veiklas, lai nodziedātu, un vienā reizē, braucot vilcienā, – tas bija 1989. gads, iedevu meitenēm notis, un dziedājām vilcienā.

Patiesībā tas man bija pārsteigums: cilvēki, kuri bija vilcienā, skatījās uz mums un raudāja, jo pa ilgiem laikiem viņi atkal dzirdēja himnu.

Tagad runājot ar meitenēm, nu jau nopietnām kundzēm, viņas atceras to kā ārkārtīgi saviļņojošu brīdi, jo daudzas no viņām nebija pat tajā laikā himnu dzirdējušas un nezināja, kas tas ir.

Bailes? Es jau dulls esmu bijis no laika gala. Man jau meitenes arī jautāja: Kā Tev, Daini, toreiz nebija bailes to darīt?

Nezinu. Man nebija baiļu. Es varbūt īpaši nebaidījos. Es biju pietiekami cietis no čekas, lai zinātu, kas tas ir. Un tad jau bija Atmodas laiks un 1988. gads jau bija pietiekoši – no vienas puses varētu teikt - drošs gads,” stāsta Dainis Ozoliņš.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti