Esmu ļoti laimīga, ka mūsdienu publiskajā mentālajā telpā dzīvo tāds fenomens kā “performance”. Tā apvieno divas spēcīgas, taču vienlaikus (it kā) pretrunīgas ilgas, ko jūtu sevī – ilgas pēc klātesamības, autentiskuma, klātbūtnes un ilgas pēc karnevāla, ārišķības, pēc sociāli akceptētas bezatbildīgas rotaļāšanās. Ilgas pēc būšanas klusumā un ilgas pēc būšanas troksnī.
Iespēja piedzīvot spriedzi, ko rada manu pretrunīgo ilgu piepildīšanās, ļauj man justies ļoti, ļoti dzīvai.
Ir svētdiena, Rīgas Performances festivāla pēdējā diena. Esmu RISEBA Arhitektūras un mediju centrā H2O6. Biju te arī vakar un aizvakar. Esmu kļuvusi ievainojamāka un vienlaikus arī pārsātinātāka nekā pirms tam.
Jessica Hirst (ASV). “Take Your Medicine” 30'
Es dzirdēju šo mākslinieci jau vakardien, sestdien, viņa bija viena no runātājām paneļdiskusijā “Artist Talk”. Skatījos uz viņu un nolēmu, ka viņas performance mani diez vai varētu interesēt. Nospriežu, ka viņa “ir nervoza” un ka man “nepatīk viņas ģērbšanās stils”. Ir svētdiena, un es dodos uz viņas performanci. Es pamanu pretrunu starp vakardienas lēmumu un šodienas izvēli, taču nolemju neiedziļināties tajā.
Performance ir krāšņa, tajā ir gan video projekcijas, gan audio stāstnieks, gan trīs dalībnieki (pati Džesika un divi “ārstu” drēbēs ģērbušies vīrieši), gan krāšņi rekvizīti. Pat izdales materiāli A4 lapas izmērā, ko, ieejot telpā, atnācējiem pasniedz viens no “ārstiem”.
Es ieeju telpā un apsēžos uz grīdas. Ieklausos. Audio ir dzirdama Džesikas balss, viņa stāsta par depresiju - par savu pieredzi un par garīgās veselības aprūpes kontekstu ASV; šis konteksts ir skarbs.
“Informatīvajā ziņā nekā jauna,” es nospriežu, bet jau pēc apmēram desmit minūtēm jūtu, kā acīs sariešas asaras. Kāpēc, es mēģinu saprast. Viens no performances dalībniekiem, “ārsts” pienāk man klāt un piedāvā iegremdēt roku spainītī, kurā ir sabērtas kapsulas. Es to izdaru, kapsulas ir vēsas. Man patīk “būt iesaistītai”, laiks tajos brīžos sablīvējas, klātbūtne intensificējas.
Daļai no kapsulām ļaujam izbirt man pie kājām. “Ārsts” aiziet. Es palieku sēžam uz zemes, man pie kājām ir kapsulu klājiens. Dzirdu fotoaparātu klikšķus, sajūtos neveikli. Aiz uztraukuma man nosvīst plaukstas un sāk sāpēt vēders. Man nav ne jausmas, kāda ir mana sejas izteiksme, tas liek man justies atkailināti un neaizsargāti.
Performancei turpinoties, neveiklības sajūta pieaug. Es ar grūtībām sekoju notikumiem, tie ir dinamiski; performances “šova” aspekts ir labi izplānots. Jūtu, ka manī pamazām pārņem bezpalīdzība. Stāsta autores izmisums, iepakots krāšņajos izteiksmes līdzekļos, stindzina.
Barbara Kowa. “Ely Daou (Vācija). I Count on You” 3h
Viņa un viņš ir pagalmā, abi kaili, abiem rokās rakstāmie; viens uz otra ķermeņa viņi raksta skaitļus. Vēlu naktī mēs iepazīsimies un es uzzināšu, kā viņa jutās, būdama kaila trīs stundas, būdama intīmā tuvībā, raugoties otram acīs, piedāvājot savu ķermeni otram kā audeklu un lietojot otra ķermeni tādam pašam nolūkam.
Mēs abas būsim vienisprātis, ka “mūsdienās kails ķermenis tiek pārāk seksualizēts”.
Viņi abi ir skaisti un mērķtiecīgi. Viņi vienkārši raksta. Trīs stundas. Pilnībā iegrimuši savā nodarbē. “Es skatījos viņam acīs, es skatījos uz skaitļiem un “redzēju matriksu”,” viņa man teiks, “Tajā vairs nebija nekā emocionāla.”
Laura Bartonika (Latvija). “man-to-jums. in-her-itance” 40'
Kādā no iepriekšējām dienām es pajautāju Laurai, par ko būs viņas performance. Kad šodien atnāku uz telpu, kurā tai jānotiek, es nevaru nedomāt, kā būtu, ja es nezinātu, par ko tā būs.
Bet es zinu, tā ir par sāpēm, ko mūsu sievietes paaudzēs nesušas sevī neizsāpētas, neizpaustas, mācoties klusēt un mācot to darīt arī savām meitām.
Šī tēma rezonē arī ar mani, tāpēc esmu atnākusi ļoti laicīgi, performance vēl nav sākusies, tiek veikti pēdējie priekšdarbi. Es sēžu un jūtu savu uztraukumu. Dīvainā kārtā uztraukums pāriet brīdī, kad performances laikā Laura simboliski “vemj”, ļaujot sev izpaust savas dzimtas sieviešu noklusēto. Viņa “vemj” vairākas reizes, katra nākamā reize mani nomierina aizvien vairāk.
Tas arī ir svarīgākais, ko gribu par šo performanci pateikt. Ka reizēm nav svarīgi, kurš “vemj”. Svarīgi ir tas, ka vispār tas notiek. Izpaušana.
Iveta Pole (Latvija). “Šodien pasaulē. Today in the World.” 1h30'-2h
Viņi ir trīs – divas sievietes, tērptas melnās vakarkleitās no melniem vākiem lasa ziņas, savukārt vīrietis improvizē uz klavierēm. Nē, šis teikums ir maldinošs. Protams, ka viņas nelasa ziņas, viņas vienkārši lieto ziņu materiālu un savu balsi, tāpat kā vīrietis klavieres.
Es uzkāpju pa telpā esošajām kāpnēm, un apguļos uz kāpņu laukumiņa. Aizveru acis. Abu sieviešu balsis un klavieru skaņas saplūst vienotā audiogleznā. Vārdu nozīme izdziest, paliek tikai skaņa.
Vika Eksta, Jeļena Glazova (Latvija). “Nebula Within. Patvērums Nebulā.” 30'
Viņas stāv viena otrai pretī, abām galvā ir parūkas – vienai blonda, otrai melna, abām mugurā īsas baltas kleitiņas. Apkārt aplī salikti krēsli, katrai aiz muguras maiss.
Viņas stāv un nekustas, līdz cilvēki aizņem visas tukšās vietas. Sienas un grīda ir melnas, uz tām labi izceļas sieviešu tēli un baltie dūmi.
Pēc kāda brīža atskan audioieraksts, tas ir krievu valodā; lietišķas vīriešu balsis cita pēc citas stāsta par dažādām garīgām saslimšanām. Pēc kāda brīža monologus nomaina dialogi – stāstījumus ilustrē intervijas ar pacientēm.
Abu sieviešu sejas ir neizteiksmīgas un sastingušas. Tikpat intensīvi atsvešinātas kā audio dzirdamās vīriešu balsis.
Dūmi ir maigi un skaisti. Es vairs neko nejūtu. Nezinu, vai esmu kļuvusi par neitrālu vai vienkārši vienaldzīgu vērotāju. Pārsātinājums?
Arvis Kantiševs (Latvija). “Albi Diaboli.” 30'
Skaņa ir pirmais, ko piefiksē manas maņas, ieejot telpā. Performance jau ir sākusies, es klusu apsēžos. Vīrietis ir līdz jostas vietai kails, viņa acis sedz saules brilles. Viņš ir meistarīgs savas balss pārvaldītājs, skaņas ir blīvas un piesātinātas.
Es sēžu un domāju, diez, kas vairāk notur manu uzmanību – viņa nenoliedzami izcilā muzikālā prasme vai seksualitāte, ko izstaro labi veidotais jaunā vīrieša ķermenis? Iespēja nekautrīgi to vērot, aizbildinot sevi ar priekšnesuma skatīšanos, manī rada emociju vilni.
Sound Performance by WATERFLOWER (Latvija)
Uz skatuves stāv augi, pie tiem pieslēgti vadi. Vēl vadi ir pieslēgti pie ierīces, kas ļauj sadzirdēt augu radīto skaņu un rotaļāties ar to. Māksliniece stāv uz postamenta. Viņas tēls krāšņuma ziņā var droši sacensties ar mūsdienu kiča karalieņu “drag queen” ietērpiem. Viņa dzied. Aiz viņas muguras ir redzama projekcija.
Es jūtos vienlaikus savaldzināta un noraizējusies. Puķes izskatās nonīkušas. “Varbūt šis troksnis viņām nemaz nepatīk?” es domāju, “varbūt tas puķēm rada stresu.” Es šobrīd nejokoju un nepozēju. Vienlaikus apbrīnai, ko rada mākslinieces izdoma un vēriens, es jūtu dziļu līdzjūtību pret augiem. Bet es neko nedaru, lai to ietekmētu. Tas liek man justies vainīgai.
Nina Fountedakis (Austria). “Connect.” 3h. Inner yard
Viņa ir uzslējusi telti pagalma stūrī. Performance notiek, kad skatītājs ielien teltī, nonākot vienatnē ar mākslinieci.
Es sēžu uz krēsla un gaidu. Pirms manis rindā ir trīs cilvēki. Esmu pārsātināta un nogurusi. Man ir tāda sajūta, ka visa uztvertā informācija ir sablīvējusies divos laukumos manās smadzenēs - pieres daļā un pakauša daļā. Es dzeru matē limonādi. Es skatos uz pagalma mājām. Es aizgaiņāju odu. Es uzvelku jaku.
Pienāk mana kārta. Novelku apavus un ielienu teltī. Apsēžos pretī māksliniecei. Viņas acis ir laipnas. Viņas balss arī. “Tev ir bijusi intensīva diena,” viņa saka, “es palīdzēšu tev iezemēties.”
Viņa man iedod brilles un lūdz tās uzlikt. Es uzlieku. Brilles izkropļo attēlu, ļaujot smadzenēm atpūsties. Es gandrīz vai dzirdu, kā tās nosaka: “Te ir kā sapnī,” un atslābst.
Viņa dod man pasmaržot dažādus augus. Dod tos pataustīt. Es jūtu, kā pamazām atslābinos. Man nekas nav jādara, tikai jāpieņem. Jāpieņem smaržas, skaņas un attēls, ko sniedz izmainītais skatiens.
Pašās beigās viņa man lūdz, lai pasaku vienu vārdu, kas raksturo manas šī brīža sajūtas. “Mežs”, es saku.” Viņa grib, lai es precizēju, jo “es taču nezinu, ko tev nozīmē mežs.”
Es piekrītu. Viņa to nevar zināt. “Mājas,” es saku.
